Kas pie vainas? Forma vai saturs 9

Kādreiz derētu padomāt, kurš ir pie vainas, ka mums ir diskomforts, ja notiek kādas pārmaiņas ierastajā ritmā vai, pareizāk sakot, rutīnā. Tieši tā, un daudzi piekritīs, ka sevišķi nepatīkamas mēdz būt izmaiņas ikdienas «patēriņā» kā nosacīti varētu nosaukt informācijas plūsmu. Tāpēc derētu padomāt par «ļaunuma sakni», kas tad īsti ir tas diskomforta radītājs, notiekot pārmaiņām.

Tiešām, kaut kas notiek un par to kaut ko avīzē (nav svarīgi, par kuru preses izdevumu ir runa, jo tā notiek gandrīz vienmēr, ne vien sakarā ar avīzēm, bet arī radio un TV) mēs gandarīti izlasām - tātad viss kārtībā. Tomēr preses patērētāja reakcija, novērtējums noteikti ir subjektīvs, un, protams, šis subjektīvais ir atkarīgs no lietotāja prasībām. Kā jau tas vienmēr mēdz būt, kas maksā, tas pasūta mūziku. Un, ja nosacītais es maksā, tad vēlas saņemt tādu preci, kādu ir gaidījis. Tāpat kā pērkot zināmā ēstuvē hamburgeru, kur katrs zina, ko grib un cer ēst.

Tas - par subjektīvo, bet objektīvi katra avīze turpina nevainojami vai vismaz tāpat kā iepriekš pildīt savas funkcijas, sekot savam aicinājumam sniegt ziņas interesentam, lai kur viņš būtu. Vairs nav kā senatnē, kad cilvēks bija spiests doties uz tirgus laukumu noklausīties jaunāko, tagad jaunumi atnāk pie viņa. Un tādā formā, kāda katram tīkamāka, kādu izvēlējies. Turklāt jaunākās ziņas nevar būt kaut kas subjektīvs, jo tie ir fakti. Sausi vai nē, tas nu katra ziņā, bet fakti, ko parasti nemēdz sagrozīt, jo mūsdienās, valdot preses brīvībai, pastāv reāls risks, ka sagrozījumu atklās un atmaskos kāds konkurents, tā radot šmuci melīgajam.

Nu kas tad ir tas, kas daudziem izraisa diskomfortu, kas liek pat atteikties no ierastā un sevišķi aktīvos mudina ķerties pie zākāšanās? Lai nu ko kurš domā un saka, patiesībā tā ir preses izdevuma saistīšana ar kādu noteiktu personu. Kā tas notiek, pieminot vispirms autoru vai tikai autoru beletristikā vai kādā citā, sevišķi jau daiļo mākslu nozarē. Kaut kas līdzīgs antropomorfismam, kad cilvēcisko dzīvniekus vai priekšmetus, arī paveikto autorizē līdz autora celšanai debesīs, resp., kad top svarīgāks nevis pateiktais, bet teicējs. Kad automātiski autoritātes domas saņem pozitīvu vērtējumu, pat ja pateikta objektīva muļķība, bet laba doma no nepazīstama tiek noraidīta.

Preses izdevumos tādu nosacītu fenomenu (ar vārdu «fenomens» domājot vienu tā nozīmi - apziņas parādība; apziņas subjektīvais saturs) var noprast, klausoties atsauksmes par komentāriem. Protams, ka tas ir dabiski, jo jebkurš komentārs ir kāda teicēja subjektīvs viedoklis, kas kādam citam patīk vai nē, un tāpēc tie, kas avīzē galvenokārt meklē komentārus, ir sarūgtināti, ja pēkšņi ierasto komentētāju vietā nāk citi, kas savu domu izklāsta citādi, kas ieradumam pakļautajam noteikti liekas sliktāk. Un nav ko liekuļot, jo katram tāpat skaidrs, ka runa ir par avīzi Diena, turklāt par tās papīra variantu, ko tik patīkami palasīt no rīta kā papildinājumu brokastīm un kas tomēr tiek piegādāts tieši kā solīts. Bet tagad pēkšņi visa komentētāju komanda to ir atstājusi.

Taču jāatgādina, ka vārds tomēr ir teikts, tāpēc vajadzētu mēģināt uzmanīgi izlasīt tagadējos komentārus, kas nebūt nav tik peļami, protams, neizslēdzot iespēju, ka kāds no bijušajiem var saprast savu alošanos un atgriezīsies. Bet pašiem gan nevajadzētu vairs aloties un iecienīto papildinājumu brokastīm saukt par kādas personas avīzi. Tā jau agrāk ir bijis, kad Diena bija Ēlertes Diena, bet Atmoda, pēcāk Atmoda Atpūtai (vai otrādi) – Veidemanes. Tāpēc derētu vairāk pievērst uzmanību rakstītajam, nevis autoriem, citādi var notikt nepieciešama anonimizēšanās, kas gan nekas liktenīgi slikts nebūtu, jo svarīgs taču ir saturs, nevis forma.