Sabiedrība

Acīmredzamais neticamais – Francija izvēlējusies negaidīt citplanētiešus un mainīt valsti pašu spēkiem, izvēloties radikālāko risinājumu. Aptaujas pēc vēlēšanu iecirkņu vēlēšanu slēgšanas rāda, ka par prezidentu ir kļuvis labējais, skarbās rokas un skarbās retorikas piekritējs, ungāru imigranta atvase Nikolā Sarkozī. 53% pārsvars pār kreisās Segolēnas Rojālas 47% ir ievērojams

Laika starpības dēļ pirmdienas Dienā nepaspēsim ievietot daudz informācijas un rezultātus, tāpēc bloga ieraksts vietām būs līdzīgāks ziņu rakstam. Pāris minūšu pēc iecirkņu slēgšanas Rojāla ārkārtīgi graciozi atzina zaudējumu un solīja, ka pārmaiņas un cerības, ko viņa sajutusi saistībā ar savu kandidatūru, nekur nezūd un visi kopā viņi turpinās cīnīties par sociālo taisnīgumu. Tiesa, vispirms viņai nāksies cīnīties par sociālistu partijas nesašķelšanos, jo šīs ir trešās zaudētās prezidenta vēlēšanas un parlamenta vēlēšanas ir jau pēc 5 nedēļām. Paldies vēlētāju veselajam saprātam, kas atzina, ka būšana par sievieti vien nevar būt izšķiroša vērtība politikā.

Sarkozī atbalstītāji zālē ir pozitīvā histērijā, skandējot “Nikolā, Nikolā”. Parādījies arī jaunais prezidents – ārkārtīgi mierīgs, ārkārtīgi savākts. Viņa runa bija prezidenta cienīga, gan izrunājot ārpolitikas lietas, kas kampaņā faktiski bija pazudušas, gan cenšoties apvienot elektorātu.

Francijas prezidents paša vārdiem (ātri pierakstīts un tikpat ātri tulkots): “No bērnības esmu bijis ārkārtīgi lepns piederēt lepnai un senai nācijai – frančiem. Es mīlu Franciju kā mīl kādu, kas ir ļoti tuvs. Tā man ir devusi visu, un nu pienācis mans laiks atdot parādu. Es vēlos pateikties visiem vēlētājiem, kas man ir devuši neizmērojamu godu un atzinuši, ka es varu būt Francijas prezidents.”

“Manas domas šovakar ir arī ar Rojālas kundzi un viņas vēlētājiem. Es cienu viņu un viņas uzskatus, jo cienīt viņu nozīmē cienīt viņas vēlētājus. Es būšu visas Francijas prezidents – es atgūšu cieņu pret darbu, pret vērtībām, uz kurām šī valsts balstās, pret nacionālo identitāti, pret citu cilvēku respektēšanu, pret kārtību”.

Sarkozī bija vēstījums arī ASV – ka ASV var vienmēr rēķināties ar Francijas atbalstu, bet draugiem mēdz būt viedokļi, un Francijai nekautrēsies Amerikai atgādināt par tās kā dižas valsts pienākumiem, piemēram, cīņā pret globālo sasilšanu. Viņš arī paziņoja, ka vienmēr ir bijis kaismīgs eiropietis un šodien Francija ir atpakaļ Eiropā, taču lūdza neizlikties kurliem pret cilvēku, kas pārmaiņas uztver kā draudu. ES viņa ievēlēšana ienesīs pilnīgi jaunu dinamiku, kas nāks par labu krīzes risinājumam ap ES konstitūciju, bet ir sliktas ziņas Turcijai.

Parīzes ielās Sarkozī runu varēja redzēt uz lielajiem ekrāniem, Konkordes laukumā ir tūkstošiem laimīgu, jaunu seju, un iet vaļā ballīte par godu Sarkozī uzvarai. Cita aina ir priekšpilsētās, uz kurieni nosūtīti 3000 policijas papildspēki nemieru novēršanai, ja nu tādi izceltos.

Franči šodien ir paveikuši kaut ko tādu, kas nav daudz mazāks par revolūciju – un ne tādēļ, ka ievēlējuši Sarkozī. Vēlēšanās piedalījās 85,5% vēlētāju, kas ir augstākais rādītājs desmitiem gadu laikā. Balsoja gan jaunie, gan imigrantu atvases. Cilvēki ir atguvuši kā interesi par politiku, tā ticību savas balss svaram, un tās ir labas ziņas franču demokrātijai. Abi kandidāti bija drusku virs 50 – jauna politikas paaudze, kas arī nozīmē daudz.

Taču, manuprāt, svarīgākais, ko franči šodien paveica, bija nabassaites pārraušana ar ideju, ka valsts ir galvenā atbildīgā par cilvēka dzīvi, bet viņš pats ir pasīvs novērotājs – vismaz uz šo brīdi. Francija šodien ar slaidu rokas vēzienu sagrāva ilūziju, ka tā ir ģenētiski kreisa, pagātnes spozmē dzīvojoša valsts, kas nesaprot un nespēj piemēroties globalizācijai.

Tikai no Sarkozī būs atkarīgs, vai viņš spēs izmantot cerību pilno noskaņojumu sāpīgām reformām, nevis kā priekšteči atkāpsies pie pirmajiem nemieriem ielās, un vai viņš spēs vienot nāciju. Arvien izturos ārkārtīgi piesardzīgi pret to, kas viņš īsti ir. Ir gadījies būt viņa pasākumos Francijā un lekcijās ārpus tās. Viņš pilnīgi noteikti nav nav eksplozīvs, ultralabējs rasists kā viņu nereti tēlo, bet arī ne karstasinīgs revolucionārs. Sarkozī ir ļoti harizmātisks, ar skaidri definētiem viedokļiem, debatēs spējīgs lieliski cīnīties. Taču runas par viņa ekonomisko liberālismu ir pārspīlētas. Kā ekonomikas un finanšu ministrs viņš bija tipisks franču protekcionists, un viņa ekonomiskā liberālisma pakāpe mainās atkarībā no laika apstākļiem.

Man Sarkozī ievēlēšana ir personisks zaudējums, jo esmu paspēlējusi derībās. Līdz pēdējam baidījos, ka frančiem nepietiks drosmes izvēlēties skarbāko risinājumu, un labi laika apstākļi varētu samazināt vēlētāju aktivitāti uz viņa atbalstītāju rēķina. Taču šoreiz man nav žēl. Žurnālista darbā reti gadās reizes, kad izmisīgi gribas, lai tev nebūtu taisnība:)