Kā izvairīties no plekstēšanas*? Turpinot sarunu par latviešu rakstniecību 123

Atvainojiet, ka nepiedalos saistošajā diskusijā par rakstniecību Latvijā. Kāpēc?

Lūdzu, salīdziniet literatūras diskusiju ar manu makšķernieka situāciju. Redzot, ka zivju resursu aizsardzība valstī ir problēma, mēs kopā ar dažiem makšķerniekiem Ventspils novadā izveidojām biedrību, kas risina šos jautājumus novada līmenī, apkopo savu pieredzi un meklē paņēmienus, kā svarīgākos secinājumus nosūtīt „uz augšu”. Atklājas, ka visos valsts līmeņos var satikt atbalstītājus, un rodas klāt jauni, jo koncepcija ir vairāk mazāk skaidra...

Vai un kur kaut kas tamlīdzīgs pašlaik notiek rakstniecībā? Padodiet ziņu, labprāt atbalstīšu. Jo literārajās diskusijās notiekošais man pārāk stipri atgādina „plekstēšanu” un iesaistīties negribas.

Piemēram, intervija ar Viju Kilbloku un iebildumi Vijai. Daudz vārdu, bet kas ir pamatproblēma?

Vismaz divas ir. Pirmā - izdevēji necenšas ieguldīt rakstnieka vārda kā zīmola veidošanā, neslēdz nākotnes grāmatu līgumus, izdevēji pat īpaši necenšas virzīt vienu, konkrētu grāmatu tirgū, jo... jo viņu izdzīvošanas pamatā ir izdoto grāmatu SKAITS. Izdevēji cer, ka rakstnieks viņiem nopelnīs naudu AUTOMĀTISKI.

Otrā – Latvijā trūkst kvalitatīvas lasāmvielas. Vienkāršoti sakot – nav Kolberga līmeņa detektīvžanra turpinātāju.

Visa šī diskusija tikai ņirb gar acīm, un neved uz risinājumiem – piemēram, investīcijām grāmatu marketingā. Kur ņemt šādas investīcijas? Vai šīs problēmas var atrisināt, zākājot rakstniekus vai kādu no izdevējiem? Žolude, sociālās spriedzes mudināta, rīt sāks rakstīt kā Mariņina, un viņu pēkšņi lasīs visā pasaulē? Kilbloka piedabūs katru latvju vidusskolēnu izlasīt un apspriest Žoludes stāstu?

Protams, nē. Tad kāpēc lieki noplekstēt spēkus un laiku?

Kādas vēl mums diskusijas ir bijušas? Jā, diskusija ar kultūras ministri. Plekstēšanas indikators kvēlo pie maksimālās atzīmes – turklāt visās nometnēs!

Atvainojiet, bet kāda jēga bija sagatavoto krīzes iztikas minimumu nodēvēt par „stratēģiju”? Kāda jēga šo stratēģiju nozākāt par „trekno gadu” turpinājumu? Vai kāds literatūrā ir pieredzējis treknos gadus? 

Mēs nē. Rakstnieks, kā bija, tā ir palicis ķēdes pēdējais posms. Rakstniekam vajag pabarot valsti, izklaidēt lasītāju un parūpēties par lasītāju tūkstošiem, nodrošināt ienākumus izdevējam un autortiesību aģentūrai. „Esi dzejnieks, radi no nekā”.

Kas vēl? Rakstnieki prasa literārā procesa uzturēšanas līdzekļus no valsts, bet iepriekšējiem procesa stūrakmeņiem (Karogs, Kultūras Forums) bija pamatīgas kvalitātes problēmas. KD šajā ziņā ir solis uz priekšu, arī Latviju Teksti ir daudzkārt kvalitatīvāki. Urā! Laikam paaudžu un domāšanas maiņa būs izdevusies. Seko Godmanisks Bet.

Jāatgādina, ka kultūrpolitikas un valsts nopelns šajā procesā ir tuvs nullei. Lielā mērā tas notika, pateicoties mājas lapas Satori1/4 veikumam – diemžēl, Satori ilgu laiku strādāja par velti, un daudzi paspēja pierast, ka tā tam jābūt, un autoriem jābūt sajūsmā par publicēšanās iespēju vien.

