Orhidejas uz robežas 30

Braucot no Luksemburgas puses, viss ir vienkārši: pa 410. ceļu, uz Vācijas robežas pāri nelielai upītei, palīkumojam pa kalniem, un pēc kilometriem sešiem klāt vācu ciematiņš Dalaidene (Daleiden) ar norādi uz orhidāriju. Jāpiebilst, ka orhidejas nav vienīgā Šronenu ģimenes botāniskā kaislība: turpat iekārtots arī no visas pasaules savestu retu alpīno augu dārzs, bet „parādes zālē” blakus orhidejām gozējas lērums citu telpaugu, galvenokārt bromēliju un tilandsiju. Taču mani, kā šī bloga pastāvīgie lasītāji būs jau nojautuši, vairāk interesē tas, kas varētu atrasties siltumnīcā. T.i., savvaļas orhidejas.

Kā jau tas bieži mēdz būt, orhidārija mājas lapā atrodamā informācija par nedēļas nogales darba laikiem neatbilst īstenībai (tagad tas ir labots), esam ieradušies krietni pēc darba beigām un attopamies pie slēgtām durvīm. Labi, ka piezīmju grāmatiņā pierakstīts saimnieku tālruņa numurs. Un atkal jāsaka: kā jau tas bieži mēdz būt... mazos un privātos uzņēmumos, par laimi, visu var sarunāt. Pašreizējā orhidārija saimnieka Gvido nav mājās, taču „noķeram pie klausules” viņa tēvu Jozefu, kas jau pēc minūtēm piecām ir klāt ar atslēgām, un durvis uz sapņu zemi ir vaļā. Mums esot pamatīgi paveicies – viņš te aizkavējies, lai aplaistītu tālāko siltumnīcu, un arī telefons bijis pa rokai... Lai tik nākot droši iekšā. Ā, vēl kāda noderīga informācija, ja gadāties tai galā – internetā norādītā ieejas maksa (2 eiro no „deguna”) attiecas tikai uz ekskursantiem. Ja esat orhideju pircējs, šo punktu varat izlaist.

Nu, kad šajā orhidārijā jau ir būts divas reizes, varu teikt ar pārliecību: te ir ko darīt gan lielam, gan mazam. Viss sākas, kad caur veikaliņu nokļūstam palielā telpā, kurā uz galdiem un dažādām stalažiņām ērti izkārtotas visdažādākās orhidejas pilnos ziedos. Pārsvarā gan tās, kurām ziedi lielāki – krāšņi falenopša hibrīdi visdažādākajās krāsās, odontoglosa hibrīdi, milzīgas vandas plikām saknēm, cakainas katlejas ar pasakainu smaržu... sākums visur vienāds. Kaut kur aiz šī krāšņuma jāslēpjas tam, kas mani patiešām interesē – savvaļas orhidejām un primārajiem hibrīdiem, t.i. hibrīdiem starp divām savvaļniecēm.

Šo interesi nediktē snobisms, sak: „tie, lūk, tie prastie hibrīdi, un tāpēc es uz tiem šķaudu un dodos meklēt ko smalkāku”. Nē, vienkārši mūsmājās šādu hibrīdu jau papilnam, tie tiek mīlēti un apčubināti, taču gribas arī ko citu. Otrs iemesls – parasti šie hibrīdi ir izmēros palieli un mums tādus vairs īsti nav kur novietot. Tāpēc vairāk skatos uz miniatūrām vai vismaz maza izmēra orhidejām. Un treškārt – tādas ir vieglāk atvest uz Latviju. Īpaši tad, ja nākas izmantot lētās aviolīnijas ar ļoooti ierobežotu rokas bagāžas svaru un apmēriem, kā šoziem, kad pabiju „Šronenos” otrreiz.

Vācu valoda nav mana stiprākā, tādēļ nolemju nejautāt, bet tikt skaidrībā pašas spēkiem. Snaikstu kaklu uz visām pusēm – pēc loģikas durvis uz siltumnīcu varētu būt kaut kur tepat. Beidzot tādas arī atrodu. Ahā, viss skaidrs! – Droši veru durvis un nokļūstu... paralēlajā pasaulē. Vismaz tāda sajūta pārņem pirmajos mirkļos. Patiesībā esmu nokļuvusi džungļos: ir patumšs un ļoti mitrs, visapkārt krāšņi augi, starp kuriem vijas neliela taciņa. No kokiem nokarājas liānas (vismaz tā man šķiet, bet pārbaudīt katra auga sugu nav laika). Koku zaros mitinās orhidejas un citi epifīti, čivina putni, kaut kur blakus lodā lielas ķirzakas un citi jokaini radījumi, bet nelielās telpas viducī ir pat baseins krokodilam. Otrreiz viesojoties orhidārijā, kopā ar krustmeitiņu nesekmīgi cenšamies saskatīt arī pašu biezādaini, taču tas nenozīmē, ka viņa šeit nav.

