Ceturtdiena, 18. marts
Par svarīgiem notikumiem un lietām Latvijā rakstiet mums: politika@diena.lv
Ieskaties Nacionālā vēstures muzeja krājuma fotogrāfijās, kas tapušas laikā no 19. gs. otrās puses līdz valsts izveidošanai.
Lasiet jaunos stāstus un sūtiet mums savus stāstus uz adresi latvijaslepnums@diena.lv
Sestdien laikrakstā Diena manu nu jau bijušo kolēģu rakstos un reportāžās par notikumiem piektdienas pēcpusdienā redakcijā ir kāds būtisks trūkums – nav pieminēti tie, kuri izvēlējās palikt. Kuri neparakstījās zem bijušās Dienas mediji galvenās redaktores Nellijas Ločmeles komentāra. Es nepārmetu kolēģiem neprofesionalitāti, jo tādā dienā izdarīt visu perfekti nav iespējams. Bet uzskatu par pienākumu sev un lasītājiem atbildēt uz jautājumu – ko es vēl arvien daru redakcijā, kuru N. Ločmele nosaukusi par tukšu čaulu.
Es domāju, ka ir svarīgi atcerēties – konfliktā vienmēr vainojamas ir abas puses. Arī šajā.
Aleksandram Tralmakam ir jāpārmet galvenokārt divas lietas – viņa pīšanās melos par laikraksta īpašniekiem un veids, kā vadībai bija jāpamet telpas. Kaut gan banku sektorā un citur tā ir ierasta prakse šādi uzmanīt darbiniekus, kas pārtrauc darba attiecības, tieši te uzskatāmi tika pārkāptas tās Dienas vērtības, par kurām runā atlūgumus iesniegušie. Būtu pieticis, ja pēc notikušā A. Tralmaks publiski un personiski atvainotos. Kratīt ar pirkstu juristiem pēc izdarītā vairs nav jēgas, bet atvainoties tagad jau ir nokavēts.
Savukārt avīzes bijušajai vadībai jāparmet konflikta apzināta eskalēšana. Sākotnējais piedāvājums nopirkt avīzi no A. Tralmaka pārauga spiedienā, kura rezultāts ir šodiena – ja avīze netiks mums pārdota, būs skandāls un tukši darba galdi. Tāpēc var uzskatīt, ka pati laikraksta vadība piedalījās Dienas iznīcināšanā. Es tajā nevēlējos piedalīties. Tāpēc te vēl joprojām strādāju.
Es domāju, ka bijušie kolēģi varēja izmantot citas iespējas, kurām redakcijā būtu lielāks atbalsts. Un viena no radikālajām formām ir streiks, kur varēja pieprasīt saprātīgu izdevumu samazinājumu, kas neapdraudētu kvalitatīvu žurnālistiku. Šāda iespēja kādā brīdī apsvērta, bet bija uzskats, ka tad būtu cietuši lasītāji. Toties šobrīd cietuši ir gan lasītāji, gan arī tie žurnālisti, kuriem nācās aiziet un tie žurnālisti, kuriem nākas palikt.
Tā kā vismaz pagaidām visi piektdienas cīņas dalībnieki ir zaudētāji. Vienīgie ieguvēji ir zviedri, kuri jūlijā vieglu sirdi nospļāvās par šo uzņēmumu un no tā atkratījās. Vai tāds bija visu iesaistīto pušu mērķis?
Taču A. Tralmakam ir iespēja. Pēdējā iespēja ir atrast laikrakstam galveno redaktoru, kam uzticētos sabiedrība un žurnālisti. Domāju, ka daudzi, kuri te sēž, gaida šo lēmumu un šo personu.
Vai šādu cilvēku iespējams atrast? Es domāju, ka jā. Tāpēc, ka no Dienas šajos 19 gados ir aizgājuši pietiekami daudz cilvēku, kuri nespēja pieņemt ilggadējās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes politisko kursu, kas ir pamatā Dienas vērtībām. Ne tikai A. Tralmaks savulaik ir klusām izmests no Dienas. Tagad daudziem no viņiem varbūt ir iespēja atgriezties un pierādīt, ka ir iespējama alternatīva kvalitatīvā žurnālistika tai, kādu radīja Sarmīte Ēlerte (nepārprotiet - tas nenozīmē, ka man nav pieņemama S. Ēlertes skola, vienkārši saku, ka ir alternatīvas).
