Tas pats repšiks, tikai izskatās citādi 5

Marta pirmajās dienās pirms divdesmit gadiem toreizējais Augstākās Padomes (AP) Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris naudas maku ražotājiem «pameta» biznesa ideju ― jāsāk domāt par tādiem makiem, kurus neplēsīs metāla monētas. Tiesa, kad presē izskanēja Kehra aicinājums, iedzīvotāju maciņos joprojām čaukstēja tikai pagaidu Latvijas rubļi jeb tā dēvētie repšiki. Arī pēc lata nākšanas apgrozībā 5.martā nekāda monētu džinkstoņa dzirdama vēl nebija, jo sākumā cilvēki varēja apčamdīt tikai piecu latu banknotes, kam tolaik, salīdzinot ar Latvijas rubļiem, bija milzu vērtība. Šodien par vienu zaļo banknoti var iegādāties krietni mazāk labumu, tomēr tās simboliskā vērtība, visticamāk, ir gājusi vairumā.

Ceļš uz latu savulaik sākās ar AP lēmumu par Naudas reformas komitejas izveidi, kuras sastāvā bija toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un AP Ekonomikas komisijas priekšsēdis Ojārs Kehris. «Šai komitejai tika piešķirtas likumdevēja tiesības. Tas faktiski nozīmēja, ka lēmums ir likums, un līdz ar to valūtas maiņa neaizgāja garās diskusijās,» šodien saka Godmanis.

Dažas dienas pirms piecu latu banknošu laišanas apgrozībā toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše ar preses paziņojuma starpniecību mierināja, ka «visi ar naudas reformu saistītie lielie satricinājumi ir jau garām. Tos pārcietām, kad ieviesām Latvijas rubli. Tagad mēs tikai pārejam uz jaunām, daudz rūpīgāk izstrādātām naudas zīmēm ar jaunu, sirdij tuvāku nosaukumu. Lats ir tas pats Latvijas rublis, tikai citā izskatā.» Bez nosaukuma un izskata krietni atšķīrās arī lata drošības pakāpe. Proti, repšikus drukāja tepat Rīgas paraugtipogrāfijā, kurai nebija iepriekšējas pieredzes naudas vai vērtspapīru izgatavošanā. Latvijas rubļu galvenais pretviltošanas elements bija no Somijas vestais papīrs ar ūdenszīmēm, kā arī speciāla krāsa banknošu numuru drukāšanai, kas mazliet izplūda un sūcās tām cauri. Savukārt latu banknotes drukāja Vācijas firma Gieseke & Devrient GmbH Minhenē, bet monētas izgatavoja kaltuvē Bavārijā. Vācijas lielā pieredze citu valstu valūtu izgatavošanā ļāva latā iestrādāt vairākus elementus pret viltošanu. 

Lai gan naudas reformas īstenotāju galvenās rūpēs pirms divdesmit gadiem saistījās ar ekonomisko pusi jeb lata stabilitāti, tomēr pirmais piecītis šodien modina sentimentālas jūtas arī viņos. «Viens no maniem lielākajiem dārgumiem materiālā ziņā ir šis te pieclatnieks ar visiem trīs Naudas reformas komitejas [pārstāvju] parakstiem. Es domāju, ka tādi pieclatnieki varētu būt tikai mums trijiem,» saka Kehris. Savukārt pirmos tērēšanai paredzētos piecīšus, kas tajā laikā skaitījās liela nauda, Kehris dāvāja saviem dēliem. Arī Godmanim un Repšem šķiet, ka pirmajam pieclatniekam ar trīs autogrāfiem jābūt viņu suvenīru kolekcijā, tomēr šodien abi vairs neatminas, ne cik liela bija pirmā alga latos, ne par ko tika atdotas pirmās zaļās banknotes. «Toreiz tie laiki bija tik traki, ka nevarēja saprast, vai ārā ir ziema vai pavasaris,» teic Godmanis.

Vairāk par lata divdesmitgadi lasiet 1.marta Sestdienā!