Astrīda Lindgrēne

  • 0
  • Pievienot

Iekšēji es vienmēr esmu bijusi lauku meitene no Vimmerbijas, - ir teikusi Astrida Lindgrēne. "Es rakstu bērnam sevī." Tāpēc arī viņa zinājusi, ko bērni grib dzirdēt: brīnumu stāstus, kas liek smieties un raudāt, trīcēt no bailēm un uztraukuma.
Lindgrēnei bija jau 38 gadi, kad viņa atklāja dotību rakstīt un stāstīt stāstus. "Vienīgais, ko uzdrīkstos cerēt - iespējams, ka manas grāmatas veicinās cilvēcību, labāku dzīvi un demokrātiskus uzskatus manu lasītāju vidū," viņa rakstīja atmiņās.
Mudīte Treimane, kuras biogrāfiskā grāmata Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi tiks laista klajā novembra beigās, stāsta: reiz kāda sieviete uz ielas rakstniecei saujā iespiedusi mazu papīra strēmelīti, uz kuras bijis rakstīts "Paldies, ka apzeltījāt manu drūmo bērnību!" - "Ar to man pietiek," pēc tam rakstīja Astrida Lindgrēne. "Ja esmu spējusi apzeltīt kaut vienu vienīgu drūmu bērnību, tad esmu gandarīta."
Lindgrēnes grāmatas izdotas vairāk nekā 100 valstīs. Latviski tulkots 31 darbs.


1907
Zviedrijas dienvidos dzimušās mazulītes pilnais vārds ir Astrida Anna Emīlija Ēriksone. Viņas tētim Sāmuelam Augustam bija tikai 13 gadu, kad viņš satika Hannu un iemīlējās deviņus gadus vecajā meitenē. Pēc 17 gadiem Hanna kļuva par zemnieka Sāmuela Augusta sievu, lai gan bija gribējusi studēt un kļūt par skolotāju.
Ģimenes mājā Nēsā auga četri bērni: Gunnars, Astrida, Stīna un Ingejērda. "Labākais bija tas, ka es izbaudīju drošību un bērnību," vēlāk atzina Astrida. Drošību radīja pieaugušie apkārt - māte, tēvs, fermas kalpotāji, kalpones un gani.


1920
Kādu dienu Astrida pēkšņi apjauta, ka ir par vecu, lai rotaļātos. "Es to atceros tik skaidri! Mēs vienmēr spēlējāmies ar mācītāja mazmeitu, kas brīvdienās nāca uz Nēsām. Taču kādā vasaras dienā, kad viņa atnāca un mēs bijām gatavi rotaļām, viņa pēkšņi paziņoja, ka mēs vairs nevaram spēlēties. Tas vienkārši vairs nebija iespējams. Mēs jutāmies muļķīgi un bēdīgi, jo ko tad lai dara, ja nevaram spēlēties? Mēs bijām 12 vai 13 gadus veci, un bērnība bija pagājusi."
Vispār Astrida nemīlēja atcerēties pusaudzes gadus, kuros vairs nevarēja atļauties būt bērns, bet par skaistu sievieti viņa arī sevi neuzskatīja. Un kļuva par dumpīgu pašpuiku.


1924
Astrida sāka strādāt laikrakstā par korektori, gatavoja mazus rakstiņus par vietējiem svētkiem. Divus gadus vēlāk viņa devās uz Stokholmu, lai mācītos par stenogrāfisti. Piedzima dēls Larss, mīļi saukts par Lasi. Viena pati Astrida nespēja par zēnu parūpēties, tādēļ uz laiku nodeva viņu audžuģimenei Kopenhāgenā. Viņa apciemoja Lasi, cik bieži vien varēja, un, tiklīdz radās iespēja, ņēma uz mājām.
Taču to, ka Astridas dēls ir dzimis pirms laulībām, Zviedrijas sabiedrība uzzināja tikai 1977.gadā, kad iznāca Astridas Lindgrēnes biogrāfes Margarētas Stremstedes pirmā grāmata.


