Sabiedrība

Kad atklātībā nāca fakts par lidsabiedrības airBaltic prezidenta Bertolta Flika (44) ienākumiem - Ls 29 000 mēnesī -, nekavējoties parādījās jautājums, vai tā ir samērīga samaksa valstij daļēji piederošā uzņēmumā. Fliks uzskata, ka sabiedrībai šie skaitļi nemaz nav jāzina. Tikpat nerunīgs viņš ir par savu karjeru.

Neviens nevarētu pārmest, ja Latvijas norišu vērotājiem būtu radies iespaids, ka dabā eksistē divi Bertolti Fliki. Viens ir kautri smaidošais airBaltic prezidents, kura tēlu saista ar nacionālās aviosabiedrības pārvēršanu no luksusa izpriecas par tālsatiksmes autobusu konkurentu. Šis Fliks ir kaismīgs Latvijas operas atbalstītājs. Spīdolas balvas ieguvējs. Smalko aprindu burziņu dalībniekiem zināms kā inteliģents un interesants sarunu biedrs, labu ēdienu un vīna cienītājs, kura ģimenei Vācijā pieder neliels vīna dārzs. Svarīgāko kultūras pasākumu pastāvīgs viesis. Pārējiem Latvijas iedzīvotājiem viņš ir - labais vācietis, kurš iemācījies latviešu valodu.

Tā ir bijis līdz nesenai pagātnei, kad sevi parādīja rūpīgi slēptais otrais Fliks. Tas, kurš pēc žurnālistu jautājuma par pārspīlēto algu nevis atbild, bet vēršas pie represīvām iestādēm, lai tās izmeklē, kurš nopludinājis informāciju. Viņš nespēj saprast, ka izvēle strādāt valstij daļēji piederoša uzņēmuma vadībā uzliek citas atklātības prasības un pienākumus nekā līdzīgs amats privātajā biznesā (airBaltic Latvijai pieder 52,6% akciju, pārējās formāli Flikam un neliela daļa - krievu Transaero). Šis pats Fliks tiesājas ar Valsts ieņēmumu dienestu par atteikšanos iesniegt ikgadējo ienākumu deklarāciju, jo viņa izpratnē valsts uzņēmumi dalās divās daļās. Pirmo pienākums ir rūpēties par sabiedrības interesēm, bet otro - pelnīt naudu (airBaltic, protams, pieder pie otrajiem). Šis Fliks mēģina noslepenot ne tikai savu algu, bet arī atsakās publiskot pilnu CV, kurā būtu aprakstīta arī viņa karjera pirms ierašanās Latvijā. Vai atbildēt uz jautājumu, cik izmaksājis katrs valsts sponsorētais lidojums uz Liepāju vai Ventspili, kuru noslogojums nepopulārākajā virzienā Rīga-Ventspils pērn nesasniedza pat 13% (valsts dotēja lidojumus uz Rīgu un Ventspili divarpus miljonu latu apjomā, bet šogad to vairs nedarīs).

Taču abiem Flikiem ir kāda kopīga iezīme. Viņu stāsts pierāda, ka Latvija patiešām ir lielo iespēju zeme, otra Amerika.

FLIKS UN VĀCIJA

Saskaņā ar oficiālo versiju, kas ļoti īsā formā pieejama airBaltic mājaslapā un ko lidsabiedrība SestDienai ieteica izmantot kā dzīves gājuma aprakstu, Flika darbība Latvijā aizsākusies 30 gadu vecumā. Satiksmes ministrijā, kas ir lidsabiedrības akciju turētāja, un Privatizācijas aģentūrā, kur sākās Bertolta Flika Latvijas karjera, apliecināja, ka pilna CV nav arī šīm iestādēm).