Vēl viens negribēts sānu efekts ir tāds, ka mums teorētiski nav atbildības par procesa kopējo virzību, toties gandrīz katram ir savs blogs, kurā paplekstēt.

Rezultātā šopavasar lielais rakstnieku vairums nepaspēja saprast, ka konfliktā ar Kultūras ministriju viņi ir tikai „mediju aktieri”. Jo būtiski jautājumi tiek applekstēti, bet netiek risināti.

Kāda jēga celt gaismā savstarpējās ķildas, ja mediju arēnā darbojas vienas, konkrētas (starp citu nacionālas) partijas PR speciālisti, kuru uzdevums bija visiem līdzekļiem un argumentiem aizstāvēt savu ministri portālu diskusijās? Kāda jēga saukt pēc palīdzības, ja vienīgie atbalstītāji no malas izrādījās politiskās spēles dalībnieki, kurus sajūsmināja iespēja samazināt Nacionālās Apvienības ietekmi valdībā, bet normāli risinājumi – nē?

Mēs bijām tikai situācijas ķīlnieki, kurus varēja viegli nogānīt. Jāprasa – par ko? Vai partija „Visu Latvijai” pirms tam „aplauzās”, rīkojot nacionālās prozas konkursu? Vai viņi savāca no saviem biznesmeņiem 10 000 latus nevis rusofobas reklāmas izplatīšanai, bet gan nacionālās literatūras veicināšanai un nesaņēma pretī kvalitatīvus darbus? Nē, viņi to pat nemēģināja darīt. Viņi tikai „aplauzās”, cenšoties komentēt jaunāko kinofilmu saturu – tas pagaidām ir viss redzamais viņu veikums kultūras jomā.

Liela muiža, kopš kura laika partijām būtu jādara kaut kas pozitīvs, sevišķi sīkpartijām – tām jāceļ tikai skandāli, lai izdzīvotu. Tikmēr literatūru spēj atbalstīt tikai tādi mecenāti, kas kaut ko saprot. Kā Gerkens un Grūtups. Jo ar naudu vien ir par maz, izpratnei jābūt.

Ko tālāk? Ministre atzinusi „kļūdas” (kurš saprata – kādas?), uzlabos komunikāciju, darbosies jauni padomnieki, meklēs naudu programmām – lai viņiem veicas. Lai cik slikts bija sadarbības sākums, tas ir BEIDZIES. Pavelkam svītru un aizmirstam – joprojām šai ministrijai ir iespējas paveikt vairāk nekā daudziem iepriekšējiem ministriem.

Atvainojiet, bet ko likt jaunās komunikācijas pamatā?

Pamata sarunai nav. Jautājums par radošas personas statusu nav atrisināts jau 20 gadus. Kā rēķināt rakstnieka darba stāžu? Vai Ulža Bērziņa 15 darba gadi Korāna tulkojumā valsts iestāžu uztverē ir „privāts hobijs”? Vai rakstnieka dzīvoklis ir radošā darbnīca, jeb rakstniekam jāraksta sabiedriskajā transportā uz mēnešbiļetes sāniem, jo tā patiešām tapuši daudzi ģeniāli darbi?

Ar mums nevar „uzlabot komunikāciju”, jo mūsu nav. Valsts līmenī ir noteikts, ka rakstniekam, lai kļūtu par rakstnieku, vispirms ir jābadojas, jo tā rodoties labākie darbi, un drošības pēc (lai labie darbi tik viegli nerastos) mums jāstrādā vēl dažādos citos darbos. (Teicējam aizmirsās, ka mēs jau kopš 90-to gadu sākuma to vien darām).

