Antra Bigača. Balva par dzimto dziesmu rupjmaizi 2

Inese Lūsiņa. 2009. gada 15. aprīlis 08:50

Jūtos tā, it kā mani apbalvotu par to, ka es elpoju un ēdu rupjmaizi, jo dziedāt latviešu komponistu darbus man ir pašsaprotami. Neviens cits taču tik dziļi nepazīst un neizjūt šo vidi, kā mēs paši, saka Antra Bigača, kura šovakar Rīgas Latviešu biedrības namā saņems Latviešu mūzikas balvu par ilggadēju latviešu mūzikas popularizāciju izcilā sniegumā. Viņa atskaņojusi gan daudzu latviešu mūzikas klasiķu, gan laikabiedru skaņdarbus. Viens no viņas pastāvīgajiem koncertmeistariem, pianists Ventis Zilberts saskaitījis, ka viņu kopīgajā sadarbībā vien atskaņotas vismaz divdesmit piecu komponistu 80 dziesmas. Taču šo skaitli vajadzētu reizināt ar pieci, jo dziedātājas sadarbības partneru loks ir plašs. Nesen viņa ierakstījusi latviešu vokālās mūzikas antoloģiju — skaņdarbu izlasi no 1950.gada līdz šodienai, atliek vien to izdot. Apbalvošanas koncertam viņa izvēlējusies Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa, Jāņa Kalniņa, Marģera Zariņa un Pētera Plakida dziesmas, kuras saskan ar pašas pārliecību, ko vēlas paust. Kāda tā ir? "Mūzikai ir jāharmonizē, nevis jāuzārda. Tikai caur harmoniju cilvēks ir viengabalains. Ja viņš ir nevis sabiedēts un norāts, bet saliedēts un grods, tad viņš ir spēcīgs un dzīvotspējīgs: es varu! Manī viss ir! Tu iebaksti zemē vienu mazu sēkliņu, bet rudenī no tās izauguši vairāki spaiņi ar lapām, kuras nezini vairs kur likt. Vērtība ir atkal tikai mazajā sēkliņā ar lielo spēku. Tā arī ar cilvēka dzīvi. Vērtība ir tā mazā sēkliņa. Bet ej un to atrodi! Reti gadās, ka ieejam bodē, ieraugām apģērba gabalu, uzvelkam — un tas "sēž"! No simtiem nodziedāto skaņdarbu ir kādi desmit, kuros jūtos tik labi. Ir fantastiski, ka varu sadarboties ar laikabiedriem, kuri raksta tieši man un ir ar mieru kā labs šuvējs piegriezt tieši tev."

Kamēr apkārt daudz runā par zvaigžņu stundām, A.Bigača teic, ka dara ikdienas darbu. "Bet ir patīkami, ka tomēr ir novērtēta mana sīkā urbināšanās." Tiesa, ir sāpīgi, redzot, ka pēc zinātnieka Arnolda Klotiņa iniciatīvas izveidotā balva latviešu pašapziņas stiprināšanai tik maz nozīmē sabiedrībai. "Populāra izklaides žurnāliste jautāja, kāda mūzika man ir vistuvākā? Teicu, ka mīlu dziedāt latviešu mūziku, bet viņa pārjautā: ā, ģimenes viesībās? Iepletu acis, nesapratu. Taču īstenībā tā ir viņas latviešu mūzika. Un kādas man tiesības pateikt, ka mana latviešu mūzika ir labāka par to latviešu mūziku? Man bija liels šoks, kad apjautu, ka ir ļoti daudz brīnišķīgu, latvisku cilvēku, kuriem Dziesmu svētki nenozīmē neko! Sākumā biju kā soģis: kā tā var? Bet tad sapratu — katram ir sava dzīve. Traģiskākais ir, ka mēs, latvieši, gribam nevis ar prieku salikt kopā visas mazās daļiņas, lai būtu kārtīga, liela ēka, bet plēšamies: nē, es esmu īstais, autentiskais! Reiz viesojos kādā ģimenē Dānijā, bērnam svinēja dzimšanas dienu, un atšķirībā no mūsu tradīcijām svētku galds bija ar trim bulciņām. Toties katrā bulciņā bija iesprausts Dānijas karogs!" Tomēr patlaban cilvēki Latvijā mainās un ir enerģijas pilni, saprotot, ka brīnums nav kaut kur ārā, bet pašos, uzskata A.Bigača.

Viņa pati, piemēram, šogad beigs maģistrantūru. "Beidzot sev noformulēju, kas es esmu. Esmu kā Latvijas šprotu bundža. Reizēm attaisi, tik gardas — kur tādas var dabūt? Un reizēm — ak dievs, kas tādas uztaisījis. Ir reizes, kad esi — vienkārši, caur tevi kaut kas notiek. Tu nesaspringsti, nebaidies, ko citi teiks, ko domās, kā es izskatos? Vienkārši esi. Bet ir reizes, kad sažņaudzos, un viss cauri. Man nav mērķa kaut ko dabūt, sasniegt, izcīnīt: dod man to lomu, koncertu, man vajag! Dziedot mēģinu saprast sevi un priecājos, ka daudziem tas izrādās interesanti un vajadzīgi.