Par iepriekšējām gaitām publiski atrodams tikai tas, ka Fliks mācījies Hamburgas un Heidelbergas universitātē (pēdējo absolvējis kā jurists) un gadu pavadījis ASV (iespējams, mācoties vēsturi Trentonas Valsts koledžā). Nedaudz izvērstākā CV, ko Fliks iesniedza Spīdolas balvas saņemšanai, minēts, ka viņš strādājis par ierēdni Vācijas Tieslietu ministrijā. Zināms, ka īsu brīdi viņš strādājis arī Deutsche Oper Berlin tehniskajā administrācijā. Katrā ziņā nekas neliecina, ka viņa karjera Vācijā būtu attīstījusies vēja spārniem.

Latvijā Bertolts Fliks ieradās 1994.gadā kā Vācijas Privatizācijas aģentūras konsultants, lai Vācijas Finanšu ministrijas finansēta projekta ietvaros mācītu vietējiem par privatizāciju.

Patiesībā viņš bija ieradies agrāk.

SestDiena Flika gaitas mēģināja restaurēt gan pēc Latvijā un Vācijā publiski pieejamām ziņām, gan laikabiedru atmiņām, jo viņš uz jautājumiem atbildēt atteicās, pat rakstiski. "Varam paust vienīgi izbrīnu par to, ka jūsu interese koncentrējas uz B.Flika personu, nevis uzņēmumu. airBaltic ir viena no retajām aviokompānijām Eiropā, kas pašlaik palielina pārvadāto pasažieru apjomus, kā arī kopumā sekmīgi attīstās," bija teikts Flika pārstāvja epastā. Visi mūsu uzdotie jautājumi bija par karjeru un izglītību, algu, attieksmi pret Latvijas likumiem, necaurskatāmo akciju pirkumu un operu.

Bertolts Fliks senākās intervijās atzinis, ka pirmo reizi Rīgā bijis 1989.gadā. "Ja atmiņa neviļ, viņš konsultēja Pirmaden," saka Privatizācijas aģentūras pirmais šefs Jānis Naglis.

90.gadu sākumā nodibinātais kurpju ražotājs Pirmaden bija viens no pirmajiem Latvijas un ārvalstu kopuzņēmumiem un tāpat kā daudzi tā laika dibinājumi ņēma nelabu galu. Uzņēmums piederēja Latvijas Rūpniecības ministrijai, Krievijas kompānijai Konsensus un Pirmazensas pilsētas (Vācija) apavu ražotājam Delta-Navaio. Vācieši uzņēmumam deva vismazāk naudas, bet, kā liecina likvidētās firmas dokumenti, solīja to kompensēt ar zināšanām.

Bertolta vārds uzņēmuma valdē nav atrodams, taču dokumentos redzams cits Fliks - advokāts Heincs Fliks. Šim kungam ir nozīme arī vēlākajā Bertolta Flika karjerā. Sakrīt ne tikai uzvārdi. Viņiem abiem Vācijā bijusi arī viena adrese. Bertolds Fliks izteicies, ka tēvs ir advokāts. Uz SestDienas jautājumiem par radniecību ar Heincu Fliku viņš neatbildēja.

FLIKS UN PRIVATIZĀCIJA

1994.gadā Bertolts Fliks ieradās Rīgā kā viens no Vācijas Privatizācijas aģentūras dibinātā uzņēmuma Treuhand Osteuropa Beratungsgesellschaft GmbH (TOB) komandas locekļiem. Redzot veiksmīgo darbību Igaunijā, viņus uz Latviju uzaicināja Jānis Naglis, kuram Flika karjerā bijusi ne maza loma un kurš viņu sauc par "fantastisku, ļoti gudru un apdāvinātu cilvēku".

TOB bija divi uzdevumi - veicināt ātru privatizācijas procesu Centrālajā un Austrumeiropā un piedāvāt pieredzi, ko Treuhand ieguva, restrukturizējot bijušās Austrumvācijas ekonomiku. TOB organizēja pirmos starptautiskos konkursus, kurus rīkoja Privatizācijas aģentūra.

