Piektdiena, 19. marts
Reiz grāmatu tirgū Grieķijā man gadījās interesants piedzīvojums. Kāds Austrumeiropas rakstnieks - savā valstī atzīts, Eiropas rakstniecības biznesā iesvaidīts, konferenču un diskusiju klišejiskajā valodā trenēts - nokļuva situācijā, kurā viņam vajadzēja reaģēt kā vīrietim, bet viņš spalgā, pārbiedētā balsī gluži kā jaunkundze spiedza - help, jo no bailēm vairs atcerējās tikai angļu valodu.
Nedēļas sākumā labas literatūras cienītāji, iespējams, klusītēm svinēja kādu «nepatīkamu» jubileju. Pirms 50 gadiem, 1959.gada 15.novembrī, klusā Amerikas provinces nostūrī Kanzasā tika pastrādāts prātam neaptverams noziegums, kam vēlāk bija lemts kļūt par slavenāko literāro slepkavību, kādu vien iespējams iepazīt, ievietotu «starp grāmatas vākiem».
Vai mēs varam vienoties vismaz par to, ka ir vakars, ka sēžam pie Baltijas jūras un ir vēss? - Kāds te vakars, nupat pamodos. Un kāda starpība - ūdens paliek ūdens. Vajag pareizi saģērbties, nebūs ne auksts, ne karsts, ne sauss, ne slapjš.
11.11.2009
Skatuves priekšplānā kā bekas plantācijā salikti māla trauki. Kreisajā stūrī. Nezinu, vai tas ir būtiski, ka tieši kreisajā. Tā diemžēl var teikt gandrīz par ikvienu norisi radošā...
18.09.2009
Zanes Radzobes recenzija, Latvijas teātru Ābolu ķocis









