Tautas balss / 8778

Pasauļs pylns vysaidu ārmu i bīdāklu.  Verīs i breinojīs.
Kaida besa tik naīraudzeisi, ka pasavolkuot pa mīstu.

Vakar natuoli nu sovys sātys īraudzieju Solaveci. Dzeivu!
Beja gara bolta buorda i vēļ boltuokys ūsys, kas obuos pusēs mutei stīpēs iz leju kai ruņčam. Moti tože beja gari i bolti.
Jam beja opols vādars, mugurā sorkona kurtka i sorkonys samta biksis. Kuojā sorkoni bociki. Solavecs kas Solavecs! Cīteigai pietēja autobusu sarokstu. Laikam izalyka, ka nasaver iz mane. Ak jau vērēs, kū lobu voi švaku doru. Voi iz Zīmyssvātku asu peļniejuse ar skrybynu pa muguru voi peirāgus.

Šudiņ maņ pretim guoja Raiņs. Pagars daguns, boltys ūsys, plyks plešs.
Aizguoja iz Esplanadis pusi.

Aiz juo guoja vēļ vīns pīmineklis.
Speideigā metaliskys kruosys biņdzjukā, iz golvys šļapa, brilleitis, opols daguns, sierma buorzdeņa. Guoja i smaidēja, drēbis saulē až laistējēs.
Seja jam beja taida kai 19. godu symta jaunlatvīšim. Pavuiceits vecs ar sovu znaju, drupeit vuocysks, drupeit ļaudīs izasits, drupeit nacionals.

A pi instituta stuovēja opols vecs bryunā vylnys džemperī, palākuos vacūs laiku biksēs, a kuojā eistys sovetskūs godu veirīšu sandalis. Tuos nu bryunuos uodys. Vysim večim taidys beja – i zynuotnīkim atvalinuojuma laikā, i dzeraunis traktoristim.
Rūkā turēja aļumina kaneņu. Laikam taisējēs īt iz Dūma laukumu, kur zemnīki dalēs pīnu. Ūtrā rūkā beja nu bryunuo sutaža peita setka, vydā ūtra kaneņa. Taidys setkys nabeju redziejuse godu desmit voi divdesmit.

Tai ka ej i breinojīs. Dzeive poša iz kotra sūļa pīduovoj vysaidu breinumu.
Nabyutu īsaguoduojs, ka kas taids vēļ dzeivoj, a ir! Verīs i natici.

Vakar Cyxob dīnrokstā puorskaitieju, ka jis nazkaidā raidiejumā, laikam “Animal Planet”, redziejs, ka buorkšspuru zivs vēļ eksistej. Sovetskajūs godūs školā vuicēja, ka izmyrušys ar golim, a, izaruod, ni besa! Dzeivys i eksistej, maun pa iudinim, buorksts i spurys plivineidamys tai, ka prīca vērtīs.

Pīters Luocs ortografejis seminarā 17. majā Rēziknē tože vaidēja, ka latgalīšu viļcīņs jau aizguojs. Jau 1917. godā.
Var jau pīkrist. 1918. goda 18. novembri sviņ vysa vaļsts, a 1917. goda 9. i 10. maja (piec vacuo stila 26. i 27. apreļa) Latgolys 1. kongresa pījimtū lāmumu apsavīnuot ar Kūrzemis i Vydzemis latvīšim pīmiņ labi ka poši latgalīši, koč tys beja vīns nu svareiguokūs Latvejis vaļsts dzimšonys i latvīšu etnosa apsavīnuošonys pamatu.

Kai vysod – latvīšim vysa Latveja, a latgalīšim tikai Latgola.
Latvīšu kulturu, literaturu, muokslu īsavuica vysuos Latvejis školuos.
Latgalīšu kulturu, literaturu, muokslu nasavuica pat Latgolā.

Cik latvīšu bārnu zyna Ausekli i cik Pīteri Miglinīku?
Cik latvīšu zyna Raini i cik nu jūs zynuotu Juoni Plīkšānu, kab jis rakstiejs tik latgaliski?

