Nesenais skandāls ar Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) maksātnespējas pieprasīšanu licis saviļņoties visai mākslinieku ģildei un arī kolekcionāriem. Šī it kā bagātā organizācija tiesu darbos var pazaudēt tai piederošo mākslas kolekciju, kas ir otra lielākā Latvijā. 11.jūnijā Kultūras ministrijas amatpersonas tiksies ar LMS pārstāvjiem, lai saprastu viņu redzējumu situācijas risināšanai, un tad arī formulēs savu viedokli — valsts nostāju.
Tiesa prasību par Latvijas Mākslinieku savienības maksātnespēju noraidīja, turklāt bez tiesībām spriedumu pārsūdzēt, taču uzvara var būt mānīga un dzert šampanieti, sēžot uz pulvera mucas, nav iemesla — uzskata daudzi Sestdienas aptaujātie cilvēki, kam māksla nav vienaldzīga. Vai tiešām LMS piederošā ap 16 000 mākslas darbu kolekcija var nonākt zem ūtrupes āmura un kam tas būtu izdevīgi? Cik lielā mērā un kā palīdzēt risināt mākslas radītāju un cienītāju finanšu grūtības vajadzētu valstij? Šie ir karsti jautājumi, kas virmo gaisā un mākslas aprindu kuluāros.
Iespējams, maksātnespējas pieprasījums ir tikai uvertīra lielākai spēlei, simfonijai, kas varētu sekot. Šobrīd tas izskatās pēc mēģinājuma izraisīt finansiālas nepatikšanas un destabilizēt LMS — norāda biedrības valdes locekle gleznotāja Madara Gulbis. Kurš tad pasūta mūziku — to gan LMS pārstāvji un viņu jurists atturas paust publiski. Ja LMS neatmaksās pēdējā laikā strauji augušos parādus, šīs biedrības maksātnespēju var pieprasīt vēl kāds, tad vēl kāds, un beigās bankrots tiks pasludināts — tā esot jau zināma shēma, brīdina juristi.
Gardais kumoss varētu būt LMS piederošie nekustamie īpašumi, kuru kopējā kadastrālā vērtība ir ap 3 miljoniem latu. Redzamākie no tiem ir Zvārtavas pils, darbnīcas ar lieliem zemes gabaliem Gaujas ielā Rīgā, kā arī izstāžu nams Daugavmalā. Biedrības priekšsēdētājs Igors Dobičins gan uzskata, ka patiesais āķis lūpā kādam vai kādiem ir nevis īpašumi, bet iespēja pa lēto nosmelt LMS mākslas darbu krājuma krējumu, taču bez valsts palīdzības neredz iespējas saglabāt unikālo kolekciju kā veselumu, kurā atspoguļota latviešu māksla 50 padomijas gadu nogrieznī. Daļa no tās iekļauta Nacionālajā krājumā, kas nozīmē valsts aizsardzību pat bankrota gadījumā. Bet tikai kādu laiku. Valstij ir pirmpirkuma tiesības, bet mēs varam minēt, vai tai būs politiska griba un finansiālas iespējas ņemt šo kolekciju savā paspārnē.
Kolekcija LMS bilancē iegrāmatota kā 15,4 miljonus latu vērta, taču darbi pa vienam pārvērtēti nav, tāpēc ir jautājums, cik, piemēram, maksā Borisa Bērziņa glezna, kas savulaik iepirkta par 400 rubļiem? Varbūt divus latus? – retoriski vaicā pazīstamais kolekcionārs Guntis Belēvičs, kurš arī satraucies, ka kolekcija var nesaglabāties nākamajām paaudzēm.
LMS tomēr cer uz valsts palīdzību, taču Kultūras ministrija biedrības īpašuma lietās nevar iejaukties, tā var ietekmēt vienīgi šīs Nacionālā krājuma daļas likteni. Lai visu kolekciju uzdāvinātu valstij, nepieciešams LMS biedru pilnsapulces lēmums, taču Dobičins pagaidām negrasās sasaukt ārkārtas kongresu, uzskatot, ka mākslinieki nav gatavi vienoties. Mākslas aprindās vienprātības ir maz, runas ir emocionālas un haotiskas, bet bez pašas radošās biedrības iniciatīvas kolekcijas pārņemšana notikt nevar. Bumba ir pašu mākslinieku laukuma pusē, taču viņi spēlē nevis kā komanda, bet cīnās par to savā starpā. Šajā burzmā pretiniekam to viegli atņemt un iesist vārtos. It īpaši, ja viņš turējies ēnā.
Mākslinieku un amatpersonu viedokļus un vairāk par LMS īpašumiem, saimniecību, riskiem lasiet žurnālā Sestdiena!
Pievieno komentāru