Labi, ja risinājums nav iespējams priekš visiem, kas raksta, varbūt Rakstnieku savienības biedri tiek kaut kā aplaimoti, varbūt risinājums ir atjaunot goda nosaukumus un valsts prēmijas, un atbalstīt dažas virsotnītes? Varbūt jāgāž nauda jauno autoru seminārā? Varbūt Literatūras centram jāpiebremzē literārās informācijas aģentūras darbs un jāizmēģina spēki konkrētu, spožu darbu starptautiskajā mārketingā? Literatūras balva nevar atrisināt visu – balvas jauda šobrīd ļauj kvalitatīvas atlases kārtībā atsevišķiem autoriem samaksāt normālam honorāram TUVĀKU summu un pacildināt publiski. Un viss.

Tāpēc atpakaļ pie tēmas un atvainojiet par jautājumu, bet – kāda saruna ir iespējama ar sarunu biedru, kurš paralēli un ilgstoši jums čurā uz galvas? Drošāk ir turēt muti.

Manā skatījumā vienīgais „sausais atlikums” no diskusijas ir zaudētā „bezmaksas ekspertīzes” iespēja. Kurš normāls cilvēks gan piekristu tagad iet un par velti veidot kādu lasīšanas veicināšanas programmu, redzot, kas pēc tam publiskajā telpā notiek ar „ekspertiem”?

Es arī sāku domāt, ka bija kļūda šai ministrijai piestādīt 3-5 reizes samazinātu rēķinu par padarīto, nekā kopumā industrijā... ar domu, ka tā es „palīdzu literatūrai”. Tā bija liela kļūda, ja galda otrā pusē nosēžas cilvēki, kas ar lielāko prieku apvienotu abas prasības - „rakstniekam jāstrādā par brīvu, jo viņš ļoti grib strādāt” un „rakstniekam pašam jāatpelna savs darbs”. Klau - ja kāds ierēdnis cer apvienot šīs abas prasības, tad varbūt arī valdībā visiem jāstrādā prieka pēc un „no darba brīvajā laikā”? Mācieties no valstī bagātākā pensionāra!

Šajā brīdī daudzi prasīs, par ko „cepiens”. Ar savu darbu sevi uzturēt šajā valstī ir grūti kur nu rakstniekam (pat Kolbergs nevar izdzīvot no rakstīšanas vien, Kolbergs!!!), pat skolotāji knapi velk galus kopā, policisti, mediķi, pat daudzi celtnieki! Par ko tad satraukties?

Es satraucos par to, ka sākam deģenerēties. Valodas lietošanas, valodas dzīvības ziņā. Mūsu galvas ikdienā skalo sveši informācijas lauki no Rietumu un Austrumu industrijām, mūsu pašu produkts ir pārāk vājš, un šo problēmu ar plekstēšanu neatrisināt.

Ne jau ar tankiem pašlaik tiek ieņemta Latvija, Kaļiņingradas apgabala raķetes ir tikai fons. Mūs ieņem ekonomiski un garīgi. Bet vai tas uztrauc nacionāļus? Tā taču ir tikai savas identitātes zaudēšana „galvā”, tātad, nekas taustāms. Un tā tālāk. Piefiksējāt, ka es pats esmu aizrāvies ar teorētisku plekstēšanu?

Diemžēl. Kā visa nozare kopumā.

Pag, vai vispār pastāv tāds „mēs” – nozare kopumā? Mēs, rakstnieki, taču pieļāvām, ka sabiedriski aktīvākās rakstnieces diskusijās atšķeļ no mums un publikas acīs cenšas padarīt par savtīgām maitām. Ikstena, Rukšāne, Repše, Zandere, Langa... atvainojiet, bet šīs ir mūsu pašreizējā laika aktīvākās viedokļa paudējas, kas cenšas aizstāvēt visu nozari kopumā, latviešu valodā lasošo auditoriju ieskaitot. Kāds jūtas izdarījis vairāk un labāk? Pastāstiet man arī, es neredzu.

Ja ļautu vaļu emocijām... Izlasīju pirmo rinkopu Māras Svīres rakstā „Latvijas avīzē” ap kādu 22. maiju... Noliku malā, kļuva fiziski nelabi. Ja mani vadītu emocijas, nāktos izstāties no Rakstnieku Savienības. Lai tā beidzot likvidējas vai vismaz definējas kā cienījamu sirmgalvju saiets, kur var satikties, parunāt par seniem laikiem un pamācīt cits citam, kā pareizi lietot mazbērnu dāvātos mobilos telefonus ar lielajām pogām.

