Dodoties uz grupas Soundarcade koncertu, klausītājs parasti nekoncentrējas uz pazīstamām dziesmām, kurām vilkt līdzi piedziedājumus, bet uz muzikālu piedzīvojumu. Un koncertos parasti tāds arī notiek, ja klausītājs tam ir sagatavojies. Pat ne studējis Soundarcade vēsturi vai klausījies jau publicētos ierakstus – rezultāts būs arī tad, ja esi nācis tīrs, bet atvērts.
"Diskotēkā mūsu gabalus nedrīkst likt – ierakstā tie jāklausās mājās vai braucot ar mašīnu naktī. Ja mēs sakām, ka mūziku uztveram kā rituālu, tā tas ir mums pašiem, kaut ko klausoties, bet, kad aicinām citus uz savu koncertu, mēs aicinām nākt piedalīties atrakcijā kopā ar mums, neiespringstot par pašu mūziku. Mēs neesam sludinātāji un paši negribētu klausīties grupas, kas sludina kaut kādas absolūtās patiesības – mums pat ir kaut kādas grupas, kas pašiem patikušas, taču, ja uzzinām, ka viņi kaut ko propagandē, tad nobīstamies," stāsta Lauris Ābele, kurš kopā ar brāli Raiti katrs savā skatuves malā Soundarcade koncertos kā vikingi tumsā operē ar ģitārām un gan tiešā, gan pārnestā nozīmē smagu efektu pedāļu arsenālu.
Tikpat latviski ir pārējo grupas dalībnieku vārdi – basģitārists ir Jānis Zāle, dzied un sintezatorus spēlē Mārtiņš Ābols, bungu komplektu darbina Gints Spole. Ja klausās ierakstus izteiktā stereovariantā ar austiņām vai uz labas aparatūras, tāds pats izvietojums kā uz skatuves ir katra mūziķa radītajām skaņām visā kopīgajā ainavā, kas koncertos nereti tiek papildināta ar sirreālām projekcijām.
Vairāk lasiet ceturtdien, 23. februārī, žurnālā Dienas Izklaide!
Pievieno komentāru