Tā kā laika nav daudz, kaut ar nožēlu, tomēr aizveru aiz sevis džungļu durvis un atgriežos realitātē: kur siltumnīca? Pēc nelielas vārdu apmaiņas ar Jozefu (ņemot vērā manas visai aptuvenās vācu valodas zināšanas, par sarunu to grūti nosaukt...) viņš pamāj ar roku – nāciet! – un dodamies laukā. Pāri pagalmam, garām Alpu dārzam, ā, te jau tā ir! Tiklīdz runa ir par puķēm, ar saimnieku saprotamies lieliski. Vācu valoda, latviešu valoda... te abi runājam vienā – orhideju valodā, un tas notiek pietiekami tekoši.

Siltumnīca nav milzīga, taču tajā ļoti kompakti satilpināts pamatīgs orhideju daudzums. Atšķirībā no „parādes zāles”, te maz kas zied, ir ļoti daudz jaunu augu, toties kādu!!! Ar Jozefa palīdzību tieku galā aptuveni stundas laikā. Tas ir labi - radu mazais puisītis vēl pat nav paspējis kārtīgi sagarlaikoties. Pie sevis nodomāju, ka varbūt demonstrācijas zāle, „džungļi” un tropu kafejnīca otrajā stāvā, kur var apēst kādu kūku, pastāv tieši tāpēc, lai līdzbraucējiem būtu ko darīt un viņi pārāk nesteidzinātu tos, kas nozūd „īstajā” siltumnīcā un nerādās ilgi, līdz beidzot iznirst no tās, laimīgi smaidot un apkrāvušies ar kārotajiem zaļumiem.

Jāsaka gan atklāti, ka līdz laimīgajam finišam tikt nemaz nav tik viegli. Te arī ir īsti džungļi, tikai citādi, nekā nupat redzētie. Neticams daudzums augu uz vienu kvadrātmetru. Šķiet, ka izmantota ikkatra vietiņa, kur kāds augs vispār var atrasties. Un, kaut tas viss te savietots, nezaudējot vācisko kārtības izjūtu, džungļu sajūta tomēr nepamet, kaut vai zaļumu blīvuma dēļ. Pat ja izpildīts mājas darbs, t.i., izpētīts orhidārija piedāvājums internetā un atzīmēts viss interesējošais, uz vietas atklājas, ka:

1)      daļa no kārotā šobrīd nav pieejama (tas ir normāli un ar to jārēķinās vienmēr),

2)       visapkārt ir vesels lērums citu orhideju, kuras mājas lapā neesmu pamanījuši vai arī to tur vienkārši nav.

Te nu sākas izvēles grūtības. Un milzīgā pretruna starp vēlmēm un iespējām, tiklab finansiālajām, kā teritoriālajām: jādomā gan kā to visu aizgādāšu dzīvu līdz mājām, gan arī kur jaunās pansionāres izvietošu (un šis daudziem orhidejmīļiem, arī man, ir sāpīgs jautājums).

Galu galā nolemju būt prātīga un aprobežoties ar četrām jaunām mīlulēm. Uz Latviju dodas divas Venēras kurpītes – Paphiopedilum lowii mazulis, kas varētu ziedēt pēc diviem gadiem, un Paphiopedilum sukhakulii ar diviem ziediem. Parasti cenšos orhidejas pirkt neziedošas – gan tāpēc, ka ir pārāk liela iespēja ziedus pa ceļam nolauzt (ir gadījies...), gan arī tādēļ, ka pašai uzziedināt ir lielāks izaicinājums. Dažkārt gan šmaucos pati ar sevi - ņemu ar pavisam sīkiem ziedkātu aizmetnīšiem. Arī šajā gadījumā zināms izaicinājums pastāv, proti – vai man izdosies visu nesabojāt... Tātad, divas kurpītes plus Trichopilia marginata, reiz redzēta izstādē un tūlīt pat pievienota nepiepildāmo sapņu sarakstam kā pārāk sarežģīta. Taču Jozefs apgalvo, ka mūsmājas apstākļos šī rozā skaistule varētu augt, tāpēc nolemju riskēt. Plus Rollisona promeneja, mazs puķu mīļums, ko biju izvēlējusies jau internetā. Tai ir pavisam mazs pumpuriņš, ko turpmākās nedēļas laikā, vairākas reizes mainot „dzīvesvietu”, izmisīgi cenšos nosargāt.

Radiņi pa to laiku tikuši pie neparastas krāsas falenopša, esam apmierināti katrs ar savu guvumu, un, kad sakām Jozefam: „Līdz nākamreizei!”, tas tiek darīts ar pārliecību, ka tāda tiešām būs.

Nākamā reize pienāk pēc 9 mēnešiem, skarbi aukstā pēcsvētku nedēļā janvāra sākumā. Vienīgais patīkamais krīzes un tai sekojošās emigrācijas blakusefekts ir tas, ka nu mums ir draugi un radi vairākās Eiropas pilsētās. Un Luksemburgā vispār ieviesusies vesela latviešu kopiena. Šoreiz izņēmuma kārtā esmu ieradusies nevis darba darīšanās, bet kopā ar vīru paciemoties pie labiem draugiem. No manas puses ir tikai viena vēlme attiecībā uz viesošanās programmu: iekļaut tajā Orchidarium Schronen.

