Kuram maksāt? 18

Izliksimies, ka jautājumam cauri nevīd arī laba deva provokācijas, jo paradoksālā kārtā... Patiešām – ar ko tad Latvijā atšķiras neatkarīgie no «atkarīgajiem»? (Naudu no valsts saņem visi, kaut kanāli un summas, protams, atšķiras.) Ir dzirdēta lielo teātru pāri stāvošā aizbildnieciskā attieksme pret mazajiem brāļiem kā miesā un garā (respektīvi, tehnoloģiskajās iespējās un mākslinieciskā kvalitātē) apdalītiem, par spīti tam, ka aizvadītās sezonas pierādījušas, ka reizēm ir pat otrādi – nabadzīgākie, sliktākās telpās strādājošie neatkarīgie izrādās produktīvāki, radošāki, atjautīgāki par vienu otru valsts uzturēto. Minētā diskusija parāda – arī neatkarīgie labprāt gribētu būt «atkarīgi». Saprotami. Tomēr problēma, manuprāt, ir cita. Proti, (un to pierāda pat inteliģentā Satori diskusija) galvenais jautājums teātra vidē joprojām ir «kuram maksāt?». Kamēr vajadzētu būt – «par ko?».

Pēdējo mēnešu laikā man vairākkārt gadījies būt klāt dažādu teātru profesionāļu vārdu pārmaiņai par jautājumu, vai ir glīti, ka valsts teātri prasa atbalstu mākslinieciskā procesa nodrošināšanai (t.i., izrāžu iestudēšanai, scenogrāfijai, mūzikai utt.) VKKF projektu konkursos, samazinot pieejamo līdzekļu apjomu neatkarīgajiem. Pirmā atbilde, kas nāk uz mēles, protams, ir – nē. Tomēr viens arguments padara domīgu.

Proti – ko tad īsti dotē valsts? Teātra pieejamību? Latviešu dramaturģijas iestudējumus? Novatoriskus meklējumus teātra mākslā? Kritērijos, ko uzliek pildīt valsts dotācija, tie ietilpst. Bet nopirkt kaut ko tomēr iespējams tikai tad, ja pircējam pietiek naudas, un realitātē mākslinieciskajam procesam nauda netiek vai tikpat kā netiek piešķirta. Dotācija uztur vēsturiskās ēkas, maksā algas mūsu reģionā tradicionālajām trupām. Liela daļa repertuāra finansiāli guļas uz paša teātra pleciem, respektīvi, spējas nopelnīt, un naudas trūkums kļūst par aizbildinājumu kritēriju trūkumam. Nedomāju, ka tas ir nopietns arguments par labu haltūrām. Ja daudz aprunātā Daile patiesi būtu gribējusi būt kvalitatīvs izklaides teātris, aizvadīto padsmit gadu laikā mums jau būtu Ziemeļeiropas Brodvejs Rīgas centrā. Ja Nacionālais grib iestudēt latviešu dramaturģiju populārās formās, tā nav obligāti jāietērpj pārdesmit gadu novecojusī teātra estētikā. Pretstatam – Zilā kalna Martas iestudēšana JRT esot izmaksājusi Ls 300. Tomēr problēma ir acīmredzama, un principiāla atbilde uz V. Sīļa jautājumu būtu – ēkas: valsts uztur, teiksim, arhitektūras pieminekli, nevis šķūni Rīgas nomalē. Vai tam būtu jābūt visam?

Vaimanas par valsts attieksmi pret mākslu un utopisko «kā būtu, ja būtu» ir neauglīgas. Droši vien apstākļos, kad cerības uz finansējuma saprātīgu palielināšanos ir mazas, būtiskas izmaiņas sistēmā nemaz nevar veikt. Bet varbūt der vismaz apzināti pajautāt, kas tad valstij īsti vajadzīgs? (Ignorēsim šaubas, vai Latvijā eksistē tam nepieciešamā ilgtermiņa domāšana.) Apšaubu, ka finansējuma sistēmu tiešām nav iespējams padarīt caurspīdīgāku, lai būtu skaidrs, par kurām izrādēm konkrētajā sezonā ministrija ir samaksājusi. Dot neatkarīgajiem caurspīdīgu iespēju piedalīties cīņā par kādu finansējuma daļu oficiālajā valsts pasūtījumā (tradicionāli tas iekļauj bērnus un jauniešus, latviešu dramaturģiju un izcilību), ļaujot plānot savu eksistenci vismaz vidējā termiņā un nepaļauties tikai uz gadījumu, piemēram, varētu būt produktīva ideja. Maksāt tam, kurš darbu spēj izdarīt labāk. Var gadīties, ka tas par labu nāktu visām pusēm.