"Viena no Vācijas interesēm bija, lai privatizācija Austrumeiropā notiek pēc iespējas ātrāk. Tā bija ļoti izteikta politiska vēlme," žurnālam Klubs 2002.gadā stāsta Fliks. "Tas bija fascinējošs darbs - četru nedēļu laikā sagatavot informāciju par 45 uzņēmumiem, publicēt tos 12 valstīs un apkopot iesniegtos piedāvājumus. Strādāt kopā ar Nagli bija fantastiski, ātrums, ar kādu tika pieņemti lēmumi…"

Viens no uzņēmumiem bija Latavio - padomju aviosabiedrības Aeroflot Latvijas daļa. Fliks kā projekta vadītājs pētīja gan Latavio, gan bija iesaistīts šaurajā Privatizācijas aģentūras cilvēku lokā, kuri pēc valdības lēmuma veidot jaunu nacionālo aviokompāniju 1995.gadā izstrādāja tās modeli un runāja ar Scandinavian Airlines (SAS). Pēc airBaltic dibināšanas Latvijas puse Fliku iecēla padomē.

Cits uzņēmums, kura privatizāciju viņš palīdzēja sagatavot, bija Latvijas gāze. 1997.gada aprīlī tā 32,5% daļas pārdeva diviem stratēģiskajiem investoriem - Vācijas energosabiedrību Ruhrgas un Preussen Elektra konsorcijam un Krievijas energouzņēmumam Gazprom.

Flika karjera Privatizācijas aģentūrā beidzās 1997.gadā. Vācijas konsorcijs viņu izvirzīja Latvijas gāzes valdes priekšsēdētāja vietnieka amatam, kurā viņš nostrādāja līdz 2000.gada vasarai.

Gan Latvijas gāzes vadītājs Adrians Dāvis, gan Treuhand komandas vadītājs, ar kuru Flika ceļi vēlāk krustojās privatizācijas projektos Serbijā, SestDienas aicinājumam uz sarunu par šo laiku neatsaucās.

Pēc darba Latvijas gāzē Fliks no Latvijas aizbrauca, lai gan arvien bija airBaltic padomes vadītājs. Ilgus gadus padomes vadītāju lidsabiedrībai nominēja Latvija, savukārt uzņēmuma prezidentu - SAS.

Senākās intervijās Fliks minējis, ka laiku no 2000. līdz 2002.gadam, kad no padomes priekšsēdētāja kļuva par airBaltic prezidentu, pavadījis savā konsultāciju firmā Berlīnē. Taču Ekonomistu apvienības 2010 Spīdolas balvas saņemšanai par godu iesniegtajā CV, neko sīkāk nepaskaidrojot, minēts, ka tolaik viņš strādājis arī uzņēmumā Markant SŅdwest Handels AG.

Tie izrādās veikalnieki, kas tagad saucas Wasgau Produktions & Handels AG (AG - akciju sabiedrība). Uzņēmuma 2001.gada pārskatā redzams, ka togad valdē darbojies Bertolts Fliks, bet padomes loceklis ir jau pieminētais Heincs Fliks.

2002.gadā Flika šai uzņēmumā vairs nebija. Viņš bija atgriezies Latvijā, kur karjera ritēja veiksmīgāk. Nomainīja zviedru Jensu Larsenu un kļuva par airBaltic prezidentu. Savukārt lidsabiedrības padomē viņu nomainīja Jānis Naglis.

Patlaban Naglis ir iesaistījies viesnīcu biznesā, un Islande Hotel ir oficiālā airBaltic partnerviesnīca (Naglim pieder 24,6% viesnīcas, pārējais - Itera Latvija šefam Jurim Savickim).

FLIKS UN AIRBALTIC

Bertolda Flika veiksmes stāsts Latvijā nav atraujams no stāsta par to, kas ir airBaltic.

