Tautas balss / 8778

Šudiņ pi pīktdīnis dīnys stuosts par stopeišonu i stopstuostim.
Lai jiusim vysim izadevs nedeļgols! Lai Dīva (i policejis) reiksts nasyt borgi!

Piec tolkys Tievanānūs iz Reigu braucem a stopim.
Aizguojom pi Izmieginuojumu i selekcejis stacejis kantora, kū izcēle 80.godūs i ceļšonys laikā tautā īsauce par synagogu.
Ka labi īsaver, eistyn izaver piec bazneicys – simetriska, taida kai oltora daļa, tūrņs. Ir pat taids kai portiks i taidi kai kontraforsi.
Cikom cēle, vyspuor navarēja saprast, ar kū tys beigsīs – byus tūrņs voi nā, liks krystu voi naliks. Ka naliks (i parkū iz kantora lai lyktu), ak jau byus synagoga. Vysmoz tai sprīde vītejī katuoli.

Izaretuojom iz ceļa. Kam jau bais, tī pa puoram. Saguoja, ka es palyku stopēt vīna poša. Cytaiž nikai navarēja sasadalēt.
Vīnam braukt garlaiceigi. Sevišķi, ka ilgi juostuov iz ceļa. A kū padareisi.

Pyute baileigs až zīmys viejs, i speidēja pavasara saule. Nu vīnys pusis solu zemē, a nu ūtrys – korsts. Sasagrīžu pret ceļu suonyskai, kab vieja pusē byutu mugursumka, a saulis pusē palyktu leluokuo mīsys plakne. Tok vysleidza beja solts piec suņa. Drausmeigi.
Stuovējem pi sātys, kur sauleitē pi pundamenta gulēja div kači. A kači taidi nikuo. Interesni. Vīns bryuns, ūtrys malns.
Bryunajam kačam golvā beja pavasars! Kai jis mauruoja!!! Paguļ, paguļ, a tod ka laiž bolsu! Až cauri dvēselei izīt. Taida suope...

Nu susedu pusis puori pļaveņai pa kiulu atguoja vēļ puoreits malnūs kaču. Vīns pa prīšku, ūtrys tecenim nu pakalis. Kab tik naatpalikt!
Šaļteņu pasabļaustēja vysi treis, a tod tī div otkon nūguoja paceļu. Nu suoku vīns nu jūs izkuope iz pogroba i atsasāda kai pīmineklis. Saulē pat damyga. Puori ceļam iz upismolu aizalaide i tys, kas pirmeņ tecenim rikšuoja pakaļ ūtrajam. Izleida car statiņa apakšu i aizluopuoja pelēs.

A bryunais tai klīdze, tai klīdze! Až šārpys par kaulim guoja. A nu vysys sirds!
Malnais vys gulēja jam sūplok i klausējēs, damīdzs acs. Laikam cīši patyka.

Piec lobys šaļts pi mane apsastuoja mašyna. Vysa aizmugure aizkrauta ar kastem i maisim, a prīškā vīta atsaroda.
Vecs atbreivuoja vītu, izsvīde iz pakalis siedekļa nazkaidu paltraku – skaudzē pi kastu i cytu parpalu. Nūslaucēja putekļus nu siedekļa. Braukuši!

Atstuoju puorejūs stopejam i poša aizalaiž ceļā.
Mašyna Vikteram beja normala – iz prīšku kustēja, koč i šaļtim īsagrabēja i īsačeikstēja. Da i cīši mudri jis nabrauce. Apdzyna i vīglī, i furgoni.
Sudobra kruosys Audi 80. Voi varbyut bolts? Zynu tik, ka ar streipem iz suonu.

Braucem jau kaidu stuņdi. Jau vysa kuo beja puorrunuots, a juobrauc vēļ čut ni divtik.
Vikters pagrīze radeju, a tī ni besa nabeja. Kasešu jam nabeja, aizmierss sātā.

