Sabiedrība

Vakar no ES līderu sanāksmes tikām ārā relatīvi ātri, jau ap pusnakti. Tās vienmēr sākas ar vakariņām, kas tikai iesildīšanās īstajiem cīniņiem. Vakar 27 valstu vadītāji, mielodamies ar lasim līdzīgas zivs rolmopsi Frankfurtes zaļajā mērcē, artišokiem pildītu liellopa fileju ar biezeni ar lokiem, siera plati un ķiršu zupu ar vaniļas pudiņu, kam sekoja kafijas pauze, bija atkārtojuši iepriekšējās pretenzijas un nonākuši pie secinājuma, ka vienoties par izeju no krīzes ap konstitūciju gribētos visiem, bet par konkrētiem risinājumiem runās šodien.

Četrreiz gadā notiekošie ES sammiti nekad nav īsi vai patīkami pasākumi, kas top arvien nepatīkamāki, ja runa ir par naudu vai varas dalīšanu. Brīžiem pat valstu vadītāji un delegācijas nezina visu, kas notiek (izskatās, ka šodien būs viena no tādām dienām, jo prezidējošā Vācija izšķīrusies mēģināt strīdniekus pierunāt privātās sarunās, un tikai tad runāt pie kopējā galda). 90% no sanāksmju laika aizņem gaidīšana. Īsinot laiku, nolēmu beidzot aprakstīt, kas īsti sanāksmēs notiek:)

Sanāksmju ēkai vajadzētu būt pietiekamam pamudinājumam vienoties ātri, lai tiktu no tās ārā. Līdz ar jauno valstu uzņemšanu ES atteicās no tradīcijas sammitus rīkot prezidējošajās valstīs, tāpēc tās tagad notiek flāmu flāmu filologa un humānista Justus Lipsius vārdā nosauktajā modernā granīta, stikla un metāla bluķī Briseles eirokvartāla vidū. Ap 600 žurnālistu strādā jaunajā ātrijā, bet gandrīz tikpat nelaimīgo, kas nav paspējuši laikus rezervēt vietas, bijušajā autostāvvietā ierīkotās darba telpās bez logiem.

Gods Beļģijas policijai, kas pie līderu sanāksmēm tik ļoti pieradusi, ka tās netraucē pilsētnieku dzīvi (varbūt Rīgas policistiem derētu pieredzes apmaiņa, lai kādas valsts trešā svarīgākā čiekura dēļ neslēgtu pusi jau tā sastrēgumos slīkstošā pilsētas centra?) Beļģi norobežo ēku rādiusā ap 100 metriem, kur var ienākt tikai ar īpašām caurlaidēm. Pazemē turpina kursēt metro un vilciens, neviens neslēdz ielas valdības eskorta dēļ, vienīgi aptur satiksmi uz brauciena brīdi.

Premjeri un prezidenti ierodas no ēkas otras puses un labākais, uz ko var cerēt no viņiem visu sanāksmes laiku šķirtā prese, ir pāris teikumi aiz metāla barjeras jautājumus pilnā balsī izkliedzošajam ziņu aģentūru un TV žurnālistu korpusam. Foto un video vīri sanāksmē var ieiet uz īsu brīdi sarunu sākumā un “ģimenes foto” laikā. No tā, ko redzam lielajos ekrānos preses centrā, Kalvītim citu valstu līderu vidū lielu draugu nav. Viņš parasti ir viens no pirmajiem, kas sēžas pie galda un sāk rakties pa papīriem, kamēr pārējie turpina čalot. Tiesa, pat pēc valstu vadītāju uzvedības bez piepūles var redzēt dalījuma līnijas ES – kamēr vairums veco līderu komfortabli tērzē, jaunie kautrīgi meklē acu kontaktu ar kādu, ko pazīst.

Pirmo reizi iebraukušajiem ēka sagādā ne mazums pārbaudījumu loģikai. Līderu sanāksmes telpas ir 50.stāvā, delegāciju 70. Pašai mājai ir labi ja 12 stāvu. Liftos ir īpaši atbildīgie, kuru uzdevums ir nogādāt delegātus tikai viņiem paredzētajā stāvā. Vienā no sammitiem Laval sāgas laikā bijām iekārtojušies zviedru brīfingu telpā 35.stāvā un vairākas reizes stundā braukājām pēc jaunākajām ziņām. Liftnieks, kas 8 no rīta bija brašs koķetētājs, pret vakaru bija apātiski sabrucis krēslā lifta stūrī.

Dažas tradīcijas ir bizantiskas. Premjeru vakariņās un sarunās nepiedalās neviens līdzstrādnieks. Blakus sanāksmju telpai īpašā istabā sēž pa vienam diplomātam no katras valsts un ES padomes sekretariāta, kuriem priekšā ir “sarkanā poga”. Ja valstu vadītājam ko ievajagas, viņš nospiež pogu, kas iebrēcas ar stindzinošu skaņu, par Antiči sauktais diplomāts drīkst ieiet telpā un mēģina palīdzēt, būtu tas izskaidrojams skaitlis jaunajā priekšlikumā vai pat kas triviāls. Viņi ir galvenā saite ar delegācijām. Tiesa, pogas netiek spiestas bieži. Noteiktā laikā no sanāksmju telpas iznāk rakstvedis, kas Antiči diktē, kas pārrunāts, kura valsts kā reaģējusi utml. Antiči par to paziņo savējiem, kuri tikmēr savā sanāksmju stāvā mēģina lobēt savas intereses (ja tādas ir) prezidentūrai vai citām valstīm, vai arī vākt ziņas par to, kas jauns.

