Izrādes Gogolmogols recenzija. Kultenis Regnāra Vaivara gaumē 3

  • 0
  • Pievienot

Pēc Liepājas teātra pirmizrādes Gogolmogols jāsecina – profesionāli, drosmīgi, interesanti, taču – vai labi?

Labi, ja spēj paņemt vien izrādes pirmo, virsējo kārtu un atzīties – ilgi tā nebiju smējusies kā pirmajā cēlienā, neko nesapratu otrajā, bet garlaicīgi nebija. Labi arī tad, ja erudīcija ļauj saklausīt citātus, alūzijas un saskatīt simbolus, turklāt aizrautīga dramatiskā sīpollobīšanas atkarība ir asinīs. Slāni pa slānim var iztirzāt raibo, taču diezgan pārdomāti sadiegto lupatu deķi, kuram varētu dot daudz stilīgu apakšvirsrakstu. Ne tik labi pēc izrādes jūtas vidusmēra cilvēks, kurš teātri uztver līdzīgi kā baznīcu – vietu, kur drīkst būt papjēmašē freskas, bet nedrīkst smirdēt ateja. Grūti arī savākt latviskās pašcieņas druskas pēc ielūkošanās izrādes greizajā spogulī.

Interpretēta interpretācija

Ukraiņu dramaturģe Natālija Vorožbita lugu Vijs veidojusi pēc Gogoļa šausmu stāsta, kas pagājušā gadsimta 60.gadu beigās ekranizēts un ar panākumiem rādīts vairākām kinoskatītāju paaudzēm. Gan Gogolis, gan Vorožbita savu stāstu risina Ukrainas laukos, kur klasiskajā variantā nokļūst trīs semināristi, bet mūsdienīgajā variantā – divi jauni francūži, no kuriem viena etniskās saknes meklējamas Ukrainā. Gogoļa darbā pētnieki saskatījuši ārprāta pazīmes, kas savijušās ar literāru ģenialitāti un klasisku šausmu estētiku, bagātinātu ar ironiju.

Regnārs Vaivars Vorožbitas lugu tulkojis un lokalizējis, ne tikai latviskojot varoņu vārdus, bet arī mēģinot aizstāt ukraiņu mītus ar latviešu, turklāt lokalizācija ir ļoti konkrēta – pat galvenais mītiskais varonis Vijs ir aizstāts ar iedomātu briesmoni vārdā… Liepāja. Paņemot lugas skeletu, režisors to apaudzējis ar neskaitāmu donoru miesas gabaliņiem. Te var atpazīt kadrus no vecās padomju filmas Vijs, fragmentus no Pūt, vējiņi! precību ainas, pasaku filmas Sprīdītis nosvēpēšanas skatu, bērnībā naivi stāstītu šausmu stāstiņu versijas, dzeju, pat ziņu virsraksti, šķiet, atraduši vietu tekstos. Dažādi štampi – piemēram, ka ārzemnieki ar latvisku izcelsmi uz Latviju brauc senču kapiņus atrast. Intertekstualitāte un citi postmodernās literatūras atribūti savijas ar tikpat brīvi jauktiem dramaturģijas stiliem.

Sākumā raibais kokteilis šķiet amizants un smieklīgs, taču kulminējot, tas no ironijas par "latvisko dzīvesziņu" un ārzemnieku neizpratni par dīvainajiem ļautiņiem, kam zīļu vainadziņš, kandža un dators ir vienlīdzīgi atribūti, pārvēršas ciniskā sarkasmā. Otrajā daļā homēriskie smiekli zālē apsīkst un izrādes beigās skatītāji, atšķirībā no iepriekšējās sezonas tradīcijām, kājās neceļas un "bravo!" nesauc. Iespējams, viņus nedaudz apdullinājuši kodīgie dūmi, kas otrajā daļā uzmācīgi spiežas no skatuves pat pēdējās partera rindās. Tomēr drīzāk, ka viņi ir samulsuši no nojautas – mēs te tikko kā traki zviedzām… paši par sevi, par to, ka mēs, sapinušies savos mītos, fobijās un priekšstatos, esam kļuvuši par īstiem sūdabrāļiem. Patiesībā no skatuves tiek dots diezgan skaidrs mājiens ar mietu pa galvu – nē, atvainojiet, ar atkritumu spaini, ko vieglu roku izber Leldes tante (Anita Kvāla) pirmajā rindā sēdošajiem gandrīz vai uz galvas.  

Virs un zem

Ar iestudējuma kičīgo gaisotni savdabīgi kontrastē reālā scenogrāfija (Aigars Ozoliņš), ko pastiprina gaismu partitūra (Mārtiņš Feldmanis). Pagrabā gaismu dod spuldzīte, sētā mainās dienasgaisma atbilstoši dabai. Ļoti skaidri nodalītas divas telpas – lauku sēta augšā un pagrabs lejā. Reālā dzīve augšā un murgaini notikumi lejā. Virs – un zemapziņa, ko savieno visiem zināmas kāpnes uz pagrabu pēc skābētiem gurķiem vannā un burciņām plauktos. Un arī pēkšņi atklāta eja zem ozola saknēm, kas gan neļauj aizbēgt no pagraba ietekmes. Kā simbolu var uztvert arī ozolu – stalts, bet ar izpuvušu serdi. Absurda dramaturģija sākas brīdī, kad sajaucas notikumi augšā un lejā.

