„Es zinu vienu, kas kādreiz apgalvoja, ka orhidejām dzīvoklī ir jādzīvo savā vaļā un ka viņa netaisīs nekādas speciālas uzpariktes to audzēšanai...” Tā smiedamies atgādina pazīstamais Latvijas orhideju audzētājs Egons, kad pavasarī ieminos, ka mūsmājās drīz būs orhidārijs. Un smieties Egonam ir pilnīgs pamats, jo tā apgalvotāja pirms gadiem trim biju es pati un šajā pašā blogā. Žēl, ka, blogu pārceļot uz jauno atrašanās vietu, zuduši iepriekšējie komentāri... :))))
Ā, gandrīz aizmirsu: neliela informācija tiem, kas šajā blogā ieklikšķinājušies nejauši no diena.lv sākumlapas un vēlas lasīt nevis par vaļaspriekiem un puķītēm (t.i., aktīvi nevēlas par tām lasīt), bet meklē kaut ko par krīzi, sociālām un politiskām problēmām, slavenību dzīvi, sportu, biznesu vai citām arī visnotaļ cienījamām tēmām. Šobrīd jūs esat nonākuši sadaļā „Dzīvesstils” – par visu, kas ar šo jēdzienu saistīts, tostarp vaļaspriekiem. Lai nokļūtu atpakaļ pie augstāk minētajiem tematiem, izmantojiet izvēlnes joslu lapas augšmalā vai noklikšķiniet atpakaļgājiena bultiņu. Šī piezīme balstīta pieredzē – pagājušajā reizē vairāki lasītāji sociālās, ekonomiskās un politiskās problēmas meklēja tieši šeit un bija jūtami vīlušies, ka te to nav (Nu nav!!!).
Vismaz daļa bloga pastāvīgo lasītāju kopš iepriekšējā rakstiņa jau droši vien atmetuši cerības jelkad lasīt nākamo. Taču kārtējā garā rakstīšanas pārtraukuma iemesls nebija stāstāmā trūkums. Patiesībā gluži pretēji – viens notikums dzina nākamo un tā tālāk, tik strauji, ka nebija laika rakstīt – bija tie visi jāizdzīvo! Apmeklēta liela orhideju izstāde, pāris audzētavas, arī pašmājās interesanti notikumi un jaunieguvumi, bet galvenais – dzīvoklī ieviests jau pieminētais orhidārijs, jeb, kā to sauc daži mūsu draugi, „orhideju akvārijs”.
Tā kā sarunās un e-pastā arī vairāki lasītāji ir pieminējuši, ka sapņo par personisko tropu stūrīti savās mājās, centīšos aprakstīt sīkāk, kā pie tā tikām mēs.
Izpētes stadija
Doma, ka tādu vajadzētu, pamazām sāka pa smadzenēm rušināties jau pirms gada, kad kaut kā pēkšņi izrādījās, ka uz palodzēm ieviesies krietns pulciņš miniatūru savvaļas orhideju, kuras istabas klimatā gan var augt, taču nekādi nespēj uzziedēt. „Ieviesies” pārsvarā nozīmē – sadāvinātas, jo pati pirms kārtējā pirkuma cenšos rūpīgi izpētīt, vai jaunpienācējai pie mums būs labi. Gadās, protams, arī te nošaut greizi... Tātad, vairākām smukulēm gaiss izrādījās par sausu, brīžiem par vēsu, nebija ziedēšanai nepieciešamās temperatūras starpības starp dienu un nakti, nepietika gaismas... Pagaidu risinājums bija turēt viņas zem kupoliem, t.i., otrādi apgrieztām lielām stikla vāzēm. Kupoli izskatījās ļoti dekoratīvi, ļāva ekonomēt vietu uz palodzēm un palīdzēja atrisināt gaisa mitruma jautājumu, tāpēc dažas orhidejas, piemēram, plerotāļi, jau ātri vien sasparojās uz dūšīgu ziedēšanu. Taču vairākām citām orhidejām apgāztās vāzes nelīdzēja tikt pie pareizās temperatūras un gaismas, bez tam radīja jaunu – ventilācijas problēmu. Lai nodrošinātu vismaz kaut kādu gaisa cirkulāciju, nācās kļūt par kupolu „virinātāju”.
