"Dažreiz portālos atveru komentāru sadaļu un lasu: "Grigorjevai vajag atņemt medaļu, jo viņa droši vien ne vārda neprot latviski! Kā tādām ļauj pārstāvēt mūsu valsti?" Esmu pilsone, beidzu latviešu ģimnāziju un studēju jurisprudenci Daugavpils Universitātes latviešu grupā. Bet ne jau tas ir galvenais. Esmu Latvijas un Daugavpils patriote un uz paklāja aizstāvu savu valsti, jo nevienas citas man nav un nekad nav bijis. Tieši to uzskatu par galveno," stāsta 22 gadus vecā cīkstone Anastasija Grigorjeva, kas brīvi runā latviešu valodā.
"Manuprāt, nav atšķirības, vai esi latvietis, krievs vai vācietis. Ja tu mīli to valsti, kurā dzīvo, ja cieni tās kultūru un citus cilvēkus sev blakus, ja uzskati šo valsti par savu dzimteni, tad nevienam nav tiesību teikt, ka tu šajā valstī esi lieks!"
Savulaik pēc sacensībām Azerbaidžānā rīkotāji viņai uzdāvināja zelta gredzentiņu ar briljantiem un piedāvāja turpmāk pārstāvēt šo valsti. "Divas mūsu meitenes piekrita un vēl tagad tur dzīvo. Saka: tur nekad nav krīzes, jo azerbaidžāņiem ir nafta..." Taču Anastasija nenožēlo, ka nepalika Azerbaidžānā. "Cilvēkam jādzīvo tur, kur viņš piedzimis. Tās ir viņa īstās mājas. Nespēju pat iedomāties, ka varētu startēt no citas valsts. Es jūtos tik lepna, kad, stāvot uz pjedestāla, dzirdu savas valsts himnu. To vienkārši nevar izteikt vārdiem. Ārzemju treniņnometnēs vienmēr ilgojos pēc savas Daugavpils."
Grigorjeva sākumā trenējās džudo, bet vēlāk pārgāja uz brīvo cīņu. "Tas notika naudas dēļ. Piemēram, lai ar džudo cīkstoņiem piedalītos sacensībās Lietuvā, vajadzēja divdesmit latu. Tādas naudas man nebija. Tēva mums nav. Māte ar manu brāli dzīvo ārpus pilsētas, es ― kopā ar omīti pilsētā. Abas iztikām no viņas pensijas. Biju spiesta pāriet uz brīvo cīņu, jo tur viss notika par velti, pat dienas naudu maksāja," paskaidro Anastasija.
2010.gadā viņa uzvarēja Eiropas čempionātā, šogad izcīnīja sudraba medaļu, tādēļ uz Londonu dosies ar visaugstākajiem mērķiem. "Olimpiādes zelts ir katra sportista saldākais sapnis, un es neesmu izņēmums: arī es par to sapņoju un mērķtiecīgi strādāju, lai tas piepildītos." Būtisks stimuls ir arī valdības solītā prēmija: līdz 100 000 latu par zelta medaļu. "Tā man šķiet milzīga nauda un papildu motivācija. Jau tās dēļ vien būtu vērts cīnīties līdz galam. Un es cīnīšos."
Anastasija nākotnē vēlas rūpēties par sporta dzīves attīstību Daugavpilī. "No pieredzes zinu, cik daudz bērnam no maznodrošinātas ģimenes var dot sports. Ja nebūtu saņēmusi naudu par uzvarām, augstskolā nespētu samaksāt mācību maksu, nevarētu apmaksāt sev vakariņas vai nopirkt jaunas kurpes... Es gribētu piesaistīt sportam bērnus no maznodrošinātam ģimenēm vai no bērnunamiem, jo sports dod iespējas, lielas iespējas. Pat ja sportists nebūs čempions, viņš tik un tā būs fiziski attīstīts, viņam būs ģimene, draugi, treneris, uz kuru var paļauties grūtā brīdī." Tāds ir Anastasijas lielais sapnis.
Vairāk par apņēmīgo cīkstoni Anastasiju Grigorjevu un viņas mērķiem Londonā lasiet Sestdienā!
ppr
Rakstā "Sestdienā" ir nekorekti norādīts, ka brīvās cīņas sports tikai 2004. gadā iekļauts olimpisko sporta veidu sarakstā, derētu precizēt, ka 2004. gadā brīvā cīņa SIEVIETĒM ir iekļauta olimpisko sporta veidu sarakstā, taču brīvā cīņa kā tāda jau kopš Olimpiāžu pirmsākumiem ir olimpiskais sporta veids.
pirms 10 mēnešiem, 2012.07.30 12:12