Tāpēc es nešķiroju palikušos un aizgājējus. Es cienu gan tos, kas līdz pēdējam ir iestājušies par radītajām vērtībām, gan tos, kuri tic jaunām. Un Andas Burves-Rozītes atvadu vārdus, A. Tralmaka sekotājus salīdzinot ar fašistiem, cenšos nedzirdēt. Es nevienam nesekoju. Es nevienam neticu – ne bijušajai laikraksta vadībai, ne A. Tralmakam. Vienmēr ticu tikai pats sev un tāds ir mans žurnālistikas princips. Ja A. Tralmakam neizdosies atrast sabiedrībai uzticamu galveno redaktoru, tāpat tā Mūkusalas māja nogrims ar manu palīdzību vai bez. Es vienkārši būšu izmantojis iespēju uz grimstošā kuģa noturēties līdz pēdējam brīdim, lai nenosaltu aukstajā Latvijas ekonomikas sasaldētajā ūdenī.
P.S. Es aicinu arī citus savus kolēģus Dienā skaidrot lasītājiem, kāpēc viņi izvēlējušies palikt.
Ievietojot savus komentārus portālā www.diena.lv, lietotājs automātiski piekrīt www.diena.lv piedāvātajiem noteikumiem un nevar izvirzīt nekādas pretenzijas pret portālu. www.diena.lv neuzņemas nekādu atbildību par viedokļiem, kas pausti portālā publicētajos lasītāju rakstos un komentāros. Portāls www.diena.lv ir pievienojies deklarācijai par cieņu, iecietību un sadarbību interneta telpā - Internets bez naida.





"...Es domāju, ka ir svarīgi atcerēties – konfliktā vienmēr vainojamas ir abas puses. " - Kad divi konfliktē - meklē trešo, kam tas ir izdevīgi...
domāju, ka nudien nevajag uzbrukt tiem, kuri bravūrīgi neizdarījās un palika savās vietās. Katram savi apsvērumi, aiziet vienmēr paspēs. Ir, kas aiziet un ir kas paliek un paskatīsies, kas tur vēl notiks galā.
respect
no respect.
Agree 100%
Viena lieta ir pareizs politiskais kurss. Demokrātiskais kurss. Ar to viss bija kārtībā gan Sarmītei, gan Braunai un Nellijai. Cita lieta - padarīt šā kursa atspoguļojumu medijos baudāmu un saistošu lasītājiem. Sarmītei sākumā tas izdevās, vēlāk palikušajām dāmām - ne visai. Nevar jau cilvēks no ideoloģijas vien pārtikt, arī kādu pipariņu gribas. Tas pats attiecas arī uz komentāru lapas redaktoru. Varbūt nevajag gluži pārpiparot kā A.Ozoliņš, bet vairāk gan.
kas tas tāds vispār par Andri Saulīti? Kaut kāds jauns, nenozīmīgs blogeris, kas grib tikt uz augšu. Es jau saprotu, ka grūti tomēr taisīt karjeru, jāizmanto izdevīgs brīdis. Kā šis. No respect. Not at all.
respect respect
Es kā lasītājs nepavisam nejūtos cietis, gluži pretēji, priecājos, ka šajā valstī vēl ir sastopami stipri un principiāli cilvēki, kas nepakļaujas, bet cīnās. Ironiskā kārtā tās galvenokārt ir sievietes. Bet bāleliņi... Diemžēl necienīšu nākamo galveno redaktoru, lai kas viņš vai viņa būtu, un no diena.lv arī būs jāatradinās.
Un es jau domāju, ka Tu esi pilnīgi nozombēts. Re, cik sakarīgi vari uzrakstīt. Anda Rozīte - Burve taču ir pilnīgi čau-kakao. Viņai fašisti rēgojas it visur.
Saulīt, bet par ko tad ir cepiens? Nu sēdi taču un strādā, viss jau ir jauki, aldziņu maksās un viss būs štokos! (varbūt pat paaugstinās pēc šī raksta?)
