Sabiedrība

Kā Briseles korespondentei laikam nav nācies rakstīt tikai Dienas lapām par sportu, automašīnām un mājokļa celtniecību, un par seksa sleju dēvēto sacerējumu Sestdienā. Pienācis brīdis šo plankumu biogrāfijā aizpildīt:)

Sarakstā, ar ko cilvēkiem asociējas ES, sekss droši vien nebūtu pirmajās vietās, taču videoklipiņš “par TO” nonācis starp skatītākajiem jaunajā ES komunikāciju kanālāYouTube. 44 sekunžu filmiņu ar mīlēšanās ainām no ES filmu atbalsta programmas Media līdzfinansētām filmām (man ir izdevies sazīmēt Amēliju, Viss par manu māti un, iespējams, arī Slikto izglītību) un kuru domāts izrādīt arī Eiropas filmas izrādošos kinoteātros, noskatījušies 122 tūkstoši cilvēku. Nākamo populārāko – par ES humāno palīdzību – tikai 28 tūkstoši.

Stāstiņam pikantumu piešķir no Polijas saņemtie sūdzību plūdi par amorālo veidu, kā ES sevi popularizē, jo politkorektā garā klipā ir ainiņa ar diviem puišiem (tūlīt droši vien aktivizēsies arī Ļedjajeva komanda). Eiropas Komisija (EK) atbild, ka ES nav par Bible Belt sauktie, protestantu fundamentālisma dominētie ASV dienvidu štati, un Eiropā ciena gan vārda brīvību, gan dažādus mākslinieciskos izteiksmes veidus. Daži konservatīvie eiroparlamentārieši pārmet EK, ka tā grib Eiropu slavināt ar vieglās pornogrāfijas palīdzību.

Politiskie komunikatori jau labu laiku ir pārliecināti, ka, pārfrāzējot vecu reklāmu, ja tevis nav trubā, tevis nav vispār (Latvijā pagaidām nav populāri, bet laika jautājums). Tonijs Blērs apsveikumu Nikolā Sarkozī ar ievēlēšanu nosūtīja ar YouTube starpniecību. Nesens prieka avots Briseles preses korpusam bija fragments no Sarkozī preses konferences G8 līderu sanāksmē pēc sarunas ar Putinu (pirms jūs vaicājat – nē, saskaņā ar Elizejas pils versiju viņš nebija dzēris, Sarkozī vispār nelieto alkoholu. Viņš bija aizelsies) Unikālais kanāls darbojas ne tikai politiskajā komunikācijā – nesen lasīju, ka to sākuši izmantot arī personāla mednieki, ievietojot klipiņus, piemēram, ar jautriem auditoru pasākumiem, lai kliedētu iespaidu par profesijas garlaicību.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka to kā iespēju “nepastarpināti nonākt tuvāk auditorijai” sākusi izmantot arī ES izpildvara, kad kāds ir iedomājies “hei, mēs taču arī varam būt moderni un stilīgi”. Tas ir apsveicami. Bet..ir (vismaz) viens bet.

Atzīšos - esmu viens no (uz šo brīdi) 185 cilvēkiem, kas noskatījies klipu par cukura reformu un viens no 40, kas redzējis filmiņu par drošību uz ceļiem. Jaunie klipi sirgst ar ES saziņas parasto kaiti. Mediju vai reklāmas lietās nemācītu eiroierēdņu uzraudzībā aģentūra uztaisa materiālu, kas atbilst pasūtītāja interesēm (proti, ir neitrāls, ietver visu informāciju, ko sausā valodā sarakstījuši ierēdņi, ir debates neraisošs, pat didaktisks). Dažādībai dažos klipos iepin animāciju, pēc kuras skatītājam rodas sajūta, ka viņu uzskata par atpalikušu. Jaunam komunikāciju laikmetam domātie materiāli ir kā preses relīzes – objektīvi, bet neinteresanti, bez debašu potenciāla, bez stāsta naratīva, ko ES maina tieši manā dzīvē, lai es par to interesētos. To neglābj arī viens vai divi kičīgi, seksīgi klipiņi. Tiesa, nesaskatu neko sliktu filmu programmas popularizēšanas veidā, bet man tas nepogājas kopā ar pārējo. Jums?