Pašlaik uzmanība fokusēta valdības virzienā, gaidot mistisku plānu, kas visus izvedīs no krīzes. Dīvaini, bet ir cilvēki, kas nopietni domā, ka valdība kādu var izvest no krīzes un ka tai tas arī jādara. Valdība netiek galā? Nu tad vajag tikai saņemties un strādāt. Ja tas īsti nesanāk vienam Valdim, gatavs pieslēgties otrs. Pavadot septiņas stundas onlainā, tiek izspiesta atzīšanās, ka nodarbinātība ir prioritāte, pateikts aicinājums – jāstrādā no rīta līdz vakaram un beigās vēl iedota Čakstes grāmata palasīties.
Paiet dažas dienas un atkal nav labi, neesot redzams plāns, kā tad iesim ārā no krīzes. Lai arī sēde bija onlainā, vainīga esot atsvešināšanās no tautas, nu, un kā jau allaž: komunikācijas trūkums. Nu, bet, protams, kas gan cits…
Ko šajā visā noraugoties, darām mēs – iedzīvotāji (ne visi, bet šāds viedoklis ir dziļi iesakņojies)? Skatāmies uz establišmentu kā uz gala staciju un universālu risinājumu visām dzīves situācijām. Mēs varam neko nedarīt, jo viņu pienākums taču ir atrisināt mūsu nedienas. Fokuss ir uz valdību un tā ar katru realitātes šova momentu šo pārliecību par lietu kārtību stiprina.
Un te arī ir galvenā problēma. Kamēr vieni, baidīdamies pazaudēt uzticību un no sociālajiem nemieriem, turpina spēlēt realitātes šovu – "būs grūti, bet mēs jūs visus izglābsim", citiem nav ne mazākās motivācijas pārdomāt, vai tiešām mana alga pēdējos piecos gados ir augusi līdz ar manu konkurētspējas un zināšanu/kvalifikācijas pieaugumu? Vai tiešām man vajadzēja iegrābties kredītos tik tālu? Vainīgi taču viņi - valdība, jo nebrīdināja, ka būs krīze…
Ir nepiemēroti emocionāli skarbs, bet, iespējams, pēdējais brīdis, lai pārgrieztu nabas saiti starp valdību un iedzīvotājiem. Tagad redzams, ka elite ir bijusi nepiedodami tuvredzīga, savā laikā neatradinādama iedzīvotājus no valdības kā centrālā menedžera pārlieku lielās lomas. Tā vietā tika turpināta Ulmaņa un padomju varas tipa centrālās varas mīta neapzināta uzturēšana. Kad ekonomika auga, bija īstais brīdis nostiprināt privāto iniciatīvu un varējumu. Bet, nebūdami pie tā nepavisam vainīgi, ministri nekritiski pierakstīja izaugsmi sev. Tagad gluži vienkārši par to ir jāmaksā, lai arī valdība pie krīzes nav vainīga un tā pa lielam nevar neko izdarīt, lai novērstu sekas. Tāpat kā valdībai nebūs nekāda sakara ar izaugsmi, kas agri vai vēlu sekos. Kā vispār 2 ar kapeikām miljonu iedzīvotāju valsts var ietekmēt pasaules ekonomikas bēgumus un paisumus globālā ekonomikā, kuru daļa mēs esam?
Jāpierod pie domas – neviena valdība neko neatrisinās - un jāsamierinās ar apstākļiem. Cerams, ka bļāvēji pēc īpašas attieksmes pustukšā budžeta sadalē neveicinās netaisnību un nodokļu izaugsmi. Tas būs pedagoģiski nepareizs solis, jo motivēs par savu neaizstājamību bļaut arī racionāliem cilvēkiem, jo būs redzams, ka tā var panākt rezultātu.
Ja mēs nedomāsim paši par savu konkurētspēju un vietu modernas Eiropas tirgū un gaidīsim brīnumus no valdības, mūs gaida bezjēdzīgu cerību un likumsakarīgu vilšanos nepārtraukta atkārtošanās.
Pievieno komentāru