Sabiedrība

Ja kāds nav pamanījis, šodien sākas ikgadējā Eiropas Savienības Zaļā nedēļa. Labi, būsim godīgi. Būtu pārsteigta, ka kāds vdienas lasītājs to būtu pamanījis. Zaļā nedēļa ir klasisks ES centralizētas publicitātes pasākuma piemērs, ko studentiem būtu jāmāca lekciju sērijā "tā nevajag darīt". Labu nodomu vadīta tukša muldēšana, uz kuru ielūgti kā apmaksāti lektori, tā konferences dalībnieki, lai uz dejojošu, rokās sadevušies bezformīgu cilvēciņu logo fona parunātu par to, kā mēs visi varam dzīvot videi draudzīgāk un glābt sevi un planētu no globālās sasilšanas – pie viena uzkrājot bonusa punktus aviokompāniju lojalitātes programmās.

Tajā pašā nedēļā divi no Beļģijas lielveikalu tīkliem, GB un Delhaize, tiešām izdarījuši kaut ko tādu, kas dzīvi padarīs zaļāku – vienā no vakardienas, otrā no jūlija vairs nebūs pieejami bezmaksas plastmasas maisiņi. To vietā tiek piedāvātas biomateriālu kulītes, lētākās par 3 – 5 eirocentiem, dārgākās no auduma par pāris eiro. Vairākkārt lietojamie maisiņi nav jaunums, tos varēja nopirkt jau gadiem, taču tagad pie kases vairs nebūs viegli pagrābjamās plastmasas alternatīvas.

Manu dzīvi tas diži neietekmēs – ja ar riteni, iepirkumus sakrauju mugursomā. Datorsomā parasti ielocīts neliels cienījama vecuma neilona maisiņš. Pārtikas veikalos dodu priekšroku papīra maisiem, ja atrodami, jo tajos ērti nogatavināt parasti puszaļus atceļojušos mango vai avokado. Dažreiz grēkoju Rīgā, kad piekūstu cīnīties ar kundzītēm, kurām šķiet, ka katrs banāns vai tomāts iepakojams atsevišķi, bet lielveikalu lielos maisus izmantoju atkritumiem. Īsti labi nav, bet jūtos labāk, nekā vienkārši izmetot.

Tomēr pavasaros, kad, kūstot sniegam, kokos lapu vietā sāk plivināties plastmasas maisiņi, vai vasarās pavērojot notiekošo Latvijas ceļu malās, nespēju saprast, kādēļ neviens nevēlas aizliegt trešo - plastikāta okupāciju. Katrs plastmasas maiss izgāztuvēs nebūs sadalījies vēl 1000 gadu pēc tam, kad būs izmests. Padomju laiki ar daudzreiz izmazgātajiem krāsainajiem maisiņiem ar uzrakstu “DDR” vai “Crazy banana” un traumām par to, kam krutāka tašiņa, sen būtu galā, un arī zaļais dzīvesveids top arvien populārāks. Liekas ārkārtīgi dīvaini, kā laikos, kad maisiņu nodarītais dabai ir dokumentēts un visi brēc par atkarību no nepavisam ne demokrātisku valstu naftas, pasaule arvien ir gatava to tērēt plastikāta maisiņu ražošanai. Atteikties no tiem taču ir vienkāršāk nekā uzbūvēt vēl vienu naftas vadu – tas prasa tikai drusku piedomāt.

Beļģijā to ir izdarījis privātais bizness pats, piedāvājot alternatīvu, tāpat kā daudzās citās valstīs. Dienvidāfrikā un Taizemē valdības maišeļus vienkārši aizliedza. Īrijā noteica maksu jeb nodokli, ko izmanto dabas aizsardzības iniciatīvām, un patēriņš samazinājās par 90%. Kas, izņemot slinkumu vai stulbumu, traucē Latvijai?