1931
Pavasarī Astrida apprecējās ar Stūri Lindgrēnu un kļuva par mājsaimnieci. Vīrs bija mīļš pret Astridu, kopdzīve bija saticīga, bet, kad biogrāfe viņai jautāja, vai Astrida bija iemīlējusies, rakstniece tikai pasmējās: "Es bērnus vienmēr esmu mīlējusi vairāk nekā vīriešus."
Ģimenē sāka dzīvot arī dēls Larss. "Viņa nebija no tām mātēm, kuras apsēžas parkā uz soliņa un vēro, kā bērni spēlējas. Viņa arī gribēja spēlēties, un man ir aizdomas, ka viņa domāja - kamēr es to daru, tikmēr ir jautri!" kādā intervijā teica Larss Lindgrēns.
"Jā, kad man bija bērni, atklāju, ka manī joprojām ir spēlēties prieks. Tas, ko es gribēju visus pusaudža gadus, - atkal priecāties. O, kā mēs spēlējāmies! Klaiņojām pa parku, kur kāpelēšanai bija tik piemēroti koki, un mēs kāpelējām, un kāpelējām," rakstīja A.Lindgrēne. "Vienreiz saplēsu drēbes uz dibena. Atceros, kā Lase smējās visu līdz mājām. Viņš gāja cieši aiz manis, lai plīsums nebūtu redzams."
1934.gada pavasarī piedzima Astridas otrais bērns Kārina.


1940
Astridai piedāvāja darbu slepenpolicijas vēstuļu cenzūras nodaļā. Viņa to pieņēma, jo darba laiks bija elastīgs un dienas lielāko daļu viņa varēja būt mājās ar bērniem. Darbs cenzūras birojā bija tik slepens, ka par to Astrida neuzdrošinājās rakstīt pat dienasgrāmatā. Taču viņa bija spiesta lasīt vēstules par bērniem, kurus nogalina, par cilvēkiem, kuri mirst badā, un šīs šausmas viesa viņā izmisumu. To Astrida vēlāk pārvērta pasakās par cīņu starp labo un ļauno, īpaši darbos Mio, mans Mio un Brāļi Lauvassirdis.


1941
Astrida bija 38 gadus veca, kad atklāja, ka viņai ir dotības stāstīt stāstus, kurus bērni grib klausīties. "Manai septiņus gadus vecajai meitai bija plaušu karsonis. Katru vakaru, kad es sēdēju pie gultiņas, viņa man dīca, kā jau bērni mēdz to darīt: "Lūdzu, mammīt, pastāsti man kādu stāstu!" Kādu vakaru, kad jau biju nokausēta, es pajautāju: "Par ko lai tev pastāstu?" Viņa atbildēja: "Pastāsti par Pepiju Garzeķi." Viņa šo vārdu bija radījusi vienā acu mirklī. Es nejautāju viņai, kas ir Pepija Garzeķe. Es vienkārši sāku stāstīt, un, tā kā Pepijas vārds bija dīvains, tad arī meitene bija dīvaina. Pepija atstāja lielu ietekmi uz Kārinu un vēlāk arī uz viņas draugiem."
Rudmatainā Pepija kļuva par bērnu brīvības kustības tēlu: "Vai tad mēs nedzīvojam brīvā zemē? Vai tad jūs nevarat staigāt, kur vien jums patīk?" Viņa ir visstiprākā meitene pasaulē, bet nekad neizmanto savu spēku, lai cīnītos.