Tā kā orhidejas nav mana vienīgā nodarbošanās :))) un laiku pa laikam sanāk būt prom no mājām pat pusotru mēnesi no vietas, bija vien jāmeklē „ilgtspējīgāki risinājumi”. To vārdā tad arī nācās pārkāpt sākumā minēto pašas izdomāto principu. T.i., sākt domāt par kaut kādu „uzparikti”, kas nodrošinātu zaļajām mazulēm labākus dzīves apstākļus un, visbūtiskākais, – arī zināmu autonomiju, t.i., spēju kādu nedēļu „dzīvot zaļi” bez mūsu iejaukšanās. Man ir aizdomas, ka tieši šī iemesla dēļ arī vīrs ideju par jaunu mēbeli mājās uztvēra ļoti labvēlīgi.
Pie reālas darbības beidzot ķēros šā gada janvāra sākumā. Uzreiz jāatzīstas, ka „dzīvajā” tādu orhidāriju nekad nebiju redzējusi un man nebija ne jausmas, kādam tam jābūt un kā to dabūt gatavu. Sāku ar to, ka interneta forumos izpētīju visus orhidārijus, terārijus un paludārijus, kuriem atradu sīkākus aprakstus. Visvairāk vērtīgas informācijas gan ieguvu... akvāristu un, atvainojiet, kaņepju audzētāju forumos, kuros Google ieteica meklēt atbildi uz visiem maniem specifiskajiem jautājumiem. Tur bija viss par gaismām, gaisa mitrumu, temperatūras uzturēšanu, ventilāciju, mērinstrumentiem...
Tā pamazām sāka veidoties ne tikai priekšstats par pašu konstrukciju, bet arī sarakstiņš ar nepieciešamajiem atribūtiem, lai orhidārijā uzturētu vajadzīgos apstākļus, un, kad jau – tad jau, lai to visu varētu kontrolēt un izmērīt. Un kur tad vēl autonoma laistīšanas sistēma, ja vēlos, lai orhidārijam nebūtu visu laiku jāstāv klāt ar ūdens trauku. Šis atribūtu saraksts un, galvenais, to cenas lika matiem saslieties stāvus un gandrīz atmest visam ar roku. Ieceri glāba latviskais „makgaiverisms” – nolēmu, ka to, ko nevar nopirkt, droši vien var pagatavot mājas apstākļos. Vai arī saviem mērķiem pielāgot kaut ko veikalos par pieņemamām naudiņām atrodamu.
Orhidārijs... Kas tas tāds?
Pēc dažādu variantu izpētes nolemju, ka mūsu orhidārijam būs terārija konstrukcija. T.i., ar priekšā atbīdāmām durtiņām, lai nebūtu nemitīgi jācilā vāks, un ar iespēju apakšā ieliet ūdeni, lai palielinātu gaisa mitrumu. Savukārt, gaismas būs kā akvārijā – noņemamā vākā iemontētas.
Ātri vien izlemju, ka pašas „kastes” izmēram jābūt ar perspektīvu, t.i., tādam, lai tajā varētu salikt ne tikai jau esošās orhidejas... ja kāds vēl par to šaubījās :)))))
Sākumā nepieciešamo ceru atrast veikalos. Uh, labāk nestāstīt... Plāns B – meklēt sludinājumos. Braucam pat kādu terāriju lūkot. Taču visiem viena nelaime: tie ir par zemu, lai varētu gan salikt puķes, gan iemontēt kārtīgas gaismas. Atliek plāns C – pasūtīt, lai kāds izgatavo.
Labi meistari pa zemi nemētājas
Nu, vismaz man ar pirmo mēģinājumu neveicas. Sludinājumā lasu, ka tā autors Rīgas rajonā gatavs pagatavot jebkādus akvārijus un tamlīdzīgas konstrukcijas. Par visu, tostarp arī ļoti patīkamu cenu, vienojamies telefoniski, un man jau sāk šķist, ka viss būs ļoti vienkārši. Taču, kad pa e-pastu nosūtu visus parametrus... brīnummeistars sākumā atbild, ka vajagot laiku aprēķiniem, tad vēl laiku, tad vēl... līdz beidzot pazūd vispār. Vairs neatbild arī uz tālruņa zvaniem. Reiz, kad piezvanu no citām mājām, klausuli gan paceļ, taču pietiek viņam izdzirdēt manu balsi, un saruna mistiskā kārtā pēkšņi pārtrūkst, vēl pat lāga nesākusies : )))) Atmetu šim meistaram ar roku (nu, labi, viņš to izdara pirmais) un meklēju citu.
Seko vairāki mēģinājumi, kuros tālāk par cenas piedāvājumu nenonākam. Līdz beidzot paveicas – viens no meistariem godam iztur pārbaudi ar jau minēto parametru sarakstiņu un pat telefoniski ievieš tajā dažas izmaiņas. Sākums šķiet daudzsološs.