– Voi tu zyni Anastaseju? – jis pieški pavaicuoja. Až atlaide gāzis pedali.
Es Anastasejis nazynuoju.
Vikters sajiusmā suoce stuosteit.

– Anastaseja dzeivoj mežā pi Novosibirska, jei ir dāls Vladimirs. Vēļ jai ir veirīts Vladimirs.
Es vierūs iz ceļa i nikuo nasacieju, a šopers laikam nūdūmuoja, ka es nazynu, par kū ir runa.
– Nu, veirīts. Kotrai sīvītei že vajag veirīti. Vot i jai beja veirīts Vladimirs. Juos veirīts... Nu, ar kū bārnus taisa...
Vikters paskaidruoja deļ mane jau kai deļ pādejuos duričkys.
– Nu kustūnis Anastasejai ir tik viļcine ar vylcalānu, luocine i kozys. A luocine kaida strāšna. Oi, oi, oi... Lela i sirdeiga, tok klausa Anastasejai kai kačalāns!
Jau īsadūmuoju, kai tei luocine glaužās Anastasejai pi kuoju.
– A pats golvonais!
Vikters īvylka elpu i pasagrīze pret mani.
Es až apkrytu i niu nu sirds vierūs ceļa, kab jis naībrauktu pretejā jūslā.
– Anastaseja ir senejūs gudreibu globuotuoja!
Niu Vikters gaidēja munys reakcejis, a es tik muovu ar golvu. Lai tik stuosta.
Vikters saprota, ka es jam tycu i klausūs viereigai. Jis tik runuoja tuoļuok.
– Anastaseja ir gudreibys globuotuoja. Tyukstūšom godu vacys gudreibys, kas puorīt nu vīna da ūtra i nikur ni nu kaidu gruomotu juos navar īsavuiceit. Tik cylvāks nu cylvāka. Taidu kai jei vaira nav.
Itū Vikters nūsacēja i ar apbreinu, i ar izredzeiteibu. Ka jis tože zyna, ka taida dzela ir.
Es tik klausiejūs. Kotru reizi stopejūt nasagoda tik lobi šoperi.
– Kod Anastasejai pīdzyma dāls Vladimirs, jei četri godi dzeivuoja olā prūm nu vysa pasauļa i vuicēja sovu bārnu poša tai, kai i vajag vuiceit. Tāva nalaide kluot a ni, kab jis mozuo Vladimira nasamaituotu ar sovom tehnokratiskajom zynuošonom.
Ite Vikters pavaicuoja, cik maņ godu.
Až apjuku, bet pasacieju par laikam pīci mozuok. Lai tycamuoks stuosts, ka asu studente, kas brauc iz lekcejom. Šoperim navajag saceit taisneibys, cytaiž jī nikod natic. Ka maloj, tod izadūd lobuok i dzeivuok.
Vikters atzyna, ka ar mani jau ir cauri. Taipat kai ar jū. Mes asam jau pagaisuši cylvāki. Taidi vaira jauna pasauļa naizceļs. Tū dzelu ir juosuoc nu mozūtnis.
– Eistam cylvākam taidys pasauļa zynuošonys nav vajadzeigys. Ni fizika, ni kīmeja, ni politekonomeja voi marksisms.
Ite es až ni pīkrytu. Nikuo nazynu par marksismu. Zynu, ka nazkas strāšnys, tik maņ, paļdis Dīvam, taida natyka.
– Juos samaitoj vysu jusšonu. Partū tūs senejūs gudreibu globuotuoju ir tik moz. Ir gryuts nūsorguot senejū byuteibu.
Vikters pacēle bolsu i runuoja nu sirds.
– Piec četru godu tāvs atguoja pi dāla ar vysaidom duorgom bārnu cackom. Tok jau cylvāks loba gribēja. A dāls pasacēja, ka jam taidu māslu navajag. Vot, redz kaida gudreiba!
Vikters runuoja nu sirds, až rūkys guoja pa gaisu. Kur tī ruļs, kur mašyna, kur ceļš.
Es tik vierūs, kab mašyna nanūskrītu nu ceļa. Vierūs i pīkreitūši muovu ar golvu.
– Kai to, kai to.
Viktes jau vyss beja sovā stuostā.
– Tāvs prosa dālam: “Cik ir div reiz div?” A dāls pasaver iz juo i atsoka: “Ite maņ tev laikam byutu juoatsoka, ka div reiz div ir četri. Tok maņ rībās taida skaiteišona. Maņ pateik dzeivuo matematika: vīns i vīns ir treis – tāvs i muote ir tāvs, muote i bārns. Tei ir eistuo skaiteišona!”
Itymā vītā Vikteram až aizlyuza bolss.
– Padumaješ, – jis verās iz mane i soka. – Padumaješ, kaida ir tei senejuo gudreiba! Ite myusim školā īdzenej, ka div reiz div ir četri i cauri. A kas ta zyna, cik tys ir. Varbyut tyukstūša – div truši i trusīnis, div vabalis i div vabalis. Bess ta zyna, cik tī trušu voi vabaļu saīt!
Vikters namīreigai tryna rūkuos styuri. Jis vyss beja puorjimts ar itū dzelu.
Es tik vierūs iz ceļa.

