Sabiedrība

Man bija svarīgi, lai tas nav pilnīgs izdomājums, - atbild mākslas filmas Rīgas sargi producents Andrejs Ēķis. Vēsturiskais princips ir saglabāts, bet stāsts tomēr ir par patriotismu, par skaidru un tīru mērķi redzēt brīvu savu zemi. Par tām svecīšu liesmiņām filmas finālā, kuras mūžam degs par neatkarīgu Latvijas valsti. Par mīlestību.

"Ja filma ir divas stundas gara, tad izskaidrot, kāpēc bija tā vai šitā, nav iespējams. Mēs paņēmām tikai galvenos faktus," saka Ēķis. Tāpēc var saprast, kā filmā ar iespaidīgiem būkšķiem iet pa gaisu gabals pēc gabala Rīgas koka tilta pār Daugavu, kamēr vēsturiski tas paliek gandrīz neskarts. Rīgas aizstāvji miglas un tumsas aizsegā iras pāri Daugavai, kad patiesībā tobrīd upe vispār ir aizsalusi. Jo filma ir par to, ko jaunajai Latvijai nozīmēja vienošanās starp krievu pulkvedi Pāvelu Bermontu un Vācijas ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu. "Par galveno, nevis par detaļām."

"Un tagad visi zina, kas ir 11.novembris un ka Lāčplēša diena nav Andreja Pumpura eposam par godu," saka Ēķis un piebilst - pārējais nu ir vēsturnieku rokās. "Man daudzi saka, ka, atnākuši mājās pēc filmas, grib izlasīt, kā tad tas patiesībā bija." Kāds bija tas laiks pēc neatkarīgās valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī?

Filmā ir daudz skaidras sirds patriotisma. Pēc Bermonta armijas uzbrukuma nav, kas sargā Rīgu. Un tad - tauta nāk pēc ieročiem. Arī vēsturnieki apliecina, ka pēc pirmā izbīļa no Bermonta milzīgā pārspēka tiek izsludināta mobilizācija. Rīga ir pilna skrejlapām ar aicinājumu ķerties pie ieročiem. Kas ir virzītājspēks? Jaunā Latvijas valsts, pilna ķildu un neskaidrību? Vēsturnieki saka - tas bija krīzes brīdis. Beidzot bija skaidrs: ja Bermonts uzvarēs, latviešiem pienāks kārtējie grūtie laiki ar vācu kaklakungiem un latviešiem viņu pakalpiņu lomā. Turklāt pirmās cīņas pret Bermontu parādīja, ka Latvijas armijai ir sīkstums, ka ir spēja pretoties uzbrucējiem. Kaujas atmodināja ticību savai valstij un cerību, ka tā var būt brīva.

"Es par šo laiku ļoti daudz zinu, mēs ar režisoru Aigaru Graubu izlasījām ļoti daudz vēstures liecību - grāmatas, dokumentus, pierakstītās atmiņas," saka Ēķis. Viņš izstudējis gan Bermonta, gan fon der Golca sarakstītās atmiņas. Interesanti, ka Bermonts nodzīvoja garu mūžu un nomira tikai 1973.gadā Ņujorkā. Viņš ir uzrakstījis grāmatu Mana cīņa pret komunismu. Tāpat filmas veidotāji savākuši plašu vēsturisko bilžu arhīvu, rasējumus, pēc kuriem rūpīgi veidota filmas vide, vēsturisko tiltu maketi. Kā zināms, Rīgas sargu vajadzībām Tukuma rajonā tika izveidota kino pilsētiņa Cinevilla.

Interesants tēls filmā ir cilvēks, kurš visur pavada pagaidu valdības ministru prezidentu Kārli Ulmani. Ministri viņu dēvē par Niedri. "Jā, tāpēc, ka Andrievs Niedra tas nevarēja būt. Bet viņa tēls tam ir pateicīgs," skaidro Ēķis. "Mēs izdomājām, ka mākslinieciski labi iederēsies šis Niedre ar "e" beigās. Ienaidnieks ir ne tikai ārējais, ir arī kāds iekšējais. Kangars ir visur."

***

filmā

Latviešu strēlnieki 1919.gada vasarā ar vilcienu atgriežas no cīņām Padomju Krievijā. Galvenais varonis Mārtiņš saka, ka bijuši pat Vladivostokā.

Bermontiāde ilgst apmēram četras dienas.

Pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis teju visos filmas kadros ir kopā ar personāžu, kuru citi ministri dēvē par Niedri. Viņš apšauba Latvijas spēju būt neatkarīgai un dod padomu sadarboties ar vāciešiem.