Interesanti vērot, kā virstelpas un zemtelpas atšķirības iezīmējas katrā tēlā. Lūkass (Kaspars Kārkliņš), kurš nesaprot latviešu valodu un kuru nesaprot vietējie, pagrabā iegrimst savā datorā un arī izdzīvo īstas šausmas, kad viņam uzmācas vietējā meiča – Kate jeb Trubiņa (Everita Pjata vai Agnese Jēkabsone), kura brīžiem izskatās kā vecā Leldes tante. Un tas drīzāk ir Lūkasa skatupunkts, viņa izjūtas, nevis pārdabiski notikumi. Savukārt niansēti izzīmētā, kolorītā Vijas tante (Inese Kučinska) pagrabā slēpj kandžas pudeli, viņu tur pievelk iespēja iedzert, iegūt to prieciņu, kuru saprot. Grūtākā loma laikam gan ir Madei (Everita Pjata vai Agnese Jēkabsone), kurai lielāko daļu izrādes jāguļ skatuves priekšplānā, tērptai Nīcas tautas tērpā (kostīmu māksliniece Anta Priedīte), ar visu krāšņo zīļu vainagu. Damiena (Viktors Ellers) pagraba atklāsme, ka patiesībā guļošā Made ir Latvija, skan reizē naivi un sarkastiski. Kurš tad īsti to Madi – Latviju nobeidzis? Un vai viņa ir beigta, vai arī pārvērtusies vellatā? Vai beigta ir Made, vai varbūt – Kate?

Tikko skatītājs sāk par to lauzīt galvu, tā piezogas sajūta, ka izrādes it kā uzdotie jautājumi nemaz nav jāatbild, jo tie ir falši. Iespējams, tā ir pašironija par teātra misiju – likt domāt un uzdot jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē pašiem zālē sēdošajiem.

Smalka spēle

Visam burzguļojošajam karnevālam ir ārkārtīgi līdzsvarota konsistence – labā nozīmē, un tas ir aktieru nopelns. Te nav mēģinājumu spēlēt solo, visa trupa ir pieņēmusi režisora spēles noteikumus un precīzi tos izpilda. Izturēti raksturi, cik nu tas iespējams salauzītā sižetiskajā līnijā. Turklāt neliela pašironija jūtama arī spēles stilā, jo katrā tēlā ir kāda drusciņa no agrāk spēlētām lomām, tēliem, kas tikai papildina kopējo apzināto viss jau ir bijis noskaņu. Ja pirmajā daļā tas nepārsteidz, tad otrajā daļā jāteic – visu cieņu aktieriem, jo režisora koncepcija diez vai pat viņam pašam līdz galam ir skaidra.

Katrā ziņā Vorožbitas lugas fināls ir citāds – Lūkass, atgriezies Francijā, skaipā sarunājas ar mirušo Oksanu, uztverdams viņu kā animatori, un stāsta par savu brāli, kuru nosituši arābi. Mirklī, kad šķiet, ka brāļa nāve ir viņa īstais un traumējošais pārdzīvojums, Lūkass Oksanai jautā – jūtubā kāds to kautiņu bija ielicis, vai pārmest tev saiti? Virtuālās un reālās pasaules sajukums Liepājas uzvedumā neiezīmējas, vismaz ne kulminācijā. Tas izspēlēts tikai vienā epizodē – kad sētas ļaudis jautā Lūkasam, vai viņu naktī pie zārka apmeklējuši rēgi un briesmoņi, bet Lūkass ar to saprot datorspēļu animāciju.

Finālu Regnārs Vaivars būvējis daudz negantāk. Sētas ļaudis atklājas kā kopīgi sazvērnieki, kuri apzināti ievilinājuši Damienu, lai viņu upurētu savas auglības atgūšanai. Damienu nosvēpē gurķu vannā, savukārt Lūkasu piesien pie koka, atzīstot, ka te neviens viņu nesaprot, taču varbūt laimēsies un uzradīsies kāds, kurš viņu saprot un atbrīvo. Vēršanās pret citādo, svešā nosodīšana un to, kas tiecas būt savējie, upurēšana pašu aizspriedumu dēļ. Apmēram tā es sapratu fināla vēstījumu. Un negribu tam piekrist. Tāpat kā nevaru pieņemt to, ka režisori uzskata – ja izrādē nebūs biezs slānis lamuvārdu, kas varbūt tikai krieviski skan diezgan dabiski, tad aktieri nenospēlēs un skatītāji nesapratīs, ka izrāde ir par mūsu dzīvi.

Vai tiešām mēs visi esam tādi sūdabrāļi, tādi bezjēgas eksistences radījumi, kā mums mēģina iestāstīt? Vai esam?


Pievieno komentāru

+
Lasi vēlāk
0