A Cyxob dīnroksts ir latgaliski. Ticit voi nā. Jis tī roksta pa sovam. Zynuoju jau lobu laiku i pa šaļtei puorskaitieju, ka ruodējēs kas interesnys.

Tai ka ar latgalīšu volūdu ir kai ar buorkšspuru zivem.
Lai jau kladzynoj, ka mierst i izmyruse. A dzeiva i maun pa škārsteikla iudinim tai, ka prīca. Pasaverit koč tū pošu sātyslopu www.lakuga.lv – pylns ar vysaidim latgalīšu kulturys breinumim, tekstim i cylvākim.
Kab tik volūda vēļ muovuse pa školu i koč voi regionalūs avīžu iudinim. Tok gon jau byus i tī. Pīsaplidēs buorkšspuru zivs, dūdit tik iudini.

Gribieju pastuostēt par sovu pādejūs dīnu leluokū prīcu.
Jau ūtrū dīnu klausūs napasenim izguojušū Cyblys nūvoda folklorys kūpys „Ilža” muzykys disku i nu prīcys navaru. Redz, te jī ir – trokī i breineigī latgalīši.
Nu gaisa taidu napagruobsi, par naudu nanūpierksi, nu Briselis voi Amerikys naatvessi. Jī vīnkuorši ir. Itepat sātā.
Cikom ir, tikom ir. Cikom jī ir, asu i es. Ar vysom sovom buorkstim i spurom.

A jī ir. Tikpat skaisti, kruosaini i raibi kai jūs diska vuoceņš ar Ilzis Menneking-Soikana gleznu „Leigys tomati”.
Jī ir skaisti i jī ir kruosaini. Ar sovu bolsu i sovu izlūksni. A iz diska vuoceņa latgalīšu rokstu volūda.
Skaists – itymā vītā dūmuots sorkons. Skaistuo kruosa, sorkonuo kruosa, dzeiveibys kruosa.

Babys muosa Ane, kai atguboja gostūs da babys, vys stuostēja par Nagļu ļaudim. Kurs pi sīvys, kura pi bārna tykuse. I juos runā vītvuordi skanēja tuoleji i napazeistomi, tok aizgiva auss i viereibu: Vylkadūbe, Maitukaļneņs, Asnīnis, Īdeņa, Roznūs sāta, Ļuodāni, Drabāki, Zvejsolys, Jumprovsola, Teirumnīki, Luočakārts, Apiņkaļts. Beju moza i breinuojūs – cik strāšna vīta, Vylkadūbe!

Ane šaļtim vys stuostēja par kaidu nabejs meitu. Kaida loba i pazeimeiga voi kaida izalaiduse.
Ka meita beja loba, tod sevišķa zeime beja „jauna meita skaistim byudim”. Dūmuots – sorkonim byudim. Skaistim byudim – tok jau vasala, stypra i izadavuse, byus dzeivuotuoja, saturēs kūpā i saimi, i sātu.
Ka pasalaiduse i ar puišim volkojās, Ane až sasasirdēja i tāluoja, ka spļaun iz zemis. Kū jau. Ka nav, to nav!

Tai i cyblīšu skaistajā diskā ir cik dzeivis stuostu. Par puišim, par meitom, par kuozom, par dzeivi, par cereibom i par speiteibu puordzeivuot vysu i dzeivuot tuoļuok. A kai Dīvs devs.
Vyss až treis, až smejās, až dasyt kuoju – nu aizturātys jauneibys dzeivisprīcys, kas laužās uorā. Nu sova spāka, vareišonys i sovu babu i dzedu pyurā atrostūs bagateibu.

Diskā ir ari vīna kina – meitys raudynuošonys dzīsme pyrma kuozu.
Pīdzīduojumā izskaņ vysa aizejūšuos jauneibys skume:
‘O, skaistuo jauneiba, maņ tevis žāļ. Atsagrīz, atej, vēļ vīnu reiz!”