Pretuzbrukumu Pāvelam Bermontam plāno filmas galvenais varonis Mārtiņš ar saviem draugiem un pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Atklājas, ka Latvijai nav savas armijas, Mārtiņa draugs sāk to veidot.

Kad filmas galvenais varonis Mārtiņš kopā ar draugiem plāno pretuzbrukumu, atklājas, ka nepieciešami lielgabali, bet tādu Latvijas armijai nav.

Kādā epizodē uzbrukuma laikā krievu pulkvedis Pāvels Bermonts Rīgas Torņakalna baznīcas loga palodzē ieskrāpē uzrakstu krieviski "šeit bija Bermonts". Viņš arī bieži redzams kopā ar vācu ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu.

Uzbrukuma laikā civilpersonas, piemēram, sievietes biezos lakatos, sēž pie ugunskuriem ierakumu malā. Māju logos svecītes.

Vērienīgi tiek uzspridzināts koka tilts.

Latvijas armija laivās ceļas pāri Daugavai no tās labā krasta pilsētas centrā uz Pārdaugavu.

Mārtiņš izmanto Torņa kalna baznīcas zvanus, lai ziņotu par veiksmīga uzmanības novēršanas manevra izdošanos, apšaudot bermontiešus ar pašu lielgabaliem.

Patiesībā

Sibīrijā un Tālajos Austrumos cīnījās Imantas pulks un Troickas bataljons, kuri Vladivostoku atstāja 1920.gada pavasarī un Latvijā atgriezās vasaras beigās. Tiesa, daļa latviešu strēlnieku 1918.gada beigās atgriezās, bet no daudz tuvākiem Krievijas apgabaliem.

Sīvas kaujas vairāk nekā mēneša garumā.

Ja K.Ulmani pavada Andrievs Niedra, tad absurdi. Pēc 1919.gada 16.aprīļa apvērsuma, kad provāciski noskaņotajam A.Niedram kopā ar vācu armijas ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu uz laiku izdevās gāzt K.Ulmaņa valdību, viņš ir tautas ienaidnieks un atrodas pretējā nometnē. Kā saka vēsturnieki, ja Rīgā parādītos A.Niedra, viņš tiktu apcietināts. Filmas producents Andrejs Ēķis stāsta, ka filmā darbojas nevis Niedra, bet Niedre - tautas kangars, iekšējais ienaidnieks, pretspēks, lai filma spraigāk ritētu uz priekšu.

Krievu pulkvedim Bermontam ir 45 000 vīru, tomēr arī Latvijas armija tobrīd nav galīgi tukšā. Pret Bermontu Dienvidu forntē nostādīti ap 11 300 karavīru. Armiju komandē ģenerālis Dāvids Sīmonsons, vēlāk virspavēlnieks ir pulkvedis Jānis Balodis. Ulmanis un pagaidu valdība, sākoties uzbrukumam, atstāj Rīgu un dodas uz Cēsīm, atgriežas apmēram pēc divām nedēļām un uz frontes līniju dodas morāli atbalstīt karavīrus.

Armijai ir arī lielgabali, tiesa, to nav daudz, bet lielu atbalstu sniedz sabiedroto karakuģu artilērija Daugavgrīvā.

Bermonts visu uzbrukuma laiku atrodas savā štābā Jelgavā, savukārt fon der Golcs Latviju atstāj 1919.gada 14.oktobrī, kad viņu no Kurzemes atsauc Vācijas valdība. Līdz tam arī viņš atrodas Jelgavā.

Bermontiādes kaujas bija sīvas, kareivji koncentrējās tikai izraktajos ierakumos un aiz ēku sienām. Civilpersonām atrasties frontes joslā bija aizliegts. Sievietes, tikai darbojoties Latviešu sieviešu palīdzības korpusā, varēja atrasties uz frontes līnijas.

Tilts paliek gandrīz neskarts.

Bez lieliem zaudējumiem tas būtu neiespējami, jo Daugavu bermontieši nemitīgi uzmanīja, turklāt togad Daugava 11.novembrī jau bija aizsalusi un laivas būtu bijis grūti izmantot.

Rīgas baznīcu zvani jau Pirmā pasaules kara laikā tika evakuēti uz Krieviju, kur pārkausēti. Rīgā vienīgais lielais zvans atradās Pētera baznīcas tornī ugunsgrēka trauksmes izsludināšanai.

Apskaties fotogaleriju
Bermontiāde

Aplūko vēstures avotus internetā