Ārā putina, bet Lejasciema Salmaņu mājās ir silti - var sildīt rokas pie mūrīša. Ja Valmieras Drāmas teātra mārketinga direktores Agitas Mačukas mammas mājas Lejasciemā būtu tuvāk Valmierai, viņa pilsētas dzīvoklī nekad nedzīvotu. Mājai ir gaiša aura. Te apstājas laiks, saka Agita.
Vecajā rijā, kuras gan tagad vairs nav, atrastais baļķis ar iededzināto gada skaitli liecina, ka Salmaņi celti ap 1888. gadu. Par mājas vēsturi stāsta arī klēts, pirts un koki sētā - lapegles un dižozols, kuram vajadzīgi pieci cilvēki, lai apjoztu. Agitas vecmamma zinājusi stāstīt, ka agrāk lapegles stādīja pie tām mājām, kurās dzīvoja vācieši. Ulmaņlaikā ēkā mācījušies bērni, šeit bijis bērnudārzs - to atļauj plašā saimes istaba -, bet vēlākos laikos - kolhoza kantoris.
Mūrītis līkumo istabās
Lai gan no ārpuses Salmaņu mājas šķiet necila būdiņa, iekšpusē tā paver vienreizēju mājīguma sajūtu - te senlatviskā identitāte sakausēta ar mūsdienu elpu. Agita stāsta, ka māja atdzīvojusies, tiklīdz sienas un sijas atbrīvotas no padomju gados sastrādātās apdares, atklājot dabisko koku. Omulīgi gaišu sajūtu mājā rada mūrītis, kas līkumo visās istabās. Tā sienas pārmūrētas, izmantojot vecos skursteņa ķieģeļus. Māju silda agrāk bijusī, bet tagad pārmūrētā maizes krāsns. Lai gan krāsnij priekšā stikla durtiņas, Agita stāsta, ka maizi var cept kaut tūlīt.
Gan saimes, gan citās istabās pārdomāti iederas mūsdienīgās, bet senatnīgi veidotās mēbeles. Piemēram, gulta un skapis gatavots īpašā tehnikā no saulē apdegušiem dēļiem, kas agrāk bija apšūti mājai. Raupjais materiāls piedod garšu guļamistabas un arī virtuves mēbelēm. Oriģinālos māla un porcelāna traukus veidojusi Agitas māsa Iluta Zelča. Viņai māls un zeme ir tuvi, tas nācis no tēva. Agita stāsta, ka tieši tēvs ģimenē cieņā turējis visas senlatviskās vērtības - zemi, mājas. «Tāpēc, ja vien mīļa ir sava māja, cilvēks ar to var izdarīt neticamas lietas. Apvienojot gan draugu, gan ģimeņu darbaspēku, daudz var izdarīt. Nauda ir tikai pakārtota lieta,» uzskata Agita.
Aurai - mūzika
«Arī citiem iesaku nemest ārā nevienu dēļa galu, nevienu ķieģelīti, nevienu vecos laikos gatavotu darbarīku, šīm lietām ir vērtība, un, tās sasummējot, rodas tas, ko visi sauc par labu mājas auru,» atzīst Agita. Viņasprāt, mūzika ir tā, kas veido gaumes izjūtu par lietām. Par to, ka Salmaņu mājas ļaudīm cieņā ir mūzika, liecina arī saimes istabā goda vietā novietotās klavieres un kokle. Lai tās nopirktu savai meitai, Agitas mammai, Agitas vecmāmiņa savulaik pārdevusi bulli. «Manai mammai, kas toreiz tāds meitēns vien bija, šķitis, ka viņa tādu dāvanu nav pelnījusi, tāpēc noslēpusies kūtī un ilgi nav nākusi ārā,» stāsta Agita. Vēlāk klavieres spēlēt mācījās arī pati Agita, tagad - viņas meita Katrīna. Viņai tuva arī koncertkokle. Mājās dvēsele mājo katrā lietā. Agita saka - Valmiera ir tikai vieta šodienai, bet Lejasciems - sirdij.
Virtuvē kuras malkas plīts, drīz tiks aplieta zāļu tēja. Agrā rīta stundā, kad Salmaņos viesojamies mēs, mājās svētvakara sajūta. Agita stāsta, ka šajās mājās visiem patīk atgriezties, iet pirtiņā, pamuzicēt.
Pievieno komentāru