Tautas balss / 8778

Apguoju apleik sova prodzeda sātai Tievanānūs.

Pavasars. Juokaš lopys. Vajadzātu izlikt jaunu jumtu i juonūmaina atlykušī lūgi. Dorba, dorba.
Juoizrevej puču dūbe, ustobys golā juopuorstota pyvaneja. Zori juoizgrīž, statiņs ari navuodeitu, lai sveši pasauļa pluovi naklyndoj pa pogolmu. Spaņs nav nūzogts, stuov okā. Okys vuoks juomaina.
Sāta kai dzeiva. Guļ kaļneņā i gaida nazkuo, a varbyut nagaida nikuo. Jei tikai tai ir – kai ir bejuse jau godu symtim. Nu dzymtbyušonys atceļšonys, varbyut vēļ senejuokim laikim. Myužeiga i klusa. Spiergu sāta.

Muns dzeds nu tāva sātys aizguoja pavysam jauns. Zam divdesmit godu.
Izadzeivuojs pa Petrogradu i kara ceļūs aizguojs da pošys Rumynejis, jis beidzūt gribēja dzeivuot. Beidzūt gribēja sovu dzeivi, sovu sātu i saimi.
Piec kara jis iz bejušuos Mukuļu ci Mukulišku muižys zemis sataisēja jaunu saimisteibu, nūsauce par “Pučukolnu”. Izcēle myura klāvu – leluoku kai tāvam. Savede pogolmā akmiņus, gribēja ceļt myura ustobu – leluoku kai tāvam
Dzeive guoja iz augšu, koč i dorba kai eļnis – ni apdarēt, ni apbyut. Kab na jauna kara, jis byutu izasits i dzeivuojs pa sovam. Atguoja krīvs, lūpus pajēme kolhozā, lelajā myura klāvā sataisēja fermu.
Aiz speiteibys dzeds jaunū drošku nūsleicynuoja muorkā – ka vaira natiks pošam, lai nav i krīvam.Tū drošku jis beja sataisiejs jau taišni zam kara, kab ar jaunū kēvi Ventu brauktu iz bazneicu. Beidzūt kai cylvāks – ar vysu saimi iz bazneicu i gostūs.
Kod naseņ teirējem muorku, dūmuojom – atrassim dzeda drošku.
Nikuo. Kas myužeibai nūglobuots, tuo naatrast.

Skaistuos kēvis Ventys kumeleņu kara laikā samyna baņditi (cyts saceitu mežabruoli), kas iz klāva augšys zoga montu i pa tymsu īsaguoze taišni kumeļa aizgoldā. Piec kara ar Ventu brauce kolhoza prīšknīks. Dzyna liekšnim garom, a kēve vys verās iz sovys sātys i saiminīka.
Baba nazkai aizguoja iz kolkoza fermu, a tī juos gūvs. Da tuo jei nikod nabeja zynuojuse, ka gūvs raud. Ar eistom osorom, spolva iz purna slapņa.
Piec tam jei vysu myužu sacēja, ka lūpim ir dvēsele. Ka jau jim ir sirds i jī var rauduot.

Kari guojuši i puorguojuši. Bārni dzymuši i nabašnīki izvadeiti nu pogolma. A Spiergu sāta stuov kai stuoviejuse.
Tik vysur vacums i izneiceiba. Tai laikam nūteik, kod sāta stuov ilguok par cylvākim.
Ni druskys napuormatu dzeda muosai, kas sevi beja veļtiejuse Jumprovys Marijis gūdam. Jai beja svareigs na monts i zemis dzeive, a sovys dvēselis gluobšona i kolpuošona Dīvam. Nav juokruoj monts, kū kūdis i ryuss maitoj.
Grobā to napajimsi.

