Kā jau visiem zināms, nesen no vienas valsts iestādes neatļautā veidā tika iegūta ievērojama apjoma informācija, kas, cita starpā, saturēja arī personas datus. Ar informācijas noplūdi saistītie komentāri un viedokļi publiskajā telpā uzskatāmi demonstrēja, ka sabiedrības izpratne par personas datiem ir virspusēja un pastāv daudz un dažādu neskaidrību. Neziņas dēļ sabiedrībā valda un tiek kultivēti dažādi nepatiesi pieņēmumi par personas datiem, kurus būtu nepieciešams kliedēt.
1. pieņēmums: Jebkurš un jebkādām vajadzībām var izmantot publiskotus personas datus
Atbilde: pieņēmums nav pareizs.
Ja personas dati ir kļuvuši publiski pieejami, tad vienmēr ir konstatējams, kā tas ir noticis un kādu mērķu sasniegšanai tas ir noticis. Piemēram:
- sludinājums, kas satur personas datus, ir uzaicinājums noteiktajam darījumam;
- raksts laikrakstā par kādu personu vai intervija ar kādu personu – žurnālistikas darbība sabiedrības informēšanai;
- informācija par deputātu kandidātiem vai valsts amatpersonu deklarācijas – likumā noteikto pienākumu izpilde u.c.
Fakts, ka ikviens var piekļūt šādiem datiem, tomēr nav uzskatāms par atļauju izmantot šos datus jebkādām vajadzībām. Publiskojot datus, ir sasniegts attiecīgais mērķis, tas ir, sabiedrībai ir dota iespēja iepazīties ar informāciju un izdarīt secinājumus. Taču, lai tālāk izmantotu konkrētos personas datus, ir jābūt atsevišķam likumiskam pamatojumam. Šo situāciju labi raksturo regulējums attiecībā uz elektronisko komerciālo paziņojumu izsūtīšanu. Proti, ja nav atsevišķas iepriekšējas atļaujas, tad komerciālu paziņojumu sūtīt ir aizliegts, kaut arī attiecīgā e-pasta adrese bijusi publiski pieejama (šis arguments gan neattiecas uz juridisko personu e-pastu adresēm, uz kurām komerciālus paziņojumus ir atļauts sūtīt bez piekrišanas). Līdzīgi arī citos gadījumos, kad rodas iespēja izmantot publiski pieejamus personas datus, ir jāpārbauda, vai šāda izmantošana būs atbilstoša datu publiskošanas mērķim un vai ir piemērojams kāds cits likuma pamatojums.
Šajā gadījumā būtu arī jāizceļ Fizisko personas datu aizsardzības likumā noteiktie izņēmumi attiecībā uz žurnālistiskām, mākslinieciskām vai literārām vajadzībām. Šo vajadzību sasniegšanai atsevišķs pamatojums nav nepieciešams. Līdz ar to vienreiz publiskotus datus žurnālisti ir tiesīgi pārpubliskot un izmantot tālākai analīzei.
2. pieņēmums: Personas piekrišana ir absolūta personas datu izmantošanas atļauja
Atbilde: pieņēmums nav pareizs.
Protams, piekrišana ir viens no visizplatītākajiem un savā ziņā drošākajiem personas datu apstrādes pamatiem, taču tas nav absolūts. Līdzīgi kā iepriekšējā pieņēmumā attiecībā uz publiski pieejamiem personas datiem, arī personas piekrišanai ir noteiktas robežas. Saņemot piekrišanu personas datu apstrādei, persona ir jāinformē par to:
- kas konkrēti veiks personas datu apstrādi (vārds, uzvārds, komercsabiedrības nosaukums, adrese); un
- kāds ir personas datu apstrādes mērķis.
Attiecīgi, ja, aizpildot kādu anketu, ir rakstīts, ka dati ir paredzēti izlozes vai klientu viedokļu noskaidrošanai, tad viennozīmīgi šos datus ir aizliegts izmantot citiem mērķiem. Datu tālāka izmantošana būs uzskatāma par likuma pārkāpumu, ja vien tai nebūs piemērojams cits likumā noteikts pamatojums (piemēram, pienākums sniegt datus tiesībsargājošām iestādēm, aizsargāt vitāli svarīgas datu subjekta intereses u.tml.).
Arī šo situāciju labi raksturo piemērs par komerciālo paziņojumu sūtīšanu. Saskaņā ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs sūtīt citus komerciālus paziņojumus uz e-pasta adresi, ko tas ir ieguvis no klienta savu darījumu ietvaros, ja šie komerciālie paziņojumi ir par līdzīgām pakalpojuma sniedzēja precēm/pakalpojumiem. Tiesa, arī šajos gadījumos paziņojuma saņēmējam ir jābūt iespējām attiekties no šādu paziņojumu saņemšanas.
Turpinājums sekos...
Pievieno komentāru