Tā kā Latvija kopš 80.gadu beigām ir dzīvojusi ļoti ātri, tikai nepilnus 15 gadus veci notikumi šķiet risinājušies pirms mūžības. Pirms airBaltic bija Latavio - Aeroflot nacionalizētā Rīgas pārvalde, kas padomju laikā nodrošināja lidojumus uz 50 galamērķiem citās padomju republikās. Uzņēmums ar augstiem procentiem bija ņēmis 10 miljonu lielu kredītu Bankā Baltija, kuru nevarēja atļauties, iekūlies parādos citām lidostām. Pēc bankas bankrota bija skaidrs, ka Latavio nav glābjams.

"Skan dīvaini, bet SAS uz Rīgu atvilka Jānis Dinevičs [bijušais Latavio prezidents, tagad Rīgas domnieks]. Kad viņi sāka dziļāk pētīt Latavio, āķis bija lūpā, bet pirkt to viņi negribēja, kompānija bija briesmīgā stāvoklī," atceras pirmais airBaltic vecākais viceprezidents no latviešiem Oļegs Korše. Tā kā neviens negribēja saistīties ar Latavio, jauno uzņēmumu nolēma dibināt uz nelielās lidsabiedrības Baltic International USA bāzes. Tas piederēja Latvijas valstij un amerikāņu investoriem.

Kā pārejas posmu izveidoja Latsabia. Vēl bez Latvijas valdības, amerikāņiem un SAS tam tika piesaistīti arī divi investīciju fondi - Swedfund un Investeringsfonden for Ostlandene. Bija jāsagaida pirmā rietumu lidmašīna - Saab40, lai kompānija izskatītos uzticama. Kad tas notika, 1995.gada augustā tika parakstīts līgums par airBaltic dibināšanu, un oktobrī tā sāka lidot (SAAB 340 no flotes izņēma 1999.gadā. Tagad flotē ir 28 lidmašīnas). "SAS doma bija izveidot pietiekami spēcīgu reģionālu aviosabiedrību [tās nelido starpkontinentālos reisos - aut.]. Lietuva kategoriski nevēlējās iesaistīties kopējās sarunās - viņi gribēja vieni, igauņi svārstījās starp Finnair un SAS. Tāpēc tika izvēlēts pietiekami ambiciozs nosaukums, lai ieliktu kāju Baltijas durvīs," saka Oļegs Korše.

Pirms airBaltic dibināšanas Pierīgas viesnīcā Kaspars vairākas dienas pavadīja Privatizācijas aģentūras darbinieki Tālis Linkaits, Viktors Šadinovs un konsultants Bertolts Fliks. "Tas ir fakts. Neviens nebūdams speciālists, mēs rakstījām Latvijas aviācijas attīstības koncepciju. Tālis kā ekonomists, es kā jurists un Berts kā starptautiskās aviācijas lietās zinošs cilvēks. Lielās līnijās tā šobrīd ir piepildījusies," atceras Šadinovs.

Sākumā SAS lidsabiedrībā airBaltic saskatīja tikai ceļu, kas no šejienes piegādātu pasažierus tā māteslidostām jeb habiem (aviācijas žargons, no angļu "hub" - centrs). Tas pat ir ietverts dibināšanas līguma konfidenciālajā daļā, kas nonācis SestDienas rīcībā. airBaltic uzdevums būtu lidot Baltijas reģionā, starp Baltiju un Skandināviju, Eiropas pilsētām un Baltiju, kā arī būt tranzīta punktam uz bijušajām padomju republikām, bet pārējie galamērķi jāapkalpo Kopenhāgenai un Stokholmai. Stratēģiskais partneris airBaltic varēja būt tikai SAS, un sadarbība ar citām lidsabiedrībām pieļaujama, ja nerada zaudējumus galvenajai. Par pārkāpumiem draudēja bargi sodi.

"Līgumu pamatā rakstīja SAS cilvēki. Mēs skatījām atbilstību Latvijas likumiem," saka Viktors Šadinovs.

Līguma slepenā daļa noteica, ka vietējie Latvijā saņems vietējo algas, bet SAS nominētie menedžmenta pārstāvji - kompensāciju, mājokļa piemaksu un citus bonusus, lai viņu algas līmenis sasniegtu "starptautiskos standartus". Šī summa jāsedz airBaltic. 2005.gadā līgums ļāva sistēmu mainīt. Satiksmes ministrija Aināra Šlesera (LPP/LC) vadībā to izvēlējās nedarīt. Šogad, kad atklājās, ka Bertolta Flika atalgojums gadā, kad lidsabiedrība cieš smagus zaudējumus, mēnesī sasniedzis Ls 29 000 (alga Ls 14 000 mēnesī, pārējo veido prēmijas), nogranda skandāls. Noteikums par atalgojumu ir spēkā līdz 2010.gada augustam, kad par to būs jāvienojas tagadējiem akcionāriem - Latvijas valstij un Flikam.

Janvārī apmēram par 14 miljoniem latu Fliks iegādājās 47,2% SAS piederošo akciju. Tas raisīja jautājumu, vai viņš ir patiesais pircējs. "No rīta manā kontā tādas naudas nebija," pēc valdības lēmuma par atteikšanos pirkt SAS piederošās akcijas teica Fliks, jautāts, vai akcijas varētu iegādāties viņš. Pēc neilga laika nauda parādījās - sasaluša kredītu tirgus apstākļos to aizdeva Latvijas krājbanka.

Marta vidū pirmajā sarunā ar jauno satiksmes ministru Kasparu Gerhardu lidsabiedrības vadītājs bijis kareivīgs - airBaltic piloti saņem 7000 latu, citās lidsabiedrībās pat divreiz vairāk. Tāpēc viņš nepiekrīt, ka viņa alga būtu jāsamazina, jo jūtas to nopelnījis.

Flika vadības laikā airBaltic tēls tik tiešām ir pārvērties - no elitārās baltzilās lidsabiedrības tā tapusi par priecīgi salātzaļo, bet tā nav vienīgā maiņa. Ātri sekojot tendencēm lēto aviolīniju segmentā, airBaltic 2003.gadā sāka eksperimentēt ar lētām vienvirziena biļetēm (tas izrādījās veiksmīgs paņēmiens), atteicās no noteikuma, ka pasažieriem galamērķī jāpavada vismaz nedēļas nogale, sāka prasīt maksu par ēdieniem un dzērieniem. Pērn airBaltic pārvadāja divarpus miljonus pasažieru un ir līderis Rīgas lidostā. Šīs vasaras sezonā ar airBaltic no Rīgas varēs nokļūt 54 galamērķos.

Atšķirībā no lielas daļas Latvijas iedzīvotāju lidsabiedrības darbiniekiem emocionālā un nesavaldīgā Flika personības puse sen nav noslēpums, bet tas daļai darbinieku netraucē viņu uzskatīt par labu vadītāju.

"Viņš ir autoritārs vadītājs, izteikts līderis. Man pie viņa ļoti patika strādāt dinamisma dēļ. Skandināviem ir darba grupa darba grupas galā, bet pie viņa bija ātri. Man Berts arvien ir autoritāte biznesā," saka Jānis Baļķens, viens no bijušajiem airBaltic viceprezidentiem, kurš līdz šim postenim uzkalpojās no pašiem pamatiem - darba pasažieru apkalpošanas zālē. "airBaltic - vismaz galvā - gan tagad, gan pirms viņa [Flika - red.] funkcionēja kā privāta kompānija. Ar priekšlikumiem izdevumu samazināšanai mums bija jānāk jau ilgi, pirms parādījās Ryanair."

Tomēr būtu pārspīlēti apgalvot, ka airBaltic panākumi ir vienīgi Bertolta Flika nopelns, lai gan viņa spēja nodibināt labas attiecības ar dažādiem satiksmes ministriem, biznesa apgriezieni un sapratne par procesiem starptautiskajā aviācijas arēnā noteikti spēlēja pozitīvu lomu.

No 2001. līdz 2004.gadam risinājās daži notikumi, kas Latvijas lidsabiedrībai atvēra jaunas durvis.

Pirmkārt, arī konservatīvā, smagnējā aviokompānija SAS, sajutusi lēto lidsabiedrību konkurenci, 2001.gadā airBaltic attīstības plānā bija ierakstījusi strauju maršrutu pieaugumu un paplašināšanos. Pašas SAS plānus iedragāja teroristu uzbrukums Dvīņu torņiem 2001.gada 11.septembrī, taču pāri okeānam nelidojošo airBaltic cilvēku bailes lidot skāra mazāk. Jauno stratēģisko plānu airBaltic padome bija apstiprinājusi dienu pirms terora aktiem.

Otrkārt, tikai līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pazuda prasība uz citām organizācijas valstīm lidot ar divpusējiem līgumiem, kuri noteica gan to, cik bieži var lidot, gan to, kādi būs tarifi. Atteikumu lētāku tarifu ierosināšanas dēļ ir bijis pietiekami daudz. Ar 2004.gada maiju airBaltic varēja sākt lidot uz citām ES valstīm, cik bieži un par kādu cenu vēlējās. Turklāt kā nacionālajai lidsabiedrībai tai saglabājās tiesības lidot uz austrumiem - Gruziju, Azerbaidžānu, Armēniju utt. Tranzītu uz turieni paredzēja jau dibināšanas līgums. Cita lieta, ka tikai pēdējā gadā tranzīts uzņēmis nopietnus apgriezienus.

2005.gadā Bertolts Fliks saņēma Ekonomistu apvienības 2010 piešķirto Spīdolas balvu par "tiešo lidojumu un pasažieru skaita dubultošanu, pielietojot pieejamu un elastīgu cenu politiku". Balvu pasniedza satiksmes ministrs Roberts Zīle (TB/LNNK) ar airBaltic cepuri galvā.

FLIKS UN POLITIKA

Labas attiecības nacionālās lidsabiedrības vadītājs izveidojis ne tikai ar satiksmes ministriem.

Viņš bijis arī premjera Guntara Krasta (TB/LNNK), ārlietu ministra Arta Pabrika un kultūras ministres Helēnas Demakovas (tolaik abi TP) ārštata padomnieks.

Abi pēdējie neskopojas ar uzslavām. "Ja viņš būtu atbildīgais menedžeris no valsts puses, sen jau būtu uzbūvētas visas nepieciešamās kultūras būves," par savu padomnieku operas finansēšanas jautājumos saka bijusī kultūras ministre.

Arti Pabriku Fliks konsultējis vīzu jautājumos. "Berts ir topmenedžeris. Viņa jautājumi bija asi, bet kompetenti, taču es nebrīnītos, ja ierēdņi viņu neatcerētos ar labu vārdu," saka Pabriks. Kritiķi gan norāda, ka ierēdņu neapmierinātībai varētu būt cits iemesls - vīzu pieprasījumi "vajadzīgiem cilvēkiem" neesot retums un dažu konsulātu atvēršana pieskaņota nevis valsts vajadzībām, bet jauniem airBaltic maršrutiem.

Guntars Krasts nākamo airBaltic vadītāju bija pamanījis vēl Ekonomikas ministrijā, kuras darba grupās Fliks bijis aktīvs un zinošs. 1997. -1998.gadā, kad tēvzemietis bija premjers, Fliks laika trūkuma dēļ tikai periodiski piedalījies prāta vētrās. "Viņš ir aizrautīgs, bet ar augstu paštaisnumu un diezgan agresīvi aizstāvēja viedokli arī tajās reizēs, kad viņam nebija taisnība," atceras Krasts.