Andri, tu saki: "Es cienu gan tos, kas līdz pēdējam ir iestājušies par radītajām vērtībām, gan tos, kuri tic jaunām." Tad, lūdzu, paskaidro man, kuras ir tās jaunās vērtības? Man tas vēl nevienā piektdienas sanākšanas reizē, kurā skaidrojās gan A.Tralmaks, gan Gastons Neimanis un Zigmārs Meija, gan Dace Andersone, tā arī netapa skaidrs. Skan tikai tukši vārdi par lielo izaicinājumu un strādāšanu kopā, lai pārvarētu grūtības, bet konkrēta, skaidra vīzija netiek pat ieskicēta. Publiski zināms vien tas, kas lasīts jūlijā publicētajā A.Tralmaka atklātajā "Nu tad parunāsim par vērtībām!" vēstulē.
P.S. Esmu atvaļinājumā, bet gaidu, kad atklāti tiks paskaidrots, kādu jaunā vadība redz Dienu vai arī godīgi tiks paziņots, ka nu dzīvē tiek ieviests A.Tralmaka savulaik publiski paziņotais: "Panākumi, iniciatīva un sekmīgums būs jēdzieni, kas papildinās Dienas vērtību paleti." Vēlams gan būtu arī paskaidrot, kā tas izpaudīsies praktiski. Tāpat kā šīs tēzes īstenošana dzīvē: "Latvijas iedzīvotājiem jākļūst uzņēmīgākiem un nav jābaidās no riska, un medijiem šajos centienos viņi ir jāatbalsta."
Nespēja pieņemt Sarmītes Ēlertes politisko kursu... Nu, nu, puis! Esmu strādājusi ar Sarmīti kopā un, kaut aizgāju no darba viņas laikā, tas nebija šī iemesla dēļ. Strādāt Sarmītes Ēlertes komandā bija profesionāls un cilvēcisks baudījums. Nebija jau vienmēr viegli, bet tieši tādēļ - visās gradācijās. Šajā laikā, cik man zināms, A.Saulītis vēl gāja skolā.
Un autoram beigās izlauzās gan, kādēļ viņš joprojām ir redakcijā - lai nenosaltu aukstajā Latvijas ekonomikas sasaldētajā ūdenī. Te gan noņemu cepuri autora priekšā - vismaz to viņš atzīst. Un es tur nevaru neko pārmest...
P.S. Un, nedaudz pazīstot Andri, jāsaka, ka laikam puisis arī meklē iespējas šajā brīdī iesēsties kādā lielākā krēslā. Andris nekad nav izcēlies ar īpašu čaklumu un vienmēr ir centies ērtāk iekārtoties.
Ēlerte ilgus gadus veidoja Dienu, ko šitas zaļknābis izmanto sev par čiepstēšanas platformu, lai izdevīgā brīdī kritizētu viņas politisko kursu. Tomēr, pat pretrunās nesapinušos rakstiņu šis Andris Saulītis nejēdz uzrakstīt. Tas, ko tiešām varētu pārmest bij.Dienai, ka pārāk daudz vāju blogeru piesaistīja - kā šis. Raksta mesidžs - nu, es varētu kaut ko parakstīt tam, kas man samaksātu aldziņu.
pretēji autoram es aicinu abas puses vairs neskaidrot savus iemeslus, bet darīt to, kas padodas un kam tic sirds!
Var jau būt, ka kādam "Strādāt Sarmītes Ēlertes komandā bija profesionāls un cilvēcisks baudījums". Es iedzīvojos nervu tikā, kas pārgāja tikai mēnesi pēc darba attiecību pārtraukšanas.
Ļoti, ļoti saprātīgs viedoklis un rīcības skaidrojums!
Visu cieņu A. Saulītim!
Man arī nav pieņemams viedoklis, kuru uzspiež sabiedrībai, proti, ka tikai un vienīgi no Dienas aizgājušie ir pareizie, labi utt.
Katrs cilvēks izdara savu izvēli un nevienu no tām mums nav tiesību nosodīt!
Ceru uz pozitīvām pārmaiņām Dienā, jo pēdējā laikā avžie bija kļuvusi par tendenciozu un bieži vien "pseido problēmas" aprakstošu mediju, kas arvien mazināja manu vēlmi šo izdveumu lasīt
Ēlerte nesaprata galveno, proti, ka Latvijā nav jāveido jauna nācija - visu tautību latvieti - latslāvu!
Nav runa par konfliktu, autor!
Runa ir par slepenību, kas ir saimnieks.
Lai tad pasaka savu vārdu trešā puse - saimnieks tavs.
Bet tu sliktāks par vergu (jo vergi zināja saimnieka vārdu).