Ko režisors ar savu nupat uzņemto filmu mums pateica? Tad jājautā – ko viņš ir paveicis? Un, proti, ar savu komandu skaistti, sisrnīgi, iejūtīgi pabraucies pa Latvijas vēstures lappusēm, izlaidis skaistu apli pa Latvijas vēstures poligonu un izpelnījies aplausus, atzinību par šo braukšanu.
Kad pajautāju savai 1931.gadā dzimušajai māsīcai, kā viņai patika filma, atbilde skanēja: «Jūtos tā, it kā būtu pāršķirstījusi vecos fotoalbumus.» Un tādēļ būs J.Streičam ar steigu jāuzņem vismaz vēl viena filma un jācenšas pabraukt, nenogrimt, vismaz vienu apli izlaist pa šodienas poligonu.
Felikss Deičs nesen izteicās, ka R.Blaumanis viņam vienmēr liecies lielākais nācijas rakstura izteicējs un iemiesotājs – vienmēr būt otram, vienmēr palikt kāda ēnā. Vārdu sakot, piesardzība. Un tādēļ arī šodien globalizācijas un atvērtības apstākļos blaumaniskie ļaudis nevelk situāciju un līdz ar to arī valsti. Bet Rūdolfa mantojums taču runā par pretējo. Vai tad F.Deičs būtu pret J.Streiču un otrādi?
Vispirms nofiksēšu vienu acīmredzami lietu un tad skatīsimies tālķa, proti, J.Streičs ar Rūdolfa mantojumu brauc pa vēstures ķīļūdens straumi jeb tas pats, kas vēstures poligonu vai veciem fotoalbumiem. Bet, lai virzītos tālķa, mums beidzot un reiz uz visiem laikiem ir jāizlabo briesmīgā sociālantropoloģiskā un metodoloģiskā kļūda, kas tiek pieļauta it visur: literatūrā, dramaturģijā, mācību grāmatās un programmās, humanitārās zinātnēs, reklāmās, izklaides pasākumos un politisko partiju programmās.
Tās ir nenovilktā, neievērotā, ignorētā un neattīstītā robežšķirtne starp tautas īpašumu, uzskatu un darbību kopumu, kad tā ir nebrīva un cīnās par asvu brīvību un neatkarību un pavisam citu īpašību un zināšanu kopumu, kad tautair neatkarīga. Vārdu sakot, cīnīties pret muižu, baroniem un viņu landtāgu nepavisam nav tas pats, kas pašiem uzcelt savu muižu, to labi pārvaldīt un vēl ievēlēt darboties spējīgu savu landtāgu – Saeimu.
No pirmā īpašību kopuma nekādi automātiski neseko vajadzīgais otrais kopums un veiksme brīvvalsts veidošanā un attīstībā. Latvijā tas viss nepiedodami ir sajaukts, neizgaismots, neizpētīts, tādēļ nav arī savas gaitas un valsti velk un šlepē SVF. Līdz ar robežšķirtnes novilkšanu ar Rūdolfa mantojumu jau ir lielāka skaidrība. Tur parādīts tautas īpašību un izdarību kopums, kad vēl nav savas valsts, kad vēl jācīnās pret kaut ko. Tas ir romantisks laikmets, kad galvenokārt darbojas pamatinstinkti: izkaroties impēriju karos, palikt dzīvam, ar novēlošanos un ar iedzenošo attīstību sāk savu privāto dzīvi. Un visiem ir acīmredzami saprotami: pretinieks pie visa vainīgs – muižas barons, muiža ar savu personālu. Un tādēļ J.Streiča izbrauciens pie XIX gadsimta vēstures ir tik jauks, viegls, priecējošs.
Bet tas viss ir taipus robežšķirtnes. Tādēļ steidzami jāfilmē, kas notiek šodien šaipus. Latviešiem jau 18 gadus ir sava muiža, savs landtāgs – Saeima. Un pēc bezatbildīgas zemnieku tradīcijas tur vienkārši sēž labi pazīstami cilvēki. Ja būtu vēl dzīvi, tur šodien noteikti sēdētu Blaumaņa Rūdis, jo ir taču ne tikai labs, betarī pazīstams cilvēks. Noteikti no kādas labējās partijas būtu turīgais Rūdupu Rūdis. Bet jau divpadsmito gadu tur sēž dziesmu Rūdis. Veci baronu muižkungu nav, bet latvju landtāgs klibo.
Izrādās pamatinstinktu darbības – karošana, dziesmu dziedāšana, dancāšana, smagumcilāšana, lopu kaušana valsti nekur tālu nevirza. Bet uz tādām darbībām kā labas augstskolu izglītības izveidi, valsts investīciju un kredītbankas dibināšanu, labas vēlēšanu sistēmas izveidi nevienam Rūdim prāts nenesās – nav arī tādu prāta spēju, jo tie taču nav pamatinstinkti, kas katrai tautai dabas doti. Tādēļ valstij nav savas naudas un tādēļ uzradusies jauna moderna baronu suga – ārzemju bankas. Agrāk latvietim nedeva zemi, tagad – naudu. Bet savu banku nav. Un runas ir akurāt tādas pašas kā vecobaronu laikos: bankas kļūšot pielaidīgākas, bankas kļūs atvērtākas, bankas solās kļūt devīgākas, bankas vasarā varētu sākt kreditēt zemniekus.