Kai šudiņ atguodoju nu bārnu dīnu, kai vīnuos kuozuos piec jaunuo puora guldynuošonys vacuos buobys aizaklīgdamys lēce daņcī i, nūsveidušys slapnis i laimeigys, dzīduoja leidza pylnā bolsā.
Koktūs īlyktī bierzeni veita i smuorduoja piec meža. Es moza siedieju pi aizāstuo golda, tī beja studiņs, teļa rulets i eļļā vuoreituos rūzeitis ar moltū cukru. Nateiri škeivi i lizeikys, pusdzartys gluozis. Kukšynā juoņūgu morss, butylka ar pierktū šnopstu i sātys veins. Vierūs i breinuojūs.
Juos grīzēs alkiunēs, dasyta ar kuoju pi greidys, ka nūboukšēja vīn, i dzīduoja leidza lauku muzykanta dzīduotajam:
„Jau mani vad, jau mani vad, jau muna jauneiba kiuliņus mat!”

Taisneiba ir. Tik jaunu, kai tūnakt beja, es jūs naasu redziejuse.
Niu vacys babenis, čut var paīt. Kura myruse, kura vēļ runoj par smierti.
Tok padūd tik kuozu i ols! Aizdzīduos vysus jaunūs!

Tei ari ir Latgolys dvēsele, kas īt leidza – prīca aiz izmysuma, prīca aiz sovys dzeivis i aizeimūšuo laika skume vīnā bolsā.
Azarts i dzeivisprīca, suope, skume i dasisšona pi greidys ar kuoju – ka nav, lai nav, puordzeivuosim vysu! Bess ruovs vysu, itai nabyus nikod!

Itys disks ir Latgolys stuosts bolsā.
Par cereibom, par kuozom, par dzeivi. Par jaunys mārgys cereibom dabout loba veira i par saimis dzeivi, kur var dabuot dycku mugurā. Par jauna puiša īsaļūbeišonu, īraugūt svešu meitini, kas teik pruoteņam. Par dzāruoja leigovu, kas mierkst kai puče azara iudinī.

Vacuo Latgolā skaņ jaunā i spieceigā bolsā.
Tys, kū es atguodoju nu trokūs bierneibys kuozu Latgolā, skaņ muna datora tumbuos. Pasamaina tikai formats, kai jūs izdzierst, īraudzeit.

“Dzer, buob, nabādoj. Puordzeivuosim vysu!”
Tī ir kas vaira par alkoholismu voi nūsašpļaušonu par dzeivi. Dreižuok dzīsmē skaņ pavuiceiba. Sok, kuorteigam cylvākam juodzeivoj tai, kab jam nabyutu tik vīna buļbu voga, tei ar usnem aizauguse.
“Pīci seši maņ bierneni, septeitais vēļ pīgaidams.”
Izamainiejs myusu dīnuos tok nav nikas, tik myusu dīnuos tī pīci seši jau byutu bārnunomā, a par septeitū gaideitu pabolsta.

Var jau saceit – redz, poša dzīduot namuok i nadzīd, klausuos nazkaidus muzykys konservus i prīcojās. Tok vysi nikod nav bejuši i nabyus muzykanti. Muzykanti ir Dīva cylvāki, ar dzierksti pierstūs – jem i spieļoj tū, kas cytam i naskaņ.

Vyss kai dzeivē.
Raiņs sūplok ar Solaveci, mierstūšī, izmyrušī i tīpat sūplok i dzeivī, reizē jauneibys azarts i babu bolsu spāks, sūplok prīca i skume. Tīpat aļumina kaneņa i instituts, tīpat sovejūs dzīsme audio failūs datorā i škārsteikla dīnroksts, kurā runoju ar sovejim.
Vyss sūpluok – i biedeigais, i jautrais. I drastiski nabiedneiguo jauneiba, i dzeivis skorbums.
Deļtuo i klausūs jau kurū dīnu. Pateik.

Atlaidit, ka pīrakstieju tik garai.
Beja slinkums sadaleit i raksteit divejus gobolus.