1944
"Kādā sniegotā 1944.gada marta vakarā es pastaigājos pa parku Stokholmas centrā. Ceļš bija apledojis. Es kritu, ievainoju kāju (Astrida sastiepa potīti) un tā biju spiesta kādu laiku palikt gultā. Tad izlēmu pierakstīt stāstus par Pepiju Garzeķi. (..) Kārina svinēja 10.dzimšanas dienu. Man radās ideja manuskriptu pasniegt viņai kā dāvanu. Vēlāk es izšķīros kopiju aizsūtīt izdevējam. Tajā brīdī nedomāju, ka to publicēs! Brīžiem es arī biju šokā par Pepijas uzvedību un vēstules beigās izdevējam piebildu: "Sūtu jums šo manuskriptu cerībā, ka nesacelsiet kājās bāriņtiesu." Jā, man bija divi bērni, un kā tad viņiem vajadzētu izturēties pret māti, kura raksta šādas grāmatas? Kā jau biju gaidījusi, manuskriptu man atsūtīja atpakaļ. Bet es jau biju ķērusies klāt otrai grāmatai."
Izdevniecība Raben&Sjogren rīkoja konkursu par grāmatu meitenēm. Astrida aizsūtīja Brita Marija atvieglo savu sirdi. "Notika kaut kas ievērojams — es biju otrā! Nedomāju, ka es kādreiz būtu bijusi laimīgāka nekā tajā 1944.gada rudens pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu par balvu."
Nākamajā gadā izdevniecība rīkoja jaunu konkursu, šoreiz par grāmatām sešus līdz desmit gadus veciem bērniem. Astrida aizsūtīja pārstrādāto Pepiju Garzeķi un uzvarēja.


1948
Astrida pirmo reizi devās uz Ameriku. Sieviešu žurnāls Damernas Varld bija noalgojis viņu rakstīt pļāpīgus rakstiņus. Taču Astridu tik ļoti nomāca melnādaino diskriminācija, ka visus viņas rakstus iekrāsoja šī tēma.


1949
Pepiju Garzeķi pirmo reizi izdeva Vācijā. Grāmata saņēma daudz kritikas, jo Pepija Garzeķe runā pretī pieaugušajiem, neprot uzvesties, ir nevīžīga un neaudzināta. Parasti Astrida ļāva kritiķiem vaļu, taču šoreiz atļāvās iebilst: "Dodiet bērniem mīlestību un vēl vairāk mīlestības, un tad laba uzvedība nāks pati no sevis".


1952
Nomira Astridas vīrs. Atlikušo dzīvi viņa nodzīvo kā atraitne.


1955
"Es zinu, kā ir būt lauku bērnam un uzaugt mazā pilsētā. (..) Tikai pēc tam, kad 30 vasaras biju pavadījusi Stokholmas arhipelāgā, uzdrīkstējos rakstīt grāmatu par Karlsonu, kurš dzīvo uz jumta pilsētas centrā."
Tika izdota grāmata Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta par pavisam parastu zēnu, kuram ir visneparastākais draugs pasaulē.


1963
Iznāca grāmata Lennebergas Emīla nedarbi par Kathultas sētas Emīlu, kurš dara nedarbus augu dienu.


1973
Iznāca Brāļi Lauvassirdis, kas Zviedrijas sabiedrībā izraisīja vēl lielākas diskusijas nekā savulaik Pepija Garzeķe, jo bērni saistībā ar nāvi ir tabu tēma. Bija bažas, vai Lindgrēne, ļaujot jaunākajam brālim sekot vecākajam līdzi nāvē, nemudina bērnus uz pašnāvību. Kamēr literatūras kritiķi analizēja šos jautājumus, brāļu čukstētie "Satiksimies Nangijālā!" kļuva par vārdiem, kurus raksta pat bēru sludinājumos. Kāda sieviete, kuras bērni traģiski bija gājuši bojā, aizrakstīja Lindgrēnei pateicības vēstuli - brāļi Lauvassirdis viņai palīdzēja pieņemt bērnu nāvi.