Tik nazkai jūceigai pašelēs iz zemis atrast sapyvušys lītys – gruobekļus, sīra beņči i skalinis, cara laika čumadanus, zyrga komotu. Satrupiejušys puotoru gruomatenis, ar rūku raksteitys puotarneicys – nu drukys aizlīguma laika saglobuotys, a tod pagaisynuotys.
Tys monts tok nabeja tik juos vīn, a vysu tūs ļaužu, kas ir dzeivuojuši i struoduojuši da juos. Lynu susekli, austivis, sokumi, luopstys, skalinis, viestulis, gruomotys.
Mes laikam asam atbiļdeigi par vysu, kū asam sajāmuši nu cytu i kas mums juonūdūd tuoļuok. Kab laika dzeisla napuortryuktu.

Vaca, vaca sātys vīta, kur kuortu kuortom sasakruojs vacs monts, kas nazkod kaidam ir bejs vajadzeigs – taiseits i laseits, kolts i pierkts, grabts i druozts, a tod palics līks.
Nu zemis tu esi guojs, par zemi paliksi. Plyks atguoji, plyks i aizīsi.
Palānom gaist. Tai, kai beja, nabyus nikod. Pat ni atminēs, partū ka tūs, kas varātu atguoduot, nimoz vaira nav.
Tikai muna datora monitors laistuos kuknē iz golda. Juo gaisma vīgleņom atspeid ustobys lītuos, vīnā kuknis koktā īsagaismoj patvars, cytā bryunys muola bļūdys. Nikuo vierteiga – pagaisušuo laika druponys. Seikumi laika ceļā.

Īsadūmuoju. Vacs gruobeklis ar kūka zorim i dators. Kas jim kūpeigs.
Tikai tys, ka jī ir instrumenti. Taiseiti dorbam. Gruobeklis izaver skaists i vacs. Dators ir funkcionals.
Jī obeji nazkod līcynuos par myusu laiku. Kūka gruobeklis sapyus, satrunēs, satrups i pagaiss, dūdams vītu cytom paaudzem. Datora plastmasys goboli kiukuos kai puormatums par nasaprateigu izejvīlu lītuošonu.
Piec godu desmit itys dators, ar kū niu rokstu, byus bezcereigs lyuznis.
Tam gruobekļam ir vysmoz pusgodusymta, a vēļ itymā vosorā es ar jū gruobu sīnu palejis pļovā. I jam nikuo!

Vysleidza. Tys gruobeklis ir paguotne. Dators ir tagadne, ar jū es giunu nuokūtni aiz astis i pataisu par itū laiku.
Tū sekuņdis daļu, cikom es nūspīžu tausteņus i monitorā pasaruoda otkon jauni i jauni burti, nuokūtne palīk par tagadni i tod jau par bejušū. Tai tys laiks īt.
Gruobekļa viezīņs piec viezīņa, rynda aiz riņdenis, burti i cipari. Sīna i ruguoju šveiksti.

Es asu turpynuojums, a vysleidza tikai gaška itymā pasaulī i itymā sātā. Ar seņču montu, kas ir palics puori nu jūs dzeivu. Zyrga apaušim, eciešom, plugu i komotu, kastem i kumūdem, skreinem i skapeišim, vasarim, veilem i tupeļu leistem, ceglim, dielim i noglom, luopstom, sokumim i gruobeklim.
Kas vyss godu symtu laikā nasasakruoj. Kaidi tik kramasli.

Eistyn muns te ir tik muns pruots. Tys, kū es rokstu.
Tok varbyut i tys ir monts, kū es taipat asu dabuojuse nu sovu seņču. Jī maņ ir atdavuši lobuokū, kas jim beja. Jī nanūsadzēre i nanūsalaide. Jī turēje sevi i sovu sātu tai, kab vysaida monta byutu gona sev i ļaudim iz prīšku. Jī dzeivuoja sovā laikā i dūmuoja par laikim iz prīšku.

Es asu jūs turpynuojums, a vysleidza tikai gaška.
Kaidi laiki ir bejuši, kaidi vēļ īs.

* Saprge blogo latgaliski