Globālās ekonomikas pikējošais bumbvedējs, uzlādēts ar Latvijas patērētājekonomikas ūdensbumbām, ir nolīdzinājis labklājības iedīgļus, kas bija sapumpurojuši 2005. gadā un monstrozi uzblīduši 2007. gadā, un tagad apdraud Latvijas tautsaimniecības pamatus un mūsu Svēto Grālu: valūtas padomei līdzīgo fiksētā valūtas kursa režīmu.
Izšķiršanās starp žonglējošu devalvatīvu politiku (lai īstermiņā stimulētu rudimentāro eksportu) un mokošu iekšēju pielāgošanos reālai situācijai (caur lēnu un nesimetrisku algu samazinājumu un deflāciju pie fiksēta valūtas kursa) nebija sarežģīta – pašvaldību vēlēšanu kontekstā neviens Svēto Grālu nebija gatavs atdot saracēņiem – politiķi izvēlējās otro. SVF piekrita šādai suverēnas valsts valdības gribai, lai arī pašu aprēķini liecināja par pretējo (skat. 26. lpp.). Konsekvence tādam lēmumam ir pēc iespējas ātrāka eiro ieviešana Latvijā.
Pārsteidzoši, bet ātruma jautājumā domstarpību nav – visi eiro Latvijai iesaka a.s.a.p.:
valdība, Latvijas banka, Starptautiskais Valūtas fonds, The Economist, The Financial Times, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka, Standard & Poor's, u.tml., u.t.t.
Tiesa, valdība un Latvijas banka par "tiklīdz kā iespējams" laiku izprot Mārstrihtas kritēriju izpildes datumu. Lai arī Godmanis drosmīgi apsvēra eiro vienpusējas ieviešanas scenāriju, ir skaidrs, ka jaunā koalīcija nebūs radikāla: finanšu ministrs Repše jau šādu rīcību ir nosaucis par huligānisku.
Gribu apgalvot, ka eiro ātrāka ieviešana varētu izrādīties veco ES dalībvalstu interesēs.
Monetārajā jomā ES ir nonākusi neapskaužamā situācijā. No vienas puses, ECB uzdevums ir gādāt par cenu stabilitāti (lasi: uzturēt zemu inflāciju). No otras puses, lielākā daļa eirozonas kaimiņu, lai stimulētu eksportu, ir devalvējuši savas valūtas. Tagad ECB ir izvēle: uzsākt quantitative easing (ellišķīgi viltīgs jaunvārds, kas pēc būtības nozīmē elektronisku, apjomos kontrolētu "naudas drukāšanu", lai atvieglotu banku saspringto likviditāti, kā to dara ASV, Lielbritānija un Japāna) vai vērot, kā stiprā eiro ēnā noasiņo Eiropas ražotāji. Quantitative easing rezultāts eirozonai būs dīvains: visas valstis būs secīgi "devalvējušās" – valūtas kursu priekšrocības būs zudušas un eksports tā arī var nebūt atguvies.
Paralēli eksporta konkurētspējas problēmai ES vecās dalībvalstis izjūt spiedienu, ko rada Austrumeiropas jauno ES dalībvalstu krīzes, kas guļas uz Bank of Austria un citu Austrumeiropas finanšu tirgu penetrētāju pleciem, sevišķi Ungārijā un Baltijā. Ungāru forinta devalvācija ungāriem, kuru hipotekārie kredīti ir g.k. EUR (ok, arī CHF), kā arī pieaugušais valūtu risks Baltijā var radīt pienākumu vecajām ES dalībvalstīm tērēt milzīgus resursus finanšu stabilizācijai.
Atvieglot Mārstrihtas kritērijus, uzņemot gandrīz ikvienu jauno ES dalībvalsti eirozonā, būs bezprecedenta netaisnīgums pret Slovēniju, Kipru, Maltu, Grieķiju u.c. eirozonas jaunpienācējām, kas savulaik pašaizliedzīgi piemērojās šiem kritērijiem. Tomēr tas var izrādīties vieglākais veids, kā šīs globālās krīzes apstākļos: 1) palielināt eiro naudas masu; 3) atvieglot eksportspēju vismaz uz Austrumeiropu; 3) likvidēt valūtu riskus jaunajās ES dalībvalstīs, kas tagad ir galvenais cēlonis sastingumam to ekonomikās un lielākais drauds šo valstu kredītspējai. Finanšu nestabilitāte, ko šādas nekonformētas eirozonas dalībvalstis ar savām "niecīgajām" ekonomikām var radīt, nav samērojama ar tiem finanšu izaicinājumiem, kas rastos jaunajam dalībvalstīm ekonomiski sabrūkot un sagraujot Austrijas, Vācijas, Itālijas un Ziemeļvalstu lielākās bankas.
Tāpēc iespēja Latvijai ieviest eiro 2010. gada 31. decembrī var rasties nevis "huligāniskas" valdības rīcības dēļ, bet ECB un EK apzinātas darbības rezultātā – atvieglojot Mārstrihtas kritērijus nolūkā mīkstināt globālās krīzes ietekmi uz ES vecajām dalībvalstīm. Lai arī turpina izskanēt kareivīgi paziņojumi, ka Mārstrihtas kritēriji ir cieti kā klints, Angela Merkele jau ir izteikusies: "bloks var apsvērt saīsināt minimālo 2 gadu sagatavošanās fāzi dalībai eirozonā", bet Nikolā Sarkozī ir paziņojis, ka "debates, vai nepaātrināt kandidātu iestāšanos, ir uzsāktas". Viņš arī ir pieļāvis iespēju nākotnē pārskatīt Mārstrihtas kritērijus. Līdzīgi, arī Luksemburgas premjerministrs Žans-Klods Junkers, kurš vada Eiropas finanšu ministru Eirogrupu, ir izteicies, ka viņš ir gatavs "vēsi apspriest šādu iespēju".
Diskusija par Mārstrihtas kritēriju lieliskumu var kļūt absurda jau šī gada beigās, ja eirozonā tiks reģistrēta deflācija – no makroekonomiska viedokļa neapšaubāmi slikta parādība. Mārstrihtas kritēriji tādā gadījumā var paģērēt arī jaunajām dalībvalstīm deflāciju, lai varētu iestāties eirozonā. Piemēram, ja trīs "labākajām" valstīm eirozonā būs deflācija -2.0%, tad jaunās dalībvalstis ar inflāciju 0.5% iestāties nevarēs: tām būs "jāsabojā" sava ekonomika vismaz līdz deflācijai -0.5%...
Lukturis jātur aizdegts, jo mēs nezinām, kad radīsies iespēja iestāties eirozonā (Taleba izpratnē – atvērsies iespēju logs). Sāksim to plānot jau uz 2010. gada 31. decembri! Iespējams, mēs nebūsim ģeķi.
Pievieno komentāru