Skatos, kā ceļmalā simt latu stipendiju pelnītāji grābj lapas. Izskatās jau labi, ja vien nezinātu, ka naudas trūkuma dēļ daudzi Latvijas ceļi un, iespējams, arī šis, ziemā paliks netīrīti. Protams, tā ir Eiropas nauda un cilvēkiem vajag kaut ko strādāt. Tad būtu labāk vākuši ābolus vai kāpostus, mazinot šo produktu pašizmaksu un palielinot konkurētspēju, vai tīrījuši mežus no kritušajiem kokiem un gatavojuši malku, ko varētu pārdot, jeb lasījuši akmeņus no tām pašām ceļmalām, lai zāles appļāvēji nākamā gadā nelauztu savas mašīnas. Darbu vajadzētu darīt ar kādu jēgu, nevis sagrābt lapas, lai vējš tās atkal izdzenātu.
Bet darbs ar jēgu prasa jau kaut kādu organizēšanu, uz ko politiķi nav spējīgi. Tāpēc nav ko brīnīties, ka Eiropas fondu nauda ir ieplūdusi, piemēram, restaurējamās pilīs, kur atdeve būs pēc simt gadiem, ne preču ražošanā, kas uzlabotu ārējās tirdzniecības bilanci un ekonomisko patstāvību tūlīt. Man teiks – pilis arī vajadzīgas. Labi, tad celsim pilis un pieradīsim pie domas, ka latvieši aizbrauks no Latvijas. Nav jau cits izvēles. Latvijā kaut kādu preci ražot nav izdevīgi, daudz vieglāk ievest un naudu pirkšanai aizņemties.
Jāatzīstas, ka šis nesaimnieciskums un nekompetence reizēm pilnīgi tracina, bet tāda ir dzīves realitāte valstī, kur politiķi, patiesībā, saimniecisko dzīvi nesaprot un pārvaldīt neprot un ne par ko neatbild, bet tauta ir tik apātiska, ka to pieļauj un pat naivi kaut kam tic, tic, ka no šī stāvokļa varēs iziet atkal un atkal aizņemoties naudu, tic, ka atlabšanas brīnums notiks pats no sevis. Ne par velti politiskā diskusija notiek tikai par aizvien vairāk trūkstošās naudas dalīšanu.
Pievieno komentāru