Vēļ Vikters maņ pastuostēja par trešū aci.
– Tys ir tai, ka ar vīnu, nu, tū trešū aci redz lobuok i tuoļuok nakai mes ar sovom obejom. Saceisim, redz vysu, kas nūteik aiz kolna voi meža!
Jis ar rūku ruodēja kryumūs, kur taišni beja nūsaglobuojuse nazkaida pussakrytuse dzeraunis budonka, a tuos sātys pogolmā stuovēja glauna mašyna. Beja atvaduši nazkaidu lelu kasti, laikam velismašynu.
– Beja eksperiments: oklus bārnus trenēja, kab jim atsateisteitu trešuo acs. I saguoja! Izvad iz skotuvis puiku, aizsīn jam obejis acs, a par metri div treis pastota gruomotu, a jis skaita! i nikaidu triku voi uoveišonuos!
Vikters beja nu sirds puorlīcynuots, jis beja atrads idealu klauseituoju.
Es tik muovu ar golvu i kai popugaiļs atkuortuoju: “Kai to, kai to”, “Nui”, “Aha”, “Mmmm” i taidā gorā.
Kaida maņ tī dzela, redzēja tī oklī voi nā. I deļkam oklajism aizsēja acs, kab jī radzātu. Ka tik šmuki runoj i brauc tī, kur vajag.

A tod myusus apturēja ceļu policeja.
Izaruod, Vikteram pošam nabeja trešuos acs. Jis nabeja īsaviers, ka ceļa molā stuov policejis mašyna, ka tī ir diveji policisti. Vīns vīnā ceļa pusē, ūtrys pi mašynys. Ka jī staigoj ceļam puori. Jī nasaglobuoja a ni.
Policisti beja lobi. Jī Vikteram pasacēja, ka itai nadreikst dareit. Ir juobrauc ar atļautū uotrumu i pa ceļu navar skrīt. Vyss kas var nūtikt.
Izrakstēja breidynuojumu i palaide braukt.

Es tik nikai nasaprūtu i pa šai dīnai. Kaidā veidā Vikters beja pasamaniejs braukt par daudz mudri, ka myusus apdzyna vysi, kas viņ spēja kustēt. Maņ jau ruodējēs, ka mes pa ceļu vadamīs kai ar gūvi – lieni i pamazeņam, kab da ceļa gola varātu paspēt izstuosteit vysu.

Voi varbyut eistineibā mes liduojom.
Voi varbyut policejis radari nikuo nasaprota nu myusu goreiguo liduojuma.