Kopš traģēdijas Talsos, kur Iekšlietu ministrijas rīkoto svētku laikā 1997.gada 28.jūnijā gāja bojā deviņi bērni un 21 cilvēks tika ievainots, pagājuši jau 15 gadu. Taču daudziem cietušajiem un tuviniekiem tā nav tikai sāpīga pagātnes lappuse, jo vēl arvien turpinās tiesu darbi par kompensācijas piedzīšanu no valsts.
«Atradāmies starp mašīnu un pacēlāju brīdī, kad tas bija izlaidis iepriekšējo bērnu bariņu. Mūsu priekšā stāvēja tukšs pacēlājs, un es savus bērnus tajā iecēlu,» atceras Inga Sokolova. Jau pēc brīža viņa nožēloja, ka ļāvusi bērniem pavizināties. «Pacēlājā lauzās aizvien vairāk un vairāk bērnu. Iekāpšanu neviens nekontrolēja, lai gan blakus stāvēja ugunsdzēsēju mašīna ar ekipāžu.» Pacēlāja grozā, kas bija domāts ne vairāk kā četriem pieaugušiem cilvēkiem, bija sakāpuši 30 svētku apmeklētāji, pārsvarā bērni. Viņu vidū bija arī Ingas bērni – septiņgadīgais Miks un piecgadīgā Sabīne. «Kamēr bezpalīdzīgi lūkojos pēc padoma, pārblīvētais pacēlājs jau devās augšup,» atceras Inga. «Izmisīgi māju ar rokām un lēkāju kā negudra — gribējās bērnus izcelt. Tomēr neuzdrošinājos lūgt apturēt pacēlāju...»
Pēc brīža notika neiedomājamais. Pacēlājs neizturēja pārslodzi, un pārpildītais grozs no 19 metru augstuma nogāzās uz asfalta. Traģiskais negadījums izdzēsa deviņu bērnu dzīvību, 21 cilvēks tika ievainots. Bojāgājušo vidū bija arī Sabīne; ārsti vēl mēnesi cīnījās par smagi ievainotā Mika dzīvību, tomēr nespēja viņu glābt, un Inga zaudēja arī otru bērnu.
Kopš traģēdijas pagājuši jau 15 gadi, tomēr upuru tuviniekiem vēl aizvien ir grūti runāt par savām ciešanām. Sestdiena sazinājās ar daudziem katastrofā cietušajiem, un liela daļa atzina, ka nevēlas publiski stāstīt par saviem pārdzīvojumiem. Tomēr daži piekrita sarunai. Gints Ručevskis, kuram tolaik bija desmit gadu, cenšas negremdēties atmiņās par negadījumu. Pēc kritiena Gints ilgu laiku pavadīja slimnīcā; vēlāk Šveicē viņam veiktas divas operācijas. Gints ir viens no cietušajiem, kas vērsušies tiesā, lai no valsts piedzītu kompensāciju par fiziskām un garīgām ciešanām. Ne tik daudz naudas dēļ, cik ar cerību panākt, lai valsts uzņemas atbildību par šo traģēdiju un padomā, kā novērst līdzīgu negadījumu atkārtošanos. «Taisnīgums nav panākts, jo neviens īsti nav atbildējis par to, kas toreiz notika,» spriež Gints.
Ugunsdzēsēju un policistu svētkus Talsos rīkoja Iekšlietu ministrija, tādēļ cietušie uzskata, ka valsts varas iestādēm bija jāuzņemas atbildība par drošu pasākuma norisi. Lai gan bija plānots, ka no Rīgas uz Talsiem dosies salīdzinoši modernais autopacēlājs Bronto, patiesībā uz svētkiem tika nosūtīts krietni vecākais padomju ražojuma pacēlājs AKP–30, kas nemaz nebija izgājis tehnisko pārbaudi. Nav darbojusies arī automātiskā sistēma, kas domāta aizsardzībai pret pacēlāja pārslodzi. Pacēlāja grozs bija paredzēts ne vairāk kā 350 kg slodzei, bet nelaimes brīdī grozā bija 30 cilvēku (trīs pieaugušie un 27 bērni) ar kopējo masu 1297 kilogrami. Vēlāk izmeklēšanā secināts, ka avārijas cēlonis ir pacēlāja groza pārslodze un celtspējas ierobežotāja nefunkcionēšana, netika ievērotas bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības un ekspluatācijas prasības.
Pēc negadījuma tika ierosināta krimināllieta, uz apsūdzēto sola sēdās autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs, kā arī vairākas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) amatpersonas — Talsu nodaļas priekšnieks Pēteris Bekmanis, inspektors Modris Keisels un VUGD priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis. Tiesu darbi ilga vairākus gadus, bet neviens no apsūdzētajiem nesaņēma reālu cietumsodu. Griķis un Ivanovs tika atzīti par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu nodarīšanā, taču viņiem tika piemērots Amnestijas likums. Zagorskim tika piespriesti trīs gadi nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem, bet Keisels un Bekmanis tika attaisnoti.
Daļa upuru tuvinieku bija sašutuši par šādu spriedumu. «Vai tiešām neviens nav atbildīgs? Tagad tieši tā arī sanāk,» uzskata Sokolova. Vēlāk viņa līdz ar citiem cietušajiem un upuru tuviniekiem izmantoja iespēju vērsties tiesā, lai piedzītu kompensāciju no valsts. Inga kopā ar vecāko meitu Dani, kas tikai liktenīgas nejaušības dēļ neiekāpa pacēlājā, prasīja 1,5 miljonus latu. Tiesa lēma, ka kompensācija varētu būt 120 000 latu, bet spriedums tika pārsūdzēts. Pēdējā laika spriedumi līdzīgās lietās gan rāda, ka bērna dzīvības «cena» ir 20 000 latu. Tieši šāda summa izmaksāta vairāku Talsu traģēdijā bojāgājušo bērnu vecākiem. Sokolova uzskata, ka šāda summa ir neadekvāta kompensācija par vecāku ciešanām. «Cik miljonu aiziet banku glābšanai? Cik maksā par sarunu noklausīšanos? Un kompensācijās par amatu zaudēšanu? Cik vērta ir ikviena bērna dzīvība šajā valstī, vēl jo vairāk, ja uz viņpasauli tos aizsūtīja valsts struktūrvienības pasakaina nolaidība?»
Tiesāties turpina arī Gints Ručevskis, kurš no valsts gribēja piedzīt 400 000 latu, bet Augstākā tiesa nolēma, ka viņam pienākas tikai 15 000 latu. Spriedums tika pārsūdzēts. «Mans pašmērķis nav iegūt naudu; tā vairāk ir principa lieta,» uzsver Gints. Pēc viņa domām, kompensācijas Talsu traģēdijā cietušajiem pildīs arī preventīvu funkciju, jo valsts amatpersonas būs spiestas vairāk rūpēties, lai vairs nekad nepieļautu šādu nolaidību. «Ceru, ka tas būs labs precedents Latvijas tiesu vēsturē.»
Vairāk par Talsu traģēdiju un tās sekām lasiet Sestdienā!
Pievieno komentāru