Citi grāmatu lasītāji 25

Doties uz grāmatnīcu, bibliotēku vai antikvariātu, lēni vilkt pirkstus gar grāmatu muguriņām, izšķirstīt intriģējošākos eksemplārus – aizrautīgā lasītājā jau iedomas par to vien izraisa kņudinošu sajūtu pakrūtē. Nē, nē, viņš negrib pirkt kaut kādu elektronisku ierīci, bakstīt ekrānā un nekad vairs neieelpot poētiskāko no opiātiem – īsta papīra smaržu –, vai nenolaizīt pirkstu, lai pāršķirtu lapu. Dažkārt iemesli, kāpēc neļauties ārpasaules iniciētām pārmaiņām, mēdz būt drīzāk emocionāli nekā racionāli. Līdzīgi kā, piemēram, diskusijās par eiro ieviešanu, atklājas cilvēka uzticīgā pieķeršanās lietu ierastajam materiālajam veidolam, kas ir spēcīgāka par jebkādiem citiem argumentiem. Jaunas valūtas ieviešana pagaidām neparedz kompromisus, atļaujot katram lietot, ko vien vēlas, savukārt mākslas un/vai izklaides industrija šajā ziņā ir daudz demokrātiskāka – koncerts, aipads vai plašu atskaņotājs – paralēli var pilnvērtīgi līdzāspastāvēt visdažādākās formas.

Lielākā elektroniskā grāmatu lasītāja priekšrocība ir pavisam vienkārša – ērtība. Braucot īsākā vai garākā ceļojumā, līdzi var paņemt apmēram vienu grāmatu, varbūt dažus žurnālus, kādu pierakstu kladīti, un tas arī viss. Ja vienmēr ir aizraujoši iegrimt pašam savās domās, nodarboties ar apkārtējo novērošanu vai veicies ar piemērotu sarunu biedru, ar to būs gana. Taču – ko tad, ja tomēr kļūst garlaicīgi vai vienkārši baigi gribas palasīt?
Ja somā mētājas elektroniskais lasītājs, kura svars pat nepārsniedz dažu labu mobilā telefona modeli, tas ir kā drošības garants pēkšņai garlaicībai. Jāgaida rindā pie ārsta, bankā vai solārijā – tā vietā, lai vienaldzīgi šķirstītu reklāmas bukletus par izdevīgiem līzinga procentiem vai ieročiem cīņā ar novecošanu, var palasīt kaut ko vērtīgu. Vēl viena priekšrocība ir iespēja lasīt tumsā – to novērtēs ikviens, kurš kādreiz mēģinājis pareizajā leņķī noregulēt autobusa niecīgo griestu spuldzīti vai skumīgi konstatējis, ka viesnīcas istabiņā nav galda lampas.
Izņemot pašus jaunākos modeļus, kas jau sākuši uzstājīgi atgādināt planšetdatorus, elektroniskā lasītāja galvenā un vienīgā funkcija tiešām ir lasīšanas procesa nodrošināšana.

Agrāk varēja vecākiem aizmālēt acis, sakot, ka dators vajadzīgs mācībām, skolā darbus rokrakstā vispār vairs nepieņem, lai gan patiesībā gribējās pačatot ar pretējo dzimumu vai uzspēlēt Sims, taču ar elektronisko lasītāju šādi pagrīdes apkārtceļi nav iespējami. Turklāt šo ierīču lietošanas pieaugums ir arī draudzīgs žests dabas resursu saudzēšanai, jo dažādas internetā atrastas vai mācību un darba procesam nepieciešamas publikācijas, kuras riebjas lasīt datora ekrānā, printēšanas vietā var aizsūtīt uz elektronisko lasītāju. Protams, labāk izvēlēties kāda pazīstama zīmola izstrādātu modeli – vismaz garantija, ka nebūs pēkšņu pārsteigumu vai kvalitātei neatbilstošas cenas. Izplatītākais no tiem ir Kindle, kuru radījis interneta veikals Amazon.com, piedāvādams arī arvien vairāk priekšrocību iepērkoties, piemēram, pēc reģistrācijas ar datora starpniecību iegādātā grāmata automātiski sasniedz arī elektronisko lasītāju; īpašie lietotāji (Amazon Prime klienti, kuri ir gatavi maksāt fiksētu gada likmi) var par velti aizņemties grāmatas virtuālajā bibliotēkā.

Nesen kādā televīzijas pārraidē dzirdēju kādu jaunā laikmeta upuri iesaucamies: "Priekš kam jālasa grāmatas, ja ir internets?" Ar visu iepriekšteikto es noteikti negribēju vēl ar pēdējām jaunības maksimālisma paliekām propagandēt uzskatu: "Priekš kam pirkt grāmatas, ja ir Kindle?" Godīgi sakot, nedomāju, ka Kindle lietošana vispār ir būtiski ietekmējusi manas līdz šim visai tuvās attiecības ar grāmatām. Taču jāatzīst, ka lasīšanas process kā tāds tomēr ir pārāks par formu.