Sabiedrība

Pilsoniskās savienības EP saraksta līdere Sandra Kalniete intervijā Dienas žurnālistei Guntai Slogai

Kāpēc nolēmāt kandidēt uz EP, ņemot vērā to, ka daudz vairāk, iespējams, varētu paveikt Latvijā?

Es domāju gluži pretēji. Latvijā manas specifiskās zināšanas – 15 gadi diplomātijā, prasme veidot alianses, atrast sabiedrotos, vest sarunas – tās Eiropas Parlamentā daudz vairāk noderēs nekā Latvijas Saeimā, kur darbojas pavisam cita matemātika. Savulaik, kad veidojās partija, Ģirts Kristovskis bija nolēmis kandidēt Eiropas Parlamentā. Kad viņš piekrita valdes aicinājumam ieņemt pirmo vietu Rīgas sarakstā, radās jautājums, kas būs numur viens EP. Tad, kad mēs to sākām apspriest, nolēmām, ka notiks maiņa – agrāk Ģirts bija Briselē un es Rīgā, tagad Ģirts Rīgā un es Briselē. Protams, ja mani ievēlēs.

Vai varat nosaukt trīs konkrētus darbus, kurus vēlaties paveikt Eiropas Parlamentā?

Ar to konkrētību EP ir sarežģītāk nekā citur, jo tas ir 450 miljonu mērogs. Ir trīs lielas lietas, kurās gribētu intensīvi strādāt un kurās arī pārējiem Latvijas deputātiem jāvienojas un jāstrādā. Pirmais ir jaunais budžeta ietvars. Jāpanāk, lai Latvijai saglabājas tas pats Eiropas atbalsta apjoms. Pēc ES attīstības loģikas ar katru nākamo ietvaru mūsu iemaksām Eiropas budžetā būtu jāaug. Palielinās mūsu pašu kapacitāte, savukārt atbalstam ir jākrīt. Šobrīd, pēc šīs krīzes, tas būtu pilnīgi nepareizi, par to ir jāpārliecina pārējās ES dalībvalstis. Austrumeiropai un Baltijas valstīm ir jāsaglabā esošā pakete. Tas nebūs viegli, jo arī Vācija, Francija, Nīderlande un citas donorvalstis pārdzīvo ekonomisko krīzi.

Otra lieta ir saistīta ar kopējās lauksaimniecības politikas reformu. Taču tur ir viens bet. Ja Īrija neratificē Lisabonas līgumu, tad parlamentārietim ietekme tur ir samērā maza. Es varu iet un izmantot savus ekskluzīvos sakarus, kādi man ir Francijā, un mēģināt viņus pārliecināt. Taču tam nebūs tāda efekta, ja parlamentam nebūs nodota līdzlemšanas procedūra. Tajā brīdī lauksaimniecības komiteja kļūst ļoti svarīga, un esmu apsvērusi iespēju, ka varētu tur strādāt. Jautājums, cik lielā mērā Zemkopības ministrija būtu gatava mani atbalstīt. Es varu neatšķirt miežus no kviešiem, ko es, starp citu, atšķiru, bet protu vest sarunas. Kad strādāju Ženēvā, man bija jāpiedalās atbruņošanās sarunās. Tā tehnika jau visur ir vienāda. Tev ir skaidri izklāstīta pozīcija, ir mērķis.

Trešā lieta, kas man liekas svarīga, ir kopējā enerģētikas politika. Šobrīd tikai dažas lietas tiek nodotas kopējai lemšanai. Dalībvalstu intereses ir ļoti pretrunīgas. Tādām valstīm kā Vācija, Itālija, Francija ir divpusēji līgumi ar Krieviju. Latvijai būtu jāpanāk lielāks finansējums alternatīvajiem enerģijas veidiem, koplemšanas paplašināšana, lai nevarētu atkārtoties situācija kā ar Krievijas un Vācijas līgumu, kad faktiski mēs, Baltijas jūras valstis, nevaram ietekmēt to, kas notiks mūsu durvju priekšā. Ja būtu skaidri koplemšanas noteikumi, Vācijai būtu jāņem vērā to valstu viedoklis, kuras tas skar.

Es turpināšu to, ko visu laiku esmu darījusi. Tie ir jautājumi, kas saistīti ar vēsturisko taisnīgumu, ar Eiropas vēstures līdzsvarošanu. Ir Rietumu spārns, kas ir labi izpētīts, bet tas, kas notika aiz dzelzs priekškara, nav. Man vaicā – kam tā vēsture mums šodien? Ja Krievija sistemātiski un atkārtoti mēģina Latviju pasniegt bezmaz kā atdzimstošu nacisma valsti, tas atstāj iespaidu uz kopējo attieksmi pret Latviju.