Ciešākas saites Bertoltu Fliku vienojušas ar citu ekspremjeru - Andri Šķēli (TP). Pēc viņa uzaicinājuma Fliks bijis gan viens no TP satelīta jaunatnes izglītības organizācijas Jaunā akadēmija dibinātājiem, gan strādājis AveLat uzņēmumu padomē. "Cilvēki iet padomēs vai nu kā akcionāru pārstāvji, vai goda amatā," Fliks teicis žurnālā Klubs, neprecizēdams, kurš ir viņš pats. Bertolts Fliks bija šaurajā cilvēku lokā, kuri bija aicināti uz Šķēles privātmājas Mākoņi atklāšanas viesībām. "Viņi ir domubiedri," teica viens no šī loka ļaudīm. "Fliks ir caur un cauri uzņēmējs, un tam ir pakārtots pārējais - kad ir izdevīgi, patīk Šķēle, patīk Šlesers, patiktu arī citi. Viņa politiskās intereses beidzas pie lidostas robežas."

FLIKS UN OPERA

Bertolts Fliks atzinis, ka labāk būtu gribējis būt Nacionālās operas, nevis airBaltic vadītājs. Šo mākslu viņš patiešām mīl - būdams students, gājis uz izrādēm pat piecas reizes nedēļā. Viņa draugs LNO direktors Andrejs Žagars atzīst, ka Flika zināšanas par operu esot izcilas - ar viņu varot stundām klausīties diskus, libretus viņš zinot no galvas, lai gan lielās slodzes dēļ pēdējā laikā no izrādēm bieži aizejot, pirms nolaižas priekškars. "Ar viņa emocionalitāti izrādes uztvere bieži ir atkarīga no tās dienas notikumiem."

Bertolts Fliks vēl 1997./1998.gada sezonā pēc Operas vadības maiņas sameklējis vācu speciālistus, kas izstrādājuši finanšu pamatojumu, kā Operai jāstrādā, lai tā būtu rentabla. airBaltic prezidents bijis gan Operas konsultatīvajā padomē, gan dibinājis Operas fondu, un uzņēmums bijis liels Operas ziedotājs. 2007.gada sezonā ziedojums bijis Ls 100 000. Nauda un biļetes nav žēlotas arī iepriekšējos gados. Pērn lielie lidsabiedrības zaudējumi (gandrīz astoņi miljoni latu pirmajā pusgadā, gala rezultāti nav zināmi) darīja savu. Gaidītie Ls 400 000 nesanāca. Žagars stāsta, ka Bertolts Fliks bija cerējis vairāk nekā pusi no tā veltīt izcila diriģenta noalgošanai uz Birmingemu aizbraukušā Andra Nelsona vietā.

"Tik daudz, cik Berts kā ārzemnieks, kā airBaltic prezidents ir devis Latvijai, ja es salīdzinu, piemēram, ar dažiem ārzemju latviešiem, kas bijuši tikai izdevības meklētāji, - cik pašaizliedzīgi viņš to ir darījis! Viņā nekad nav bijis vācu vīzdegunības, sajūtas, ka mēs būtu kalpi. Viņš vienmēr saka, ka mīl Rīgu un Latviju," apgalvo Andrejs Žagars.

Ar kuru operas tēlu jūs viņu salīdzinātu? Pēc īsām pārdomām Žagars izšauj - ar Mefistofeli. "Viņš ir tik spilgts un emocionāls, var aizraut, iedrošināt, fascinēt, un tad pēkšņi viņš pazūd, ir nesasniedzams un nesaprotams. Mefisto.* Viennozīmīgi."

*Mefistofelim (Mephisto, Mephistopheles) operā ir vairākas tēla līnijas. Viena ir vācu folkloras leģenda: velna pārstāvis, kuram Fausts pārdod dvēseli apmaiņā pret zināšanām par pasauli (Š.Guno Fausts, A.Boito Mefistofelis, H.Berlioza Fausta pazudināšana u.c.). Otra līnija izpaužas A.Rubinšteina Dēmonā pēc M.Ļermontova poēmas. Dēmons ir kritis eņģelis, kurš ienīst pasauli un tajā mītošās niecības, līdz iemīlas. Tā kā iznīkst viss, kam viņš pieskaras, mīla sievieti nogalina, un viņš paliek viens ar savām skumjām un nicinājumu.

Raksta tapšanā būtisku ieguldījumu devis Dienas korespondents Vācijā Ojārs Rozītis.