Šoreiz par darba laikiem esmu pārliecināta (ir tāds labs paņēmiens, kas dažkārt piemirstas – piezvanīt pirms braukšanas...), tātad nav nekādas steigas. Tikai viena ķibele – saimniekiem bijis neparedzēti jādodas darīšanās, un uz vietas ir tikai divas ļoti jaukas un izpalīdzīgas pārdevējas, kas lieliski pārzina veikalu, kafejnīcu un demonstrācijas zāli, bet... ne siltumnīcu, diemžēl. „Varam darīt tā: es jūs tur ielaižu, bet iekšā jūs pati tiekat galā...” Vai man ir izvēle? Variants „atbrauksim citreiz” netiek apsvērts, un pēc brīža jau pilnīgā vientulībā klīstu pa „apsolīto zemi”. Un jāatzīst, ka nemaz nejūtos nelaimīga...

Telefoniska orientēšanās, sazvanoties ar saimnieku, diemžēl nenostrādā, tāpēc nolemju rīkoties metodiski un, izmantojot situāciju, „iziet cauri” visam, lai nepalaistu garām meklēto.

Šāda stratēģija izklausās labi, taču tai ir diezgan viegli paredzams blakusefekts: uz galda stūra, ko ar grūtībām izdodas izbrīvēt, lai tur saliktu atradumus, jau ļoti drīz blakus sarakstiņa orhidejām savairojas vēl citas, un to skaits aug katastrofālā ātrumā. Jo ieraugu vēl to un šito, un atceros, ka jau sen gribēju vēl kaut ko... Pamazām, pa podiņam vien, esmu te sastiepusi veselu lērumu.

Tā ir vienkāršākā darbiņa daļa, kas aizņem stundas divas. Grūtākā ir izraudzīto augu skaitu atkal samazināt līdz saprātīgiem apmēriem, un tas prasa vēl gandrīz stundu. Galu galā par manējām kļūst 7 puķes (ak, ja nebūtu lētās aviokompānijas ierobežojuma pasažieru bagāžai...). Tās atkal ir divas Venēras kurpītes: paphiopedilum vietnamese, salīdzinoši nesen, tikai 1997. gadā Ziemeļvjetnamā atklāta savvaļas kurpīte, ko reiz ieraudzīju internetā un iemīlējos no pirmā skatiena, un divu īpatnējas formas kurpīšu krustojums: malipoense, kas „saprecināta” ar St.Swithin, kas, savukārt, pati ir divu savvaļnieču (rotschildianum un philippinense) krustojums. Vjetnamietei viducī sāk veidoties pumpuriņš, bet otra skaistule ziedēs citu gadu... Uz Latviju pārceļas arī divi smaržīgi savvaļas falenopši (uz ziediem gan nāksies pagaidīt) – violacea un bellina, kas agrākajā klasifikācijā arī skaitījās violacea, tikai `Borneo` šķirnes. Patiesībā vienkārši nespēju izvēlēties starp abām un, tā kā cena nav augsta un pašas puķes ir pietiekami mazas, nolemju ņemt ciet abas. Vēl mana roka pasniedzas pēc smukas celogīnes (Coelogyne speciosa) rozīgiem ziediem. Nolemju mest pie malas principus un ņemt ziedošu – nu traki smuka! Vēl pie mums ceļo miniatūrs epidendrs un maksilārija. Uh, pēdējo varbūt nevajadzēja ņemt, nekādas vieglās dienas tā nesola, taču šodien laikam esmu riskētāja.

Pa to laiku, kā par brīnumu, mans „pavadošais sastāvs” vēl nav iemidzis, bet, izstaigājušies pa „reprezentācijas telpām”, ieturas tropu kafejnīcā. Man tiešām paveicies - pat bērni izskatās tīri moži un labā noskaņojumā, par ko es viņu priekšā tiešām noņemu cepuri. Es taču teicu, ka te ir ko darīt gan lielam, gan mazam!

Jāpiebilst, ka šī orhidārija apmeklējumu iespējams apvienot ar dažādu citu interesantu vietu apskati (t.i. interesantu ne tikai maniakam orhidejmīlim, bet arī viņa pacietīgajiem līdzbraucējiem). Piemēram, pa ceļam atpakaļ uz Luksemburgas pilsētu: gleznainā Klervo (Clervaux) pilsētiņa ar XV gadsimta pili, klints galā lepni izslējusies Viandēnas (Vianden) pils (IX gadsimts), pa ceļam vēl nedaudz palīkumojot pa kalnaino apvidu, nevis izvēloties autostrādi, apskatāms arī citas interesantas vietiņas... visu pat grūti uzskaitīt.

Kad atgriežamies Latvijā, divus krāšņus ziedus izplaucē pērn nopirktais Paphiopedilum sukhakulii (skat. bildē augšā). Šī savvaļas orhideja arī mūsmājās dzīvojas zināmā mērā savvaļā, t.i., nekā īpaši appuišota netiek, tikvien kā laiku pa laikam aplaistīta, tādēļ jo lielāks prieks, ka viņa iejutusies mūsu dzīvoklī un rādās būt no čaklajām ziedētājām. Lūk, par vienu prieciņu vairāk!