Vācijas tiesas lēmums aizliegt zēnu apgraizīšanu izraisījis asus ebreju un musulmaņu iebildumus, jo viņi šo rituālu uzskata par svarīgu savas ticības sastāvdaļu. Taču apgraizīšanas pretinieki iebilst, ka šādu operāciju nedrīkst veikt bez bērna piekrišanas.
Ķelnes tiesa nesen nolēma aizliegt zēnu rituālo apgraizīšanu, jo šāda operācija ir pretrunā bērna interesēm un uzskatāma par ķermeņa neaizskaramības pārkāpumu. Pēc tiesas domām, bērna tiesības ir svarīgākas par vecāku tiesībām veikt reliģiskos rituālus. Tā kā bērns pats nevar dot piekrišanu šādām operācijām, tās uzskatāmas par aizliegtām.
Apgraizīšanas atbalstītāji iebilst, ka vecāki uzņemas atbildību par bērna ķermeni; viņi neprasa bērnam atļauju, lai veiktu nepieciešamās medicīniskās manipulācijas, piemēram, salabotu zobus vai veiktu vakcināciju. Pret šādu interpretāciju iebilst bērnu tiesību aizstāvji, jo apgraizīšana ir nevis medicīniski nepieciešama, bet gan reliģiski motivēta operācija. Tā kā zīdainis nevar izteikt iebildumus pret ķirurģisku iejaukšanos savā ķermenī, valsts pienākums būtu aizstāvēt viņa intereses.
Vācijas ebreji un musulmaņi Ķelnes tiesas lēmumu uztvēra kā ticības brīvības ierobežošanu, jo rituālā apgraizīšana (dzimumlocekļa priekšādiņas nogriešana) ir neatņemama viņu reliģijas sastāvdaļa. Pirmā Mozus grāmata vēsta, ka jaundzimušo zēnu apgraizīšana bija daļa no Ābrahāma derības ar Dievu: «Tā ir mana derība starp mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīram. Un apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai ir derības zīme starp mani un starp jums.»
Saskaņā ar aptuvenām aplēsēm apgraizīti ir ap 30% pasaules vīriešu, no kuriem lielākā daļa ir musulmaņi. Eiropā šī operācija tiek veikta salīdzinoši reti, galvenokārt musulmaņu un ebreju kopienās. Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu un ap 120 000 ebreju, kas pēc Ķelnes tiesas lēmuma bija saniknoti par iejaukšanos viņu ticības lietās. Daži rabīni pat izteicās, ka tiesas lēmums vērtējams kā «nopietnākais uzbrukums Eiropas ebrejiem kopš holokausta».
Ebreju un musulmaņu organizācijas nekavējoties vērsās pie Vācijas valdības, pieprasot neitralizēt tiesas lēmumu. Valdība sola, ka parlaments izstrādās jaunu likumprojektu, kas nodrošinās tiesības arī turpmāk veikt zēnu apgraizīšanas operācijas. Tiesa gan, arī ebreju vidū nebūt nav vienprātības par apgraizīšanas nepieciešamību. Daļa ebreju uzskata, ka šāds rituāls nav nepieciešams; savulaik viņu vidū bija arī cionisma kustības pamatlicējs Teodors Hercls, kurš nav ļāvis veikt dēla apgraizīšanu. «Arvien vairāk ebreju atsakās no apgraizīšanas, jo apzinās iespējamo kaitējumu,» vēsta amerikāņu mediķis Ronalds Goldmans, kurš sarakstījis grāmatu Apgraizīšana: slēptā trauma.
Daļa zinātnieku gan uzskata, ka apgraizīšana nodrošina ievērojamas priekšrocības, jo priekšādiņas likvidēšana palīdz cīnīties pret dažādām infekcijām un vīrusiem. Pētījumi rāda, ka apgraizītiem vīriešiem ir mazāks risks saslimt ar urīnceļu infekcijām un seksuāli transmisīvām slimībām; tāpat samazinās risks, ka vīrietis varētu inficēt sievieti ar papilomas vīrusu, kas izraisa dzemdes kakla vēzi. Atsevišķi pētījumi liecina, ka dzimumlocekļa apgraizīšana par līdz pat 60% samazina risku inficēties ar HIV. Šī iemesla dēļ virknē Āfrikas valstu tiek īstenotas kampaņas, lai popularizētu apgraizīšanu, jo tas ir salīdzinoši vienkāršs veids, kā ierobežot AIDS epidēmiju.
Vairāk par apgraizīšanas atbalstītāju un pretinieku argumentiem lasiet Sestdienā!
Pievieno komentāru