Kāda mana paziņa dabūja nelielu traumu - sarāva saiti vidējā pirkstā. Ķirurgs esot teicis, ka operācija neko nemaksā, ja to dara 2 nedēļu laikā pēc traumas. Savus izdevumus viņa pierakstīja, un tie bija šādi: 4.50 Ls - elektrokardiogramma, 6.10 Ls - analīzes, 10 ls - rentgens (ar ģimenes ārsta nosūtījumu varētu dabūt pa 2Ls), 20 Ls - plaukstas mikroķirurga konsultācija, 20 - anestiziologs, pacienta iemaksa 30Ls, un 9 Ls/dienā par to, ka atrodies slimnīcā. Kopumā, viņa bija iztērējusi ap 100 Ls.
Retorisks jautājums - vai viņa varēja ietaupīt, uz operāciju ierodoties anestezēta? Šķiet, ka nē. Tātad, šos izdevumus varēja paredzēt, aprēķināt, un par tiem informēt.
Mēs ļoti daudz runājam par to, ka veselības aprūpes sistēmā trūkst finansējuma. Tomēr, man šķiet, ka tikpat liela problēma ir tanī, ka veselības aprūpes sistēma ir nedraudzīga "lietotājam". Jēdziens "pakalpojuma cena" tajā ir ļoti izplūdis un neskaidrs, un medicīniskais personāls bieži vien ar to manipulē.
Manuprāt, domājot par veselības sistēmas reformām, nepietiek atrisināt finansējuma jautājumu. Ir jāatrisina arī jautājums par to, kā padarīt šo sistēmu caurspīdīgu un godīgu. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka atrast finansējumu un padarīt ārsta profesiju par respektējamu - tas ir sabiedrības uzdevums. Tai pat laikā, atzīt korupciju, neattaisnot to ar naudas trūkumu, un attīrīt savas rindas no šīs parādības - tās ir lietas, ko gribētos redzēt no medicīnas darbinieku puses.
Kaspars Omuls
Pēdējā partija
Pievieno komentāru