Tautas balss / 8778

Rudiņs ir kai atsavadeišona nu nazkuo, kas ir bejs i kuo vaira nabyus nikod. