Sabiedrība

Aina Rodrigesa-Mata ir dzimusi gandrīz vienā dienā ar Latviju. Viņa ļoti mīl savu valsti un nespēj samierināties ar tajā notiekošajām nekārtībām

Visu laiku jākustina smadzenes. Tās ir līdzīgas muskuļiem, ja nelietosi — atrofēsies. Jāatsakās no taukvielām un daudz jāvingro. Vēl palīdz glāze laba sarkanvīna pusdienlaikā un pēc tam — nosnaušanās. Šādu ilgdzīvošanas recepti man sniedz Aina Rodrigesa-Mata. Viņas teiktajā der ieklausīties. 12.novembrī kundzei paliks 90 gadu, taču viņa izskatās vismaz par desmit gadiem jaunāka. Joprojām enerģijas un dzīvesprieka pilna, zina visu, kas notiek Latvijas un starptautiskajā politikā.

Savā klusā centra dzīvoklī Ainas kundze mūs abus ar fotogrāfu sagaida uzposusies. Slaidā sieviete tērpusies smilškrāsas ādas biksēs un tām pieskaņotā zīda blūzītē ar vestīti. Perfekta frizūra un kosmētika, zeltītas rotaslietas. Rodrigesa-Mata, kura savulaik emigrēja uz Spāniju un pēcāk ilgus gadus nodzīvoja Čikāgā, atzīst, ka nespēj sevi iedomāties kā mammiņu, kas adītu zeķes. "Īsta dāma," šo frāzi man kā sarunājušas viena pēc otras saka viņas paziņas.

Ieraudzījusi tuvojamies fotogrāfu, Ainas kundze strikti paziņo, ka tuvāk par pieciem metriem mans kolēģis bildēt nevar. Viņa izskatoties šausmīgi. "Jums vajag iet pie acu ārsta," viņa koķetē, kad fotorāfs Kristians sāk mierināt un stāstīt, ka bildes būs lieliskas. Kad abi atvadās, Aina Rodrigesa-Mata lūdz fotogrāfu "izretušēt daļu no grumbām".

DOMĀJA, KA LATVIJU NEREDZĒS

Kāda izskatījās Latvija pirmajos dzīves gados, Ainas kundze neatminas, prātā nav palikuši arī vecāku stāsti par valsts dibināšanas laikiem. Iespējams, tāpēc, ka Ainas mamma nomira ar tuberkulozi, kad meitenei bija astoņi gadi. Viņu uzaudzināja mātesbrālis, kuram Antonijas un Elizabetes ielas stūrī piederēja maiznīca. Par iztiku mazā Aina nevarēja sūdzēties, taču "mana bērnība bija ļoti bēdīga. Man ļoti pietrūka manas mammiņas". Meitenei neesot bijis drošības sajūtas, viņa jutusies mazvērtīga. Iespējams, tieši tas mudināja cīnīties un iet uz priekšu. Viņa studēja valodas, strādāja Finanšu ministrijā. Pienāca karš.

Ainas kundzes stāsts par to, kā viņa pameta Latviju, atšķiras no lielas daļas trimdinieku piedzīvotā. Varbūt viņa nemaz nebūtu nonākusi Eiropas dienvidos, ja Otrā pasaules kara beigās nebūtu saslimusi māsas meita Ināra. Ārsts apgalvoja, ka vienīgā izeja ir siltāks klimats. Sākumā Aina ar māsu Ēriku nolēma braukt uz Itāliju. Sieviete, kurai valodas pašas lipa klāt, sāka mācīties itāļu valodu. "Tad Itālijā iegāja sabiedrotie, un tur vairs nevarēja nokļūt," viņa stāsta. Tādēļ vienīgā valsts, kas atlika, bija Spānija. Ceļš līdz Eiropas dienvidiem ģimenei izvērtās veselā romānā, stāsta Rodrigesa-Mata.

Kārtot izbraukšanas atļauju vācu okupācijas iestādēs devās Aina. Vācu komisārs, kas varēja izdot šādas atļaujas, bija neizpratnē. Kādēļ āriete vēlas doties uz Spāniju? Komisārs mēģināja atturēt no šāda soļa, jo viņai draudot apprecēšanās ar kādu spāni, kurš nav ārietis. Aina savukārt sacīja, ka nekādu spāņu vīru viņai nevajag. Komisārs iedeva atļauju doties līdz Berlīnei, tikai tur varēja dabūt tālākas izceļošanas dokumentus. "1944. gada 4.jūnijā mana lidmašīna pacēlās virs Rīgas. Kad es pēdējo reizi skatījos uz pilsētu, mani pārņēma šausmīga raudu lēkme. Es skatījos un domāju, es nekad vairs netikšu atpakaļ," saka kundze. Tobrīd jau bija skaidrs, ka drīz Latvija atkal nonāks Krievijas kontrolē.

Nonākusi Berlīnē, viņa devās uz policijas komisariātu. Atļauja izbraukt uz Spāniju netika dota. "Es biju tik izmisusi, jo māsa un mana dūdiņa gaida," stāsta Ainas kundze. Tad kādu dienu, kad atkal klīdusi pa komisariāta gaiteņiem, viņa noklausījusies divu sieviešu sarunu par kādu ēku Berlīnes rajonā Pankovā, kur šādus jautājumus iespējams nokārtot. "Tikai tad, kad tur iegāju, atjēdzos, ka tas ir gestapo. Tur staigāja vīri ar durkļiem. Kliņķi bija tikai no ārpuses. Tad es domāju, kungs un debesu tēvs, ja man ko izdarīs, neviens cilvēks visā pasaule nezinās, kur es esmu palikusi," atminas Ainas kundze.

Vīrietis, pie kura viņa tika nosūtīta, atkal jautāja, kādēļ gan Ainai būtu jābrauc uz Spāniju. Viņa stāstīja par krieviem, kas drīz būs Latvijā, par mazo Ināru, kas viņai gandrīz kā pašas meita. "Pašās beigās viņš man jautāja, kādēļ mēs nevēlamies palikt Vācijā. Tad es ievilku elpu un domāju — tagad ir jāriskē ar visu," saka Aina Rodrigesa-Mata.

Tāpēc, ka Vācija ir zaudējusi karā, viņa paziņoja. Gestapovietis atgāzās krēslā, pīpēja un kādu laiku skatījās uz Ainu: "Viņš sacīja: jūs esat vai nu ļoti drosmīga, vai nu ļoti dumja." Aina izbraukšanas atļauju sev un abām radiniecēm bija dabūjusi. Tolaik lidojums no Vācijas uz Spāniju bija ekstrēmam piedzīvojumam līdzīgs. "Virs Francijas lidmašīna lidoja stratosfērā, jo apakšā bija kara lidmašīnas. Tad mums iedeva skābekļa maskas un izpletņus," stāsta Ainas kundze. Tā kā bērnu izpletņu nebija, pilots apņēmās avārijas gadījumā pieāķēt mazo Ināru pie sava izpletņa.

SKOLNIEKS HOAKINS

Drīz pēc apmešanās Madridē Aina sāka strādāt par angļu valodas skolotāju. "Mūsu akadēmija bija ļoti modē Madridē, jo visi pēc kara sāka mācīties valodas," atminas kundze. Kādu dienu skolotāju pie sevis kabinetā iesaucis akadēmijas direktors un paziņojis, ka viņai būs kāds privātskolnieks. Jauneklis nākot no labas ģimenes, vēloties labi iemācīties valodu. Puiša tēvs bija Madridē slavens ķirurgs, kurš bija ārstējis Spānijas karaļa bērnus. Rodrigesu šajā valstī ir tikpat daudz, cik Latvijā Kalniņu vai Bērziņu, tādēļ karalis pateicībā par savu atvašu ārstēšanu ļāva Hoakina ģimenei tikt pie otra uzvārda Mata.

Kad Aina gāja ārā no kabineta, direktors piekodināja: "Tikai netaisi viņam acis!" Tas sievieti saniknoja, viņa nekad nebija atļāvusies koķetēt ar saviem gados nedaudz jaunākajiem skolniekiem. Hoakinu viņa sagaidīja ar piktu sejas izteiksmi. Aina kaunināja puisi, kas nāca uz stundām nesagatavojies. Tad Hoakins savā lauzītajā angļu valodā sāka stāstīt spāņu anekdotes. Tās izklausījās dīvaini, un stundās aizvien biežāk sāka skanēt smiekli. "Tā kā viņš bija ellīgi smuks un ļoti garš, mēs vienu vakaru aizgājām dancot, un tā visa tā lieta sākās," par savu lielo un vienīgo mūža mīlestību stāsta Rodrigesa-Mata. Abiem bijis daudz kopīgu interešu — mūzika, džezs. Abi kopā nodzīvoja 45 gadus, līdz 1998.gadā viņus šķīra nāve.

Pēc desmit gadiem skolotājas darbā Rodrigesa-Mata saņēma priekšlikumu strādāt par tehnisko tulku kādā amerikāņu uzņēmumā. Tad viņai piedāvāja pārcelties uz Ameriku. Arī Hoakins, kurš, Ainas kundzes vārdiem runājot, strādāja intrigu apvītā ģimenes uzņēmumā, labprāt piekrita doties pāri okeānam. Abi apmetās Čikāgā. Aina pēcāk strādāja aviosabiedrībā Lufthansa. Vīrs ilgus gadus nostrādāja Spānijas tirdzniecības pārstāvniecībā. Čikāgā bija viena no lielākajām un aktīvākajām latviešu kopienām. "Es daudz staigāju pa ballītēm," rādot fotogrāfijas ar saviesīgiem pasākumiem, stāsta Aina. Iespējams, ballītes un šampanietis mērenās devās esot vēl viens no viņas veselības pamatiem, joko sirmā kundze. No dzirkstošā dzēriena viņa neatsakoties arī tagad.

UZTUR KONTAKTUS AR VISIEM

Latvijā Aina atgriezās pēc vīra nāves. Amerikā viņa bija palikusi pavisam viena. Rodrigesu-Matu ģimenē bērnu nebija. Otrs tuvākais cilvēks — māsasmeita — dzīvoja Spānijā. "Visi mūsu draugi arī vairs nav nekādi jaunie, daudzi ir nomiruši. Visi radi Amerikā un Kanādā ir nomiruši," viņa stāsta. Latvijā enerģiskā kundze ir iemantojusi plašu draugu loku, tuvākie viņas cilvēki ir brālēna luterāņu arhibīskapa Jāņa Matuļa bērni.

"Viņa ir vientuļa, tādēļ uztur ar visiem draudzību, viņa ir tas centrs. Ainai ir svarīgi būt patstāvīgai, iet un darboties," stāsta Rodrigesas-Matas draudzene žurnāliste Aiva Kalve. Kundzei vienmēr vajag visu tūlīt un tagad, jokojot saka tuvinieki. Viens no Ainas kundzes tuvākajiem cilvēkiem daktere Dace Matule stāsta, ka dažkārt viņas gados daudz jaunākie radinieki netiekot līdzi. Tā kādā sestdienā Aina viņai piezvanījusi un prasījusi dabūt prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas adresi. Matule sacījusi, ka dabūs to pirmdien. Aina, kas vēlējās nosūtīt Vīķei-Freibergai kādu par viņu publicētu rakstu spāņu presē, piezvanījusi uz Rīgas pili un adresi dabūjusi pati.

Viena no kundzes kaislībām ir vēstuļu rakstīšana. Arī mēs iepazināmies ar vēstuļu starpniecību. Pirms gada man pienāca viņas vēstule. Tā bija rakstīta uz bieza krēmkrāsas papīra, kurā bija iespiesti Rodrigesas-Matas iniciāļi. Aina vēlējās kāda mana raksta varoņa kontaktus un uzsvēra, ka "nemeklēju ne vīru, ne brūtgānu". Kundzi interesēja vien šī cilvēka dzīvesstāsts.

Savās vēstulēs viņa vienmēr ir bijusi tieša un pamatīgu traci izraisīja pirms pieciem gadiem, nosūtīdama Dienai vēstuli, kurā kritizēja Latvijas vīriešus, kas "staigā slikti piegulošos uzvalkos, netīrām kurpēm, nagiem un zobiem". Nesaudzīgi tika kritizēti politiķi, kas "izskatās pēc tādiem, kas iet dušā tikai Ziemassvētkos".

Jautāta par situāciju pēc pieciem gadiem, Rodrigesa-Mata saka, ka Latvijas vīrieši sāk civilizēties. Taču viņai joprojām ir kritisks viedoklis par latviešu politiķiem un politiku. "Ja jūs paskatāties uz to Saeimu, kāda viņa izskatās, tad kļūst bēdīgs garastāvoklis," sūkstās kundze. Viņa nesaprot, kā amatu sadalīšanā dominējošais var būt vien partijiskā piederība: "Kāpēc mums aizsardzības ministrs ir veterinārārsts. Tieši laikā, kad krievi atkal sāk izplesties un grib atjaunot savu impēriju?"

Ainas kundze turpina sūtīt vēstules gan pašmāju un citu valstu medijiem, gan valstu vadītājiem. Viens no viņas rūpju objektiem ir latviešu valoda. "Es esmu ļoti kategoriska, ja kāds ar mani negrib runāt latviski, es ar viņu nerunāju," saka kundze. Tā viņa ir pāraudzinājusi vairākus taksometra šoferus. Atklājusi, ka liela daļa pie Romas viesnīcas stāvošo taksometru vadītāju latviešu valodu nezina, viņa vērsās Valodas inspekcijā. Tā rezultātā vairākiem šoferīšiem nācās likt eksāmenus.

"Viņa grib iespaidot procesus, veidot savu interesanto pasauli," saka Aiva Kalve. Arī savu dzimšanas dienu 60 tuvāko draugu un radu pulkā Rodrigesas-Matas kundze jau ir nosvinējusi. Tā kā novembrī ir tumšs, lietains un auksts, viņa savus viesus no ASV, Kanādas, Spānijas, Vācijas un Zviedrijas saaicināja Rīgā jau jūlijā Dziesmu svētku laikā. Sākumā viesi no kādas Vecrīgas terases noskatījušies svētku gājienā, tad devušies vakariņās — rādot viesību bildes, kurās viņa redzama elegantā sudrabpelēkā kostīmā, stāsta Ainas kundze.

Rodrigesa-Mata vēlas, lai viss notiktu pēc pašas prāta. Tādēļ kundze Meža kapos jau uzstādījusi sev pieminekli. "Es neesmu māņticīga," viņa smejoties saka. 12.novembrī viņa savu dzimšanas dienu nosvinēs šaurā lokā un tad pāris gada tumšākos mēnešus dosies pavadīt Spānijā. Vietā, kur pagājuši vieni no viņas dzīves laimīgākajiem brīžiem.