Tas pats notiek milzīgajā preses zālē, kas tobrīd jau pārvērtusies par skudru pūzni un kļūst arvien nervozāka, tuvojoties rakstu nodošanas termiņiem. Iespējas iegūt informāciju ir tieši proporcionālas cilvēku skaitam, kurus pazīsti un valodām, cik zini. Ik pa brīdim parādas kādas delegācijas diplomāts, off record (nerakstīšanai ar atsauci, bet zināšanai) stāstot, kas notiek. Tonija Blēra sekretārs vakar uzvarēja tirgus plaču performancē, stāvot uz galda un apmēram 20 minūtes kliedzot (beigās uz galda uzrāpās arī mazāka auguma žurnālisti, kas nevarēja redzēt pāri garāko kolēģu mugurām). Ticēt var vienīgi tiem, kuru valstīm nav izteiktu interešu, vai neitrālajiem ES padomes sekretariāta darbiniekiem.

Baumām var būt tāds efekts kā ugunsgrēkam izkaltušā mežā. Fakts, ka Polijas delegācijā ir iekļauti 10 nopietni matemātiķi, lai varētu aprēķināt izdevīgumu katram jaunam balsošanas priekšlikumu, tiks uztverts kā vienkārši amizants. Runas, ka Sarkozī atbalstījis ideju kompensēt Polijai balsu zaudējumu un piedāvājis balsošanu tā, ka varu ES faktiski pārņem 6 lielākās valstis, glaimojot vidēji lielās valsts pašapziņai, vakar pārbaudījām apmēram stundu. Izrādījās taisnība. Pēc sarunu beigām vienmēr ir prezidentūras preses konference, bet tajā pašā laikā notiek arī nacionālie brīfingi. Klonēšana brīžiem šķiet pat vēlama ideja, bet tā kā starptautiskais preses korpuss ir izpalīdzīgs, vienmēr notiek citātu apmaiņa.

Nostiprinot priekšstatu par žurnālistiem kā plēsoņu profesiju, ātrija stūros ir sviestmaižu un smalkmaizīšu kalni, atspirdzinošo dzērienu skapji, kafijas automāti. Arī pusdienas vairākiem tūkstošiem samita dalībnieku, sākot no policistiem un ugunsdzēsējiem un beidzot ar presi un diplomātiem, ir bez maksas, un tā ir viena no grūti saprotamajām naudas šķiešanām, ko jāapmaksā prezidējošajai valsts. Šīs nav tās profesijas, kam būtu jāsūdzas par naudas trūkumu. Tikpat muļķīgi ir nepraktiskie suvenīri – diez vai kāds var sacensties ar samitu atspoguļotājiem biedējošu kaklasaišu vai lakatu kolekcijā.

Vēl ir relatīvi agrs un īstie notikumi sāksies tikai pēcpusdienā, kad Vācija pēc divpusējām sarunām piedāvās jauno priekšlikumu, ko darīt ar mirušo konstitūciju. Tad sāksies stundām garas mokošas konsultācijas. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc sanāksmes nevar sākt agri no rīta ceturtdienās un pabeigt piektdienas pēcpusdienā – ja redz, ka nevar vienoties, tad nemokās. Tomēr politikā pēc racionālā ne vienmēr ir pieprasījums, un tā ir zināma sarunu taktika – nokausēt visus līdz tam, ka ap pusnakti pa ēku klīst zombiju līdzinieki, cerot, ka nogurums liks piekāpties. Risinājums šoreiz ir Polijas rokās, jo britiem vācieši krietni nākuši pretī un diez vai Tonijs Blērs pēdējo Eiropas uzstāšanos gribēs pabeigt ar kompromisu šķaidītāja reputāciju.

Veterāni kolēģi atceras četras diennaktis ilgušās sarunas par Nicas līgumu, kas nosaka spēku sadalījumu ES šodien (konstitūcijai vajadzēja to aizstāt). Toreiz 15 valstu līderi bija tik noguruši, ka beigās vienojās vienošanās pēc un sāka līgumu lamāt par neizdevīgu pirms parakstu tinte bija nožuvusi. Tā arī ir galvenā vēlo nakšu problēma – pārgurumā sastiķētie kompromisi visbiežāk ir vienkārši slikti. Cerams, Kalvītim nebūs jāliek lietā līdzpaņemtie krekli četrām dienām, un šodien pievakarē mēs jau zināsim, vai konstitūcijas problēma ir atrisināta, vai par to būs jārunā vēl gadiem. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es personīgi vēlētos, lai sammits beidzas veiksmīgi. Otrais ir vēlme, lai arī mēs tiktu pie Jāņu svinēšanas.

Bet jums visiem - priecīgu līgošanu! Tā kā laikraksts sestdien neiznāks, ziņas par sammita rezultātu un to, kas no iznākuma atbilst vai neatbilst Latvijas nostājai, atradīsiet vdienā, bet pirmdienas avīzē - analīzi par to, kas notiks tālāk.