Savukārt labos darbus, kā Literārā Akadēmija, ko pārstāv tie grūti izprotamie „jaunie” – kā R. Briedis, Aivars Eipurs, Jānis Rokpelnis - to organizācijas vairums vairs nespēj novērtēt. Paaudžu maiņa Rakstnieku savienībā nenotika, jo nākamās paaudzes atteicās piedalīties cirkā. Iniciatīvas un reālais darbs pārcēlās uz citiem atbalsta punktiem – uz Literatūras centru, Ventspils rakstnieku māju, uz Akka/Laa. Tikai ne uz Rakstnieku savienību, kuru jau sen piemin pie darītājiem tikai pieklājības un inerces dēļ. 

Atmiņā nāk Pētera Brūvera vārdi dienas divas pirms nāves, raugoties pēcpusdienas saulītē: „Atceros, kā toreiz, sēdējām Rakstnieku savienības valdē, kur katra diskusija vainagojās ar Māras Svīres juridisku lekciju uz minūtēm divdesmit, kas parasti beidzās ar vārdiem „uzticēsimies šoreiz Ķuzuļa kungam”.. un mēs tikai mājām ar galvām kā auni. Ko mēs varējām darīt? Vai mēs varējām izdarīt labāk? Pag, tu jau arī tur biji, Akmentiņ?”

O, Pēter, es tur biju gan, es biju tas kretīns, kurš ierosināja paaugstināt biedra naudas. Bet es arī nevaru atgriezties pagātnē un padarīt to labāku, lai cik ilgi par to lauzītu galvu. Atceros, kā un kāpēc pārstāju aktīvi daboties savienībā. Atzinos sev, ka esmu par vāju to izmainīt, un gāju prom ar sajūtu, ka mani vēlas izmantot kā svaigāku vannas aizbāzni, lai gan īstā problēma ir iestāvējies ūdens.

Ko mēs varētu iesākt ar pagātni? – Kaut ko iemācīties no tās! Bet kļūdas, kas tika pieļautas, netika izvērtētas, un rezultātā tie paši saimniekošanas (un domāšanas!) principi paspēja nograut ne vien Dubultu jaunrades namu un Rakstnieku savienības atrašanos Rīgas centrā, bet arī faktiski nokaut Latviešu biedrību, un joprojām liek nīkuļot Rakstnieku mājai Jūrmalā, kas nespēj piesaistīt jēdzīgus līdzekļus pat vasaras mēnešos. (Jūrmalā!!!)

Starp citu, mēs joprojām nemākam veiksmīgi domāt un darboties pasaulē, kur jādomā „projektu valodā”. Pat, ja mums izdodas atsevišķi skaisti „projekti”, mēs neprotam šos projektus izvietot stratēģiski tālredzīgi, lai uzturētu „procesu”.

Vienīgais vārgais mierinājums – nesenais Mākslinieku savienības namīpašuma skandāls parāda, ka varēja būt VĒL SLIKTĀK. Jau par to vien paldies Svīres kundzei un Ķuzuļa kungam.

Bet lai paliek pagātne. Tātad, kas šobrīd ir problēma? Izņemot to, ka mēs valsts formālajās acīs nepastāvam, un tie, kas paši saviem spēkiem izsitas līdz publicitātei, tāpat nedarot to, ko „sabiedrībai vajag”?

Sāksim ar pamatu pamatiem. Mēs esam radoši cilvēki, bet ap mums nav radošas vides. Radoša vide ir tāda vide, kurā cilvēki spēj izteikt jaunas idejas, apspriest tās un izvērtēt.

Viena no idejām, kas labi noderētu pašlaik, starp citu, ir pasmeļama labi zināmajā „koučinga” dīķī, ko daži mūsdienīgākie autori paši labi pārzina un spēj izmantot profesionālā līmenī.

