Pilsētu ziemas idille un skarbums

Sniegs padarīja pilsētas klusākas, tīrākas un pilsoņiem patīkamākas. Vairs nevajadzēja klausīties važoņu ratu grabēšanā pa bruģi, jo ormaņi ratu vietā steigšus jūdza kamanas. "Kamanu zirga iejūgs bija apkārts zvārgulīšiem, un to džinkstoņa klusos vakaros vai naktīs nedalāmi saistās ar atmiņām par Rīgas ziemu," raksta kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons.

Kādā  brīdī gan pārmērīgs sniega daudzums kļuva par traucēkli – gan elektriskajai ielu dzelzceļa satiksmei, gan skolēniem slidskriešanai. 20. gadsimta pirmajā pusē vilcienu un citu transporta veidu kavēšanās vai pat nekursēšana augām dienām sniegainās ziemās bija normāla parādība. Gluži kā mūsdienās, arī agrāk sniega kaudžu dēļ pilsētās sašaurinājās brauktuves. Automašīnām bija grūti izspraukties, kur nu vēl izmainīties – tāpēc Rīgas nomalēs un Latvijas mazpilsētās ugunsdzēsēji ziemās no auto pārsēdās ragavās.

Īpaši grūta izrādījās 1930.–1931. gada ziema, kad Latviju pārbaudīja ne tikai pasaules ekonomiskā krīze, bet arī regulāri puteņi un pat orkānam līdzīgas sniega un vēja brāzmas! Tagad ko tādu grūti iedomāties, bet 1931. gadā autobusu satiksme pēc janvāra puteņiem daudzviet arī marta vidū vēl nebija atjaunota. Un, ja kādam šķiet, ka sāls kaisīšana uz ielām un trotuāriem ir kāds padomjlaika aizguvums, izlasot visu rakstu, var uzzināt – jau 20.gadsimta sākumā sākās diskusija par to, vai to lietot būtu pieļaujams, vai ne.