1978
Lindgrēni apbalvoja ar prestižo Vācijas grāmattirgotāju miera balvu. Gatavojoties balvas saņemšanai, Astrīda uzrakstīja runu Vardarbībai - nē!, kurā bērnu audzināšanu saistīja ar vardarbību pasaulē. Organizatori lūdza viņu atturēties no šādas uzstāšanās, taču rakstniece tomēr publiski pauda pārliecību, ka bērns, kurš bauda mīlestību, ir mācīts mīlestības pilnai attieksmei pret pasauli.
Gluži vai par teiksmu ir kļuvis stāsts par diviem bāreņiem, kuri, izdzirdējuši par rakstnieces aicinājumu nedarīt pāri bērniem, aizbēga no bērnunama. Viņus atrada Stokholmas dzelzceļa stacijā. Uz pieaugušo jautājumiem viņi atbildēja, ka atbraukuši pie Lindgrēnes, kura uzskata, ka bērnus nedrīkst sist.
Gadu pēc šīs runas Zviedrijā pieņēma likumu, kas aizliedza fizisku ietekmēšanu un vecākiem - vardarbīgu attieksmi pret bērniem.


1981
Lindgrēne ciemojās Maskavā. Padomju Savienībā stāsts par Brālīti un Karlsonu guva milzu popularitāti. Pirmā izdevuma tirāža bija 115 000 eksemplāru. Tam sekoja 60 dažādi izdevumi krieviski, un kopumā tika pārdots vairāk nekā 10 miljonu eksemplāru. Lindgrēne kļuva par vienu no nedaudzajiem zviedriem, ko zināja vidusmēra padomju cilvēks, un Karlsona izteiciens "mieru, tikai mieru" kļuva par vienu no sarunvalodas frāzēm. Kad viens no Zviedrijas premjerministriem Ingvars Karlsons devās vizītē uz Maskavu, tur par viņu runāja kā par "nepareizo Karlsonu".


1985
Lingrēne iesaistījās kustībā pret lielražošanu lauksaimniecībā. "Dagens Nyheter" publicēja viņas rakstu Govīm un ganiem vajag vienam otru. Tas ir sākums trīs gadus ilgai kampaņai, kurā rakstniece kopā ar lauksaimniecības universitātes profesori Kristīnu Forslundu gatavoja rakstus un diskusijas par dzīvnieku labturību Zviedrijā.
80.dzimšanas dienā Zviedrijas premjers pasniedza dāvanu - dzīvnieku aizsardzības likumu, kas tiek nosaukts Lex Lindgren. Astrida ar dāvanu nav apmierināta - likums viņai šķiet pārāk gļēvs un joprojām pieļauj nehumānu attieksmi pret mājlopiem.


1997

Lindgrēni ievēlēja par Gada zviedru. 90 gadu vecā rakstniece vienā no TV raidījumiem teica: "Man šķiet, jūs esat aizmirsuši vienu - es esmu vecs cilvēks, kurš ir kurls, gandrīz akls un pilnīgi traks. Un šo cilvēku jūs esat pasludinājuši par Gada zviedru! Jums vajadzētu uzmanīties no šīs ziņas izplatīšanas, jo citi padomās, ka visa Zviedrija ir tāda…"


2002
28.janvārī Astrida Lindgrēne 94 gadu vecumā nomira savās mājās Stokholmā.

Pievieno komentāru

Mūzika

Māksla

Teātris

Literatūra

Kino/TV

KD video

Eksperti/Blogeri

Apveidi parādās un tad pazūd
Apveidi parādās un tad pazūd  1   

Zinātnei ir savi samiernieciski eifēmismi, entropija, piemēram, un "dabas likumi", bet es – par mākslu vēlreiz gribu...

Patriota miesa
Patriota miesa  101   

Vēl dažas nedēļas, un mastos pacelsies Latvijas karogi, skarbi vīri dziedās kara dziesmas – būs iesācies patriotiskais...

Šahs un mats
Šahs un mats  46   

Uz radošajām apvienībām un māksliniekiem diplomātijas jēdzienam nevajadzētu attiekties, jo to mērķis ir provocēt uz...

Kas ir normāli?
Kas ir normāli?  197   

Pieņemot partnerattiecību likumu, kas ļauj reģistrēt kopdzīvi arī viendzimuma pāriem, Igaunija atkal pierādījusi, ka ir...

Zviedru galds
Zviedru galds  15   

Zviedriem mēs varam būt pateicīgi par daudz ko – par gandrīz katrā skolā esošo vingrošanas jeb tā saukto zviedru sienu,...

