Kā tas ir – divdesmitgadniecei nolūkoties uz ārpasauli no ceturtā stāva dzīvokļa loga un domāt, ka viņa nesēdētu ratiņkrēslā, ja ārsti laikus atpazītu slimību, ja nevajadzētu gaidīt vismaz trīs mēnešus, lai tiktu pie reimatologa, un pēc tam vēl četrus gadus, līdz valsts atrod naudu ārsta izrakstītajām zālēm?
Artrīta piemeklētā Rita to zina. Tāpat kā zina, ka tieši mūsu nesakārtotā veselības sistēma noveda pie tā, ka viņai jādzīvo šķirti no vīra un jāpieņem, ka mājās ēst gatavo un grīdas mazgā mazais dēls. Viņa dēļ Rita dzīvo, ārstējas, mēģina atgūt prasmes staigāt un smejas. Vai tiešām valstij nebūtu izdevīgāk izārstēt cilvēku, nevis uzturēt viņu slimu?
Par to, kas ir artrīts un kā šī slimība izmaina cilvēka dzīvi, lasiet žurnālā Sestdiena!
Linda
Izlasīju rakstu žurnālā un jūtos dziļi aizkustināta un arī satriekta. Satriekta par to, cik asi un skaidri Ritas situācija parāda vietu, kurā aitrodas visa mūsu veselības aprūpe. Vai tiešam nevienam par to nav jāatbild?! Cilvēki ir bezspēcīgi šīs birokrātijas priekšā...Kāds taču izdomāja visu šo pilnīgi absurdo reformu, kuras augļus tagad plūcam? Kurš? Kāpēc neviens par to nerunā?
pirms gada, 2012.04.21 22:48
santa
Izlasīju rakstu par Ritu. Arī man ir reimatoīdais artrīts. Būtībā to atklāja 1999.gadā, bet, domājams, bija jau ātrāk. Man bija nogurums, kuru es saistīju ar intensīvo darbu, un tad pēkšņi uzpampa kāja. pampums pārgāja pēc dažām dienām., bet pie ārsta vērsot tikai nākošā pavasarī, kad kādu rītu vairs nevarēju piecelties no gultas (man ir ļoti liels gribasspēks un pašdisciplīna). Es jau nojautu, kas varētu būt. Kopumā tad noslmoju 8 mēnešus, ieskaitot rehabitāciju. Es vēlāk izmantoju ārstu padomus ārzemēs un tieku ar šo slimību galā. Latvijas sistēma ir tā veidota, lai šo slimību cilvēkiem neatzītu, to es zinu. Patiesībā uzskatu, ka Ritas lielākā kļūda bija vērsties pie ārstiem Latvijā. Ja viņa to būtu izdarījusi Īrijā, viss būtu izveidojies citādāk. Es cenšos ar šo slimību sadzīvot un tikai daži zina kāda ir mana dzīves kvalitāte "aiz kadra". Vissliktākais ir bijusi mana tiešā priekšnieka (priekšnieces) attieksme, kad strādāju valsts iestādē, kad uzzināja, ka man ir grūtības ar labo roku. Man ir laba karjera, bet tā noteikti varēja b;ut labāka, ja man nebūtu artrīta. Paldies Dievam, man ir atbalstoša un arī iespējas. Tomēr tā ir diagnoze, kas bieži "sagrauj tavus plānus" - ir labi un tad pēkšņi ir kritums uz leju (īpaši pavasaros un rudeņos, kad ir mitrs) un sākās tas, ko es saucu "cīņa ar sevi". Ir neciešamas kaulu sāpes, kas padara katru kustību nevēlamu, un naktīs nevar aizmigt. Vēl aicinu raudzīties pēc citas blakus diagnozes, kas pastiprina artrītu (arī Ritai to iesaku,ja tas jau nav izdarīts). Man atklāja celiakiju, ko vācu ārsti uzskata par "autoimūnā artrīta pavadoni". Tiešām ievērojot bezglutēna diētu mans stāvoklis ievērojami uzlabojās. Īstenībā ir skumji raudzīties uz mūsu sistēmu, kas "vienkārši norok" to lielāko cilvēku masu, kas ienākumu ziņā atbilsts "statistiskajam vidējajam oficiālās algas līmenim valstī" un kuri ir visu konsolidācija pasākumu mērķis. Diemžēl neko pozitīvu nevaru teikt par mūsu medicīnas sistēmu, jo ārstiem trūkst zināšanu un lai tās iegūtu ir vajadzīgi līdzekļi, kā arī "pētāmais priekšmets" - mūsu tirgus, ir tik ierobežots. Sistēma nav integrēta un dažādi konsultanti nespēj "organizēt darbu kopā", lai vienotos par labāko terapiju. Smagi apzināties, ka šodien ar šo diagnozi slimo tik daudz bērnu. Valstij būtu jāpasargā viņī, kā nākamie nodokļu maksātāji, no iespējamās invalidātes nākotnē. Tas ir iespējams. Ritai novēlu izturību. Es pēc tam vēl ieguvu vienu maģistra grādu un studēju doktorantūrā. Rita! Jums ir ļoti laba ģimene un tas ir galvenais. Ļoti ceru, ka terapija jums palīdzēs.
pirms gada, 2012.04.22 08:20
Evija
Izturību un spēku Ritai! Tādā situācijā nepieciešams liels gribasspēks. Mana diagnoze arī ir reimatoīdais artrīts un 5 gadu laikā arī esmu saskārusies ar diezgan nožēlojamu medicīnas aprūpi, ārstēšanas efektivitāti un rehabilitācijas iespējām mūsu valstī. Tā kā arī esmu rindā uz valsts kompensējamiem medikamentiem, kurus valsts gadā var atļauties piešķirt tikai 110 slimniekiem un turpinu tos pacietīgi gaidīt, varbūt Santa, Tu vari ieteikt, kur ārzemēs griezties ar šo slimību - cik saprotu, Tev ir pozitīva pieredze ārpus Latvijas! Jau iepriekš paldies!
pirms gada, 2012.04.23 13:55
uzskatu
Uzskatu, ka šiem cilvēkiem būtu jāvēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā
pirms gada, 2012.04.24 12:24
es
uzskatu,ka mediku-augstu amatpersonu visatlautiba,nesodamiba-arstu bezatbildiba par padarito ir vislielakais noziegums valsti.
pirms gada, 2012.04.28 14:26