Jaunā filmā karietes vietā būs jāvelk visa landtāga – Saeimas – ēka. Un būs vien jājūdz zirgi. Karietes zirgi vienādi auga kā vācu baronam, tā latvju zemniekam. Bet mašīnas un motori aug vāciešiem, zviedriem, krieviem. Un tā ir tā robežšķirtne, tā lielā starpība starp muižu, ko pārvalda vācieši, un latviešu pārvaldīto muižu.
Tie jautājumi kultūras cilvēkam režisoram J.Streičam būs jārisina. Kāpēc viņa gadagājuma cilvēki latvju landtāgā ir tik nevarīgi un bezzobaini? Kāpēc Latvijas valsts komandtiltiņš jau sešus gadus ir tik nekvalitatīvs, valstiski tik nepievilcīgs, ka tauta brauc un brauc porjām no valsts. Šeit cienījamam māksliniekam mazliet nākšu talkā, proti, no ezotērijas jeb slepeno zināšanu viedokļa. Pēc smalko,neredzamo enerģiju īpatnībām un mijiedarbībām Latvijas un Francijas valstu uzbūves horoskopi ir identiski. Ņemot vērā šo faktu, izmanto kripatiņu no Francijas pieredzes. Sarežģītās situācijās franči sev saka: meklējiet sievieti! Un Emīlija arī būs tas īstais ķēriens. Labam iesākumam nākamajai filmai un dziļākas izpratnes labad viņu pirmo pārnesīsim no brauciena pa vēstures poligonu uz šodienas dzīves takām. Un notiek dīvainas lieas un pārvērtības, kas vājina Latvijas valsts komandtiltiņu un vis valsti. Reālā Emīlija pirms mēneša intervijā uz jautājumu – redz izeju? – saka: «Pagrieziens par 180 grādiem. Zagļi, kas zaguši, protams, turpinās. Valsts ir izzagta. Brīnos, ka joprojām ir ko zagt. Bet, ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi pret tiem.»
Un tajā pašā laikā Emīlija kopā ar dziesmu Rūdi taisa koncertus. Valsts ir dziļā krīzē, tautas uzticība valsts komandtiltiņam jau ilgstoši ir tuvu nullei. Visam komandtiltiņam ir jāstrādā 20 h diennaktī valsts problēmu risināšanā. Tā jau ir bijis citur pasaulē: ASV, VFR, Dienvidkorejā, Singapūrā, Taivanā, Somijā. Tā vietā, lai pilsoniski strikti noprasītu deputātam, kur ir tavi vēlētāji, kā esi 12 gados šajā amatā izpildījis dotos solījumus, kā esi veicinājis Latvijas attīstību, iedzīvotāju skaita pieaugumu un nabadzības mazināšanu, Emīlija atrauj deputātu no darbībām valsts izvešanai no krīzes, pat nejautā, kā un kāpēc veicinājis valsts nozagšanu, par ko pati runā intervijā. Tādi cilvēki gremdē valsts pārvaldi, tos atbalsta izklaides industrija un ārkārtīgi nekristiskie valsts pamatiedzīvotāji, kas iesaistās deputātu organizētos šovos.
Tā notiek landtāgā, kur patiešām ir bauri, kam cieti pauri. Dziesmu Rūdis 12 gados šeit nosēdējis visas tās cukurfabrikas, Ainažu ostas neatjaunošanu, Abrenes atdošanu, Latvijas valsts nozagšanu, piedzīvojis bruģakmeņus ielidojam pa logiem, pensiju nogriešanu invalīdiem un penionāriem (kauns pa visu Eiropu!) un kruto atdošanu atpakaļ. Un ne reizes nav pametis zāli, protestējot pret šeit pieminēto nejēdzību. Kur ir latviskais čaklums un darba mīlestība? Un ne reizes nav dzirdēts, ka augstā valsts amatā būtu cēlies kājās, ka jāmaina vēlēšanu likums, ka jāveido jauktā vēlēšanu sistēma, ka beidzot jādibina Latvijas valsts kreditēšanas banka, ka jābūt kaut kādai kripatiņai atbildības sajūtas par Latvijas nākotni. Bet Latvju Emīlija vēl reāli piepalīdz dziesmu Rūdim neko no tā nedarīt. Un tautai atliek tikai griezties par Emīlijas piesauktajiem 180 grādiem un stūrēties prom emigrācijā no Latvijas.
Pie tādiem deputātiem un pie tik nekritiskām latvju sievietēm nauda jāaizņemas pat no igauņiem. Patiešām, patiešam, J.Streiču jau gaida darbu sdastrēgumi šodienas poligonā.
Pievieno komentāru