Intervijas

Notikumi

Ko Normunds teiks par to?
Ko Normunds teiks par to?    6   

Beidzoties Normunda Naumaņa ērai Latvijas kultūrā, no teātra un kino kritiķa atvadās viņa dzīvē īpaši cilvēki *** ...

Recenzijas

Grāmatas

Ene Mihkelsone. Mēra kaps
Ene Mihkelsone. Mēra kaps

Apgāds Mansards laidis klajā igauņu rakstnieces Enes Mihkelsones (dzimusi 1944. gadā) romānu Mēra...

Paulu Koelju. Sānsolis
Paulu Koelju. Sānsolis

Jāņa Rozes apgādā latviešu valodā klajā nācis pasaulslavenā rakstnieka Paulu Koelju jaunākais romāns...

Kultūras lekcijas

Konkursi

Dienas Gada Balva kultūrā

Ceļojumi

Sliktās meitenes labās gleznas
Sliktās meitenes labās gleznas     

Izstāžu tūrisma galamērķi Nīderlandē – divdesmitgades plašākā gleznotājas Marlēnas Dimā izstāde Stedelijk...

Omulīgā metropole
Omulīgā metropole    1   

Lai cik grūti Krakovas iedzīvotājiem klājies dažādu varu valdīšanas laikos, tas pilsētai piešķīris ļoti interesantu...

Kurš nemīl, tas nedzīvo
Kurš nemīl, tas nedzīvo  3   

Sarežģītos brīžos Portugāles iedzīvotāji meklē mierinājumu pašmāju kultūrā – uzsver mani portugāļu paziņas. Sinonīms...

Lote un citas ikonas
Lote un citas ikonas    2   

Dienvidigaunija ierāmē atklāšanas cienīgas vietas kultūras un vēstures mīļotājiem (raksts publicēts 11. septembra KDi)...

Pasākumi

Vietas, kur svinēt Jāņus
Vietas, kur svinēt Jāņus  12   

Jāņus dažādās noskaņās piedāvā atzīmēt gan Rīgā, gan citur Latvijā. Tradicionālas svētku svinības ar godu vietas...

Lasītava

Pirms aizlido Rainis
Pirms aizlido Rainis  6   

Arvis Viguls _____  Zemi ziedi. Tādā krāsā kā uguns, kad tā zila. Ciemats – izplūdis, it kā skatīts sapnī vai...

Anna Foma. Rokas
Anna Foma. Rokas  11

Turpinām Kultūras Dienas un Izklaides projektā Lasītava iesūtīto darbu publikāciju arī...

Vietas

Jaunais Čarlito
Jaunais Čarlito   

Bijušā Umami vietā atdzimis Taņņa meksikānis El Čarlito openito! – feisbukā šo līksmo vēsti...

Čarlstona rīti
Čarlstona rīti  1   

Viena no labākajām vietām, kur ļauties nesteidzīgām svētdienas brokastpusdienām jeb brančam Lūkojot pēc jauniem...

Jaunais vecais Balzambārs
Jaunais vecais Balzambārs   

Populārais krogs ieguvis laika garam atbilstošāku seju un labu komandu Nezinu, vai Renāra Kaupera bažu pilnajai...

Leiputrija Stabu ielā
Leiputrija Stabu ielā   

Pirmā putru kafejnīca priecē gan acis, gan sirdi Kā tas laiks skrien! Šķiet, vēl ne tik sen jēdziens "Stabu iela"...

Hačapuri ieleja
Hačapuri ieleja   

Ģertrūdes ielā noslēpies pagrabiņš hačapuri, hinkāļu un citu gruzīnu gardumu cienītājiem Informācija, ka Ģertrūdes...

Rīga 2014

Novembrī atkal Staros Rīga
Novembrī atkal Staros Rīga

Gaismas festivāls Staro Rīga 2014 pirmoreiz piedāvās plašu ārvalstu mākslinieku darbu skati un vērienīgā...

TÊTE-À-TÊTE

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0