Esat dzirdējuši par tādu jēdzienu „risinājuma domāšana”?

Pamēģiniet vienu dienu katru darbu darīt, domājot šādā manierē un secībā:

1. Ko  vēlamies panākt? 2. Kā zināsim, ka esam sasnieguši to, ko vēlamies panākt? 3. Kā lai to panāk? 4. Pamēģinājām. Ko no tā mācīties?

Un šādā secībā uz riņķi, kamēr darbs ir padarīts LĪDZ GALAM. Varbūt vispirms vienosimies par to, ko vēlamies panākt?

Kā nesenā plekstēšanas paraugstundā tika secināts – „Otto Ozols ir tik smukiņš, nosūtīsim viņu uz ārzemēm mācīties rakstīt” (Hā – droši vien runa ir par tiem īpašajiem tirgus kodiem, ko neviens Latvijā nezinot :), un tad... Kas tad? Latviešu valodas lietotāju skaits braši pieaugs? Ikdienas nomāktie cilvēki lasīs vairāk? Grāmatu cenas kļūs pircējiem pieejamākas?

Tikmēr Izglītības un zinātnes ministrija no lasīšanas veicināšanas programmas jau atteikusies. Pareizi! Kāpēc kādam, kura dzīves virsotne ir mazgāt traukus Īrijā, būtu par valsts naudu jāmācās lasīt un iedziļināties tekstā?

Vai vispār mūsdienu rakstnieks ir valodas attīstības garants? Ja spriež pēc lietotāju skaita, tad tulkotāja darbs ir nozīmīgāks. Turklāt, šis arguments mums nav līdzējis 20 gadus, kāpēc lai tas pēkšņi nostrādātu, kad kultūras ministre nāk no Nacionālās Apvienības?

Vispirms tomēr jānoskaidro, kas ir galvenais kritērijs, ko gribam panākt – veicināt daiļrades procesu, sociāli palīdzēt rakstniekiem, stiprināt latviešu valodu, vairot lasītāju skaitu? Varbūt vēl kāds ir nepelnīti aizmirsts? Vai kāds ievēroja, ka visiem šā gada Laligabas fināla darbiem prozā ir viens izdevējs, un trim darbiem ir viena redaktore?

Citādi var sanākt, ka mēs prātojam, kā lai palīdz rakstniekiem, bet tiešākie un ātrākie veidi, lai nozarē iepludinātu naudu, ved caur grāmatu mārketingu, e-grāmatu attīstību un citiem mūdžiem... kas savukārt, novirzīs naudas pamatmasu uz e-risinājumu veidotājiem, izdevējiem un reklāmistiem. Dienas beigās mums tāpat nebūs, ko ēst. Būs tikai radušies jauni tēli, kas pārmetīs rakstniekiem, ka rakstnieki „nepalīdz pelnīt naudu”.

Tāpēc – ja mēs drīzumā nozares iekšienē (nevis publiskā plekstēšanā) nevienosimies par to, ko gribam panākt, var gadīties, ka savai dzīvei atvēlēto laiku esam izlietojuši, lai drusku pamīņātos ugunskurā, sildot kājas latviešu valodas dziestošajos pelnos.

Paldies par uzmanību, tas man viss. Turpināšu makšķerēt, pelnīt naudu, krāt literāras piezīmes, un izmantot valsts naudu savai daiļradei tikai tad, kad kāds cits izveido projektu un aicina mani tajā piedalīties – rakstīt, uzstāties utml. Vismaz neviens kretīns nevar man pārmest, ka tērēju viņa dārgos nepilnos divus santīmus mēnesī. Kā tautas dziesmā „pats skrēj’ savu kumeliņ’”.

Diemžēl, ja es tā varu izturēt (vēl kādu laiku), tad lielāko rakstnieku vairumu šāda dzīve vienkārši nogalina.

Tas kādam ir vajadzīgs?

*„Plekstēšana” – plakanu, glumu priekšmetu iracionāla pārvietošana nemateriālajā vidē. (no personīgās vārdnīcas)