Akvāriji.lv darbnīcā mūs sagaida plecīgs vīrs ar matiem ezītī, iesirmu bārdiņu un pamatīgi notetovētām rokām. Vīrs ar skarbu ārieni un brīžam paskarbu valodu. Tādu vieglāk iedomāties uz jaudīga moča, nekā ķimerējamies ap akvārijiem un zivtiņām.
Kā noskaidrojas, viens otram netraucē. Ivars ir rokeris ar pieredzi. Un arī akvārists ar pieredzi. Izrādot daudzo akvāriju iemītniekus turpat darbnīcas „aizkulisēs”, Ivara acīs parādās tas spīdums, pēc kura var pazīt cilvēku, kas ar kaut ko aizrāvies. Un vienalga – ar močiem, salsu, pastmarkām, suņu audzēšanu, akvārijiem vai puķītēm. Blakus saviem akvārijiem skarbais rokeris pārtop par labestības iemiesojumu, mums tiek sarīkota īsta ekskursija jūras akvāriju pasaulē, jūtos kā Alise brīnumzemē un vienu brīdi pat sāk šķist, ka arī mūsmājās varētu ieviest šitādu brīnumu. It sevišķi tāpēc, ka tajos kuplā skaitā mitinās ne tikai zivis, bet arī visfantastiskākie augi. Gala beigās tomēr uzvar saprāta balss, kas apgalvo, ka pagaidām pietiks ar „akvāriju” orhidejām. Taču vēl ilgi mums ar vīru acu priekšā ir maigās aktīnijas, dzīvie koraļļi, garnele Latvijas karoga krāsās un kāda fascinējoša zivs, krāšņa un bīstama vienlaikus - kuplās „spalvas” patiesībā ir lokani šķēpi ar indīgiem uzgaļiem...
Neskatoties uz Ivara jau pieminēto skarbo valodu, saprotamies ātri un gandrīz no pusvārda. Galu galā, akvāristi, terāristi, orhideisti... kā jau kaut kur augstāk pieminēju, nemaz nav tik tālu cits no cita. Kā dzīvs apliecinājums turpat darbnīcā terārijā mitinās arī eksotiska ķirzaka. Pie viena aplūkoju „dzīvajā” dažu labu ierīci, ar kuru man, iespējams, nāksies apgādāties, lai orhidārijs varētu strādāt autonomi, un saņemu kaudzi vērtīgu padomu no akvāriju jomas, kas piemērojami arī orhideju projektiem. Tā visa rezultātā izlūkbrauciens uz darbnīcu izvēršas par interesantu izglītojoši izklaidējošu pasākumu un labi pavadītu laiku. Un pasūtījumu, protams.
Orhidārijs būšot gatavs pēc nedēļas...
Jau pēc pāris dienām – zvans no Ivara: varot braukt pakaļ! Pašam esot bijis interesanti paķimerēties, tāpēc sanācis ātrāk...
Ieraugot darbnīcā gatavo stikla konstrukciju (100x50x76), vienlaikus pārņem gan sajūsma (nostrādāts smuki!), gan panika (vai tik neesam pārspīlējuši ar izmēriem?...). Iestiepjot stikla brīnumu istabā, panika pastiprinās. Taču viss nostājas savās vietās, kad orhidārijs, kaut pagaidām tukšs, iekārtots uz vēsturiskas kumodes, kas pie mums atceļojusi no vīra senču dzimtās puses Piebalgas. Izskatās, ka šie abi šķietami nesavienojamie objekti – orhidārijs un kumode – perfekti piestāv viens otram un te stāvējuši no laika gala, ka te tiem arī ir īstā vieta un vispār – kā gan šeit varēja izskatīties bez tiem???
Darbs padarīts... lai dzīvo darbs!
Uff, lielākā darba daļa šķiet padarīta.
Kā izrādās jau pavisam drīz, iepriekšējā teikumā uzsvars jāliek uz vārda „šķiet”. Jo līdz šim manā ziņā bija tikai izpēte un projektēšana, par pārējo parūpējās rokeris-akvārists Ivars. Nu man ir tukšs terārijs uz kumodes un bariņš orhideju uz palodzēm. Un, lai tos abus varētu apvienot, nepieciešams vēl vesels lērums visa kā, un galvenais – daudz darba.
Pauzīte...
Nupat biju laukā ar suņuku. Silts, saulīte spīd un sētā reibinoši kā pa Jāņiem smaržo baltais āboliņš – viena no manām mīļākajām puķēm. Viss, taisām pauzīti, bet par darbu un, galvenais, rezultātu – nākamreiz : )
Pievieno komentāru