Ne viens vien teiks, ka, iespējams, šobrīd svarīgāk būtu meklēt risinājumu ekonomikas krīzes seku novēršanai, nevis divu vēstures izpratņu tuvināšanai.

Protams, viena no tām lietām, kas ir šaurāka un konkrētāka, bet grūtāka, un es piederu pie tiem, kas uzskata, ka Māstrihtas kritēriji ir jāmīkstina. Eiropa atrodas sarežģītā stāvoklī, daudzas no monetārās savienības dalībvalstīm šodien nepilda Māstrihtas kritērijus. Ir jāpanāk, lai tie, kas raugās stīvās pozīcijās, sāk uz to raudzīties fleksiblāk. Tas galu galā ir jautājums par vienu no fundamentāliem Eiropas principiem – par solidaritāti. Vai nu izkuļas kā var, vai arī mēs speram vienu soli pretim un balstām šīs valstis. To krīzi jau neradījām mēs. Cits jautājums, ka Latvijā tā ir smagāka, jo dažas lietas esam fundamentāli pielikuši klāt.

Kas bez ekonomikas krīzes pārvarēšanas ir lielākie izaicinājumi Eiropai?

Par to priekšvēlēšanu situācijā neklātos runāt, taču uzskatu, ka ES ļoti nopietni jādomā par to, kā atrast pareizo līdzsvaru par to, kas lemjams nacionāli, un kā paātrināt koplemšanu. Skatoties lielākās vienībās – Ķīna, Indija, Brazīlija, Krievija -, kas ir jaunie ekonomiskie smagsvari, tiklīdz šī krīze būs cauri, viņi ies ļoti strauji uz priekšu. Turpretim ES lēmumu saskaņošanas procedūra ir ļoti lēna. Tas ir vislielākais izaicinājums. Otrs izaicinājums – kā atrast pareizo samēru, lai saglabātu lauku ražošanu, lauku dzīvesveidu, bet pietiekami investētu zināšanās un inovācijā. Tas, ka šobrīd 40% ES budžeta aiziet lauksaimniecībai, ir nenormāli. Ja mēs runājam par lauksaimniecības reformu, mūsu zemnieki uzskata par pareizu – ja jau mazina, tad nevienam neko un mums ir brīvā konkurence. Tas ir tāds ļoti ekstrēms variants.

Latvijai svarīgākie jautājumi ir saistīti ar to, vai Eiropas Savienība spēs runāt vienā balsī ar trešajām valstīm. Šajā gadījumā es domāju vislielāko mūsu kaimiņu un tā ir Krievija. Cik lielā mērā ES spēs savas lielās intereses turēt augstāk par kaut kādām situatīvām, īslaicīgām interesēm.

Kādām jābūt ilgtermiņa attiecībām ar Krieviju?

Tur vajadzētu būt vairākiem elementiem. Tajā ekonomiski izdevīgajā dialogā nedrīkst izveidoties tāda situācija, ka Eiropas Savienība kļūst atkarīga no Krievijas, ka Krievija to sāk izmantot, lai nostiprinātu savu politisko ietekmi. Viens no lielākajiem segmentiem ir enerģētika, gāzes piegādes, jo Baltijas valstis ir 100% atkarīgas, Somija - 100% atkarīga. Citas - par 50%, 45%.

Tie ir jautājumi, kas Eiropai jārisina sadarbībā ar citiem reģioniem. Ar Tuvajiem, Tālajiem Austrumiem, Ziemeļāfriku, kur ir visi iespējamie apvadceļi. Tā problēma ir, ka visi šie reģioni ir nestabili. Ziemeļāfrika ir gandrīz stabilākā, taču pieaug sociālā spriedze. Tur ir 40 miljoni cilvēku, kas sasnieguši patstāvīgas dzīves sākumu, ir vairāk vai mazāk izglītoti, bet ir bez darba. Tas ir Eiropu apdraudošs faktors. Viņi visi kustēsies Eiropas virzienā. Te mēs nonākam pie vēl viena izaicinājuma – kā atrisināsim mūsu attiecības ar kaimiņu reģioniem, lai palīdzētu ekonomiski attīstīties un pasargātu sevi no milzīgas un nekontrolētas imigrācijas plūsmas.

Kā domājat, pēc kādiem kritērijiem būtu jāizvēlas ES komisārs?

Atbildības sfēras ir saistāmas ar konkrētā kandidāta iemaņām. Tāds gadījums kā bija ar mani, kad uz sešiem mēnešiem kļūstu par lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāru, gadās reti. Ar pietiekami labu politisku reputāciju. Vai nu persona ar plašu [zināšanu] spektru, diplomāts - kā Piebalgs. Vai arī ar ļoti šauru. Es domāju, ka sabiedrībai tajā apspriešanā vajadzētu piedalīties, līdzīgi pēc analoģijas ar vēstnieku nozīmēšanu. Viņu iesaka Ārlietu ministrija un Saeimas Ārlietu komisija viņa kandidatūru apstiprina. Domāju, ka tas būtu tikai normāli, ja būtu izvirzīti vairāki kandidāti. Beigās kāds tiek novērtēts ar numuru viens.

Tad premjeram nevajadzētu izvirzīt?

Izvirzīt varētu arī valdību veidojošo partiju pārstāvji. Tālāk iet uz Saeimas Eiropas lietu komisiju. Tas ir konsultāciju process. Šajā gadījumā svarīgākais, lai šis cilvēks var strādāt ar godu.

Tagad visi gaida, kā Īrija atkārtotajā referendumā nobalsos par Lisabonas līgumu. Ik reizi, kad tas līdz šim nonācis strupceļā, runāts par ES krīzi un drīzo galu.

Kad sāku iepazīties ar ES vēsturi, ik reizi, kad jāpieņem viens grūts lēmums, bijušas tādas pašas runas. Bet tad nonāk pie kaut kādas koncentrēšanās. Tas bija vēl, pirms sākās globalizācijas process, un tagad tas ir īpaši svarīgi. Šobrīd, ja skatāmies globāli, pat Francija nav lielvalsts.

***

Kā partijas programma atbilst svarīgākajiem jautājumiem, kas būs EP nākamo gadu darba kārtībā

Dace Akule, Providus Eiropas politikas pētniece

Programmas vērtējums - ****

Konkrēta programma, kas ne tikai ietver solījumus, bet arī partijas pārstāvju līdz šim padarīto. PS sola strādāt ar aktuāliem jautājumiem, kurus ir iespējams risināt caur EP, — lielāks atbalsts jaunajām dalībvalstīm, vairāku sektoru tirgus liberalizācija, komunisma noziegumu nosodījums, enerģētikas politika. Tomēr vēlētājiem PS vajadzētu vaicāt, kā partija caur EP panāks ātrāku eiro ieviešanu Latvijā, veiks ES likumu ieviešanas pārbaudi Latvijā, nodrošinās pienācīgu Latvijas pilsoņu pārstāvniecību atbildīgos amatos ES institūcijās un latviešu valodas pilnvērtīgu attīstību?

Andris Gobiņš, Eiropas kustības latvijā prezidents

Programmas vērtējums - ****

Spēcīgs saraksts ar skaidriem uzstādījumiem ekonomikas, enerģētikas, lauksaimniecības un citās darbības jomās. Viena no retām programmām, kas pozicionējas ES budžeta reformas jautājumos, izsakoties par labu mūsdienīgām tehnoloģijām, zinātnei un izglītībai. Uzrunā vēstures un valodas jautājumus, kuros jau sasniegti panākumi. Nozīmīgāki, nekā dažam šķiet, var izrādīties punkti par Baltijas valstu sadarbību un ES/NATO kopsoli. Atbalsta Latviju kā mājvietu kādai ES institūcijai. Pārliecinoši, lai arī par pārsteigumu nav pieminēta pilsoniskās sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā.

Ainārs Dimants, b/a Turība asociētais profesors

Programmas vērtējums - ****

Nacionālā taisnīguma programma, izvirzot mērķi — "taisnīga Eiropa": "ja ir taisnīgi noteikumi, latvieši spēj konkurēt un pelnīt", "taisnīga lauksaimniecības politika" un "vēsturiskais taisnīgums". Uzsvērta Eiropas politika, kas labvēlīga latviešu valodas attīstībai. Skaidrs stratēģiskais redzējums par kopējo enerģētikas, ārējo un drošības politiku, kā arī uzstādījumā: "Vairāk Eiropas Savienības naudas zināšanām, mazāk — neefektīvām subsīdijām." Uzstāj par Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona stratēģijas reālu ieviešanu, toties apiet jautājumu par eiro ieviešanu.