Sabiedrība

Kad, sabrūkot padomju impērijai, būtiski mainījās mūsu gandrīz kaimiņvalsts Somijas produkcijas eksporta tirgi un radās ar to saistītas ekonomiskas grūtības, somi atrada vienīgo pareizo risinājumu – būtiski palielināja investīcijas izglītībā un inovācijās un iekaroja jaunus eksporta tirgus. Vāja valdība nespēj pieņemt spēcīgus lēmumus. Tā ir aksioma, un to vēlreiz apstiprināja nu jau demisionējusī Godmaņa valdība, kas nekādi neprata veidot jel kādu struktūrpolitiku, bet arī taupīt prata vien vienādi nogriežot visās jomās, bet faktiski izglītībā pat vairāk nekā caurmērā. daudz maz inteliģentam cilvēkam ir skaidrs, ka paņemtie kredīti būs jāatdod, ka vienīgais veids, kā to izdarīt, ir radīt darbavietas un ražot, gan eksportspējīgu, gan eksportu aizstājošu produkciju, turklāt ar maksimāli iespējamo pievienoto vērtību. Taupīt izglītības un zinātnes jomā ir vislielākā muļķība un nākotnes attīstības iespēju iznīcināšana. Gribu izcelt divas valstis – Somiju un Dienvidkoreju, kas ar nopietnām investīcijām intelektuālās darbības jomās, ir kļuvušas par pasaules mēroga ekonomiskās izaugsmes fenomenu.

Ko lai dara? Citi cīnās par gaismu. Dod, Dievs, mums vismaz tumsu nevairot! Pirmie šī gada budžeta grozījumi, šķiet vissmagāk skāra nācijas izdzīvošanai būtiskākās sfēras – kultūru un izglītību, vissāpīgāk trāpot augstskolām, kur darba algas kritās pamatā par 40% un augstskolas zinātnes ailītē valsts budžetā parādījās apaļa nulle. Nu, šai programmai vismaz turpmāks samazinājums vairs nedraud! Tagad izglītības jomā būtiskākais šķiet mazo lauku skolu glābšanas jautājums, jo „politķirurgu” skalpeļi jau uztrīti un kāri skati šai virzienā tiek raidīti. Rudenī valdība pedagogiem meloja, ka, likvidējot lielu skaitu pedagogu likmju, ko iegūs, optimizējot finanšu plūsmas novados (pārtulkojot latviski no ierēdniecības žargona – slēdzot mazās skolas), tiks gūti līdzekļi algu palielinājumam. Nu palielinājumu neviens pat nepiemin, bet, ja saprāts negūs virsroku, no „optimizācijas”, šķiet, neizbēgt.

Izglītībā princips – nauda seko skolēnam –  ir pareizs, un, korekti lietotam, tam būtu jānodrošina taisnīga valsts finansējuma sadale izglītības procesā. Nauda seko skolēnam – nenozīmē visiem vienādi. Skaidrs, ka nepieciešama koeficientu sistēma, piemēram, izglītības pakāpes koeficients, izglītības programmas izmaksu koeficients. Vienas izmaksas ir pamatskolā, citas vispārējā vidējā izglītībā un vēl citas un ļoti dažādas dažādām profesionālās izglītības programmām. Tāpat  izmaksu ziņā atšķiras visas augstskolu programmas gan pa studiju līmeņiem, gan studiju jomām. Vēl citas izmaksas ir speciālās izglītības programmām, kā arī tās izmaksas, kas saistītas ar apmācību mājās. Tas viss mums šķiet pašsaprotami. Taisnīgi visus šos atšķirīgos izmaksu koeficientus būtu noteikt, vadoties  pēc vienkārša principa, cik maksā izglītības standartam atbilstošas kvalitātes programmas pasniegšana. Augstākajā izglītībā mūs, piemēram, nemaz neizbrīna, ka šie koeficienti vienas pakāpes programmām var sasniegt sešas un vairāk reizes.

Citādi ir ar koeficientiem, kas saistīti ar teritoriju un ģeogrāfisko izvietojumu. Tādu vienkārši nav. Ir normatīvi akti, kas nosaka minimālo klases lielumu pilsētā un laukos, pamatskolā un vidusskolā – un viss.

Skaidrs, ka izglītības procesā izmaksas uz vienu skolēnu ir saistītas ar klašu lielumu, klašu komplektu skaitu, skolēnu un pedagogu skaita attiecību. Vairākos starptautiskos pētījumos Latvijai ir pārmests, ka mums ir pārāk zema šī attiecība, līdz ar to mūsu izglītības sistēma neefektīva – tātad optimizējama. Pašlaik Latvijā vidēji uz vienu pedagoga darba likmi ir 6,3 skolēni (citu Eiropas valstu rādītāji ir aptuveni divas reizes augstāki, t.i., 11–14 skolēnu uz vienu pedagogu).

Taču Eiropā vidējais iedzīvotāju blīvums ir ap 115 cilvēku uz km2 (Vācijā 232, Apvienotajā Karalistē 246,  Itālijā 193, Dānija 126), turpretī Latvijā trīs reizes mazāks  — 36, bet atsevišķi laukos vidēji 8 — 20 cilvēki, izņemot Rīgas piepilsētas pagastus. Jelgavas rajons, piemēram,  ir ļoti tuvs valsts vidējiem rādītājiem – 29 cilvēki uz km2, taču Ludzas rajonā, ieskaitot pilsētas, blīvums ir 13.5 cilvēki/km2, bet rajona lauku teritorijā – 7.6 cilvēki/km2. Skaidrs, ka vienādas izglītības programmas reālās izmaksām uz vienu izglītojamo atšķirsies  jebkurā Rīgas skolā un, piemēram,  Nirzas pamatskolā. Ja abas skolas saņems vienādu valsts dotāciju, naudas pietrūks un cietīs kvalitāte, kā to, starp citu, ir parādījuši vairāki starptautiski izglītības kvalitātes pētījumi, kas rāda atšķirību starp pilsētas un lauku skolām. Vai nu mums jāatzīst, ka mūsu izglītības finansējuma sistēma nenodrošina vienveidīgu izglītības standarta ievērošanu visā valsts teritorijā, vai arī izglītības finansējumā jāievieš koeficientu sistēma atkarībā no iedzīvotāju blīvuma. Vēl viens sausas statistikas fakts par to pašu Ludzas rajonu. Katru gadu izglītojamo skaits rajona izglītības iestādēs samazinās par aptuveni 250 skolēniem. Tam pamatā ir zemais dzimstības līmenis, iedzīvotāju novecošana, un darbaspēka aizplūšana no rajona. Rajons, tāpat kā Latvijas lauki kopumā izmirst. Diemžēl arī tādās republikas pilsētās kā Jelgava un Jelgavas rajonā kopumā iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās. Vai mēs to pieļausim, vai samierināsimies, vai tomēr ar tiem instrumentiem, kas ir valsts rīcībā, centīsimies saglabāt visu Latviju apdzīvotu? Norvēģija, Zviedrija, Somija nopietni ar dažādu valsts programmu palīdzību pievēršas savu ziemeļu rajonu apdzīvotībai un izglītības līmeņa celšanai, tai skaitā ar papildus dotācijām izglītībā. Arī Latvijā mums būtu nepieciešams teritoriālā novietojuma koeficients, kas atspoguļotu valsts reģionālās politikas mērķus. Līdz ar to, ieviešot divus papildus koeficientus – iedzīvotāju blīvuma un teritoriālā novietojuma koeficientus – princips nauda seko skolēnam būtu taisnīgs, vienkāršotu naudas plūsmas un ļautu novada pašvaldībai savu izglītības iestāžu tīklu optimizēt šī vārda klasiskajā nozīmē, nevis Latvijas administratīvā žargona nozīmē – proti, iznīcināt. Pirms katras mazās lauku skolas slēgšanas atcerēsimies – izglītībai līdzi aizplūst darbs.

Atcerēsimies, ka ikviena skola papildus izglītības funkcijai risina arī kultūras un sociālās funkcijas un patiesībā mazā lauku skola ir pagasta (tagad novada) patiesais centrs un bieži arī dvēsele.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka problēma nav atrisināma, jo, naudas taču nav. Tomēr velns nav tik melns kā to mālē. Minēšu dažus programmpunktus, kas neprasa daudz valsts līdzekļu, taču rada reālu alternatīvu mazo skolu likvidācijai.

1. Ir jāgroza divi Ministru Kabineta noteikumi. Vieni, kas nosaka nesamērīgus šķēršļus un ierobežojumus skolēnu ēdināšanai skolās. Bez tiem pašvaldība no vietējiem zemniekiem pārtikas preces varēs iepirkt daudz lētāk, turklāt bērni ēdīs veselīgāku pārtiku. Otri nosaka nepieciešamo pedagoga kvalifikāciju, reglamentējot to ļoti šauri. Neatsakoties no augstākās pedagoģiskās izglītības  prasības, jāļauj pedagogiem strādāt radniecīgās jomās daudz plašāk. Tad mazajā skolā nevajadzēs 14 skolotājus. Pietiks ar trijiem.

2. Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar augstskolām, kas pasniedz pedagoģiskās augstākās izglītības programmas, tās jāpārveido plašāka profila skolotāju sagatavošanai.

3. Jāmazina skolvadības administratīvās izmaksas. Iespējams, ka lauku skola var kļūt par pilsētas skolas filiāli. Nevajadzēs direktoru un vietniekus, pietiks ar to, ka kāds no skolotājiem veiks skolas pārziņa pienākumus, vienkāršosies grāmatvedība.

4. Būtiski jāmazina sīkumainā, kaitinošā, birokrātiskā un pašmērķīgā kontrole, jāvienkāršo akreditācijas procedūras. Neskaitāms uzraugošo institūciju skaits, dublējot citai citu, padara skolotāju un skolas vadības darbu par nemitīgu cīņu ar jauniem „izaicinājumiem”.

5. Tas mazliet maksās, taču skolās nepieciešamas energoefektivitātes celšanas investīcijas. Mēs neesam tik bagāti, lai sildītu Latvijas āres. Siltināsim skolas un sildīsim tikai tās.

Skolu tīkla optimizācija, šī vārda īstajā nozīmē, būtu laba lieta, ja ietaupītie līdzekļi tiktu izlietoti izglītības kvalitātes celšanai, ja nauda paliktu izglītības sistēmā. Ja nauda tiek atņemta izglītībai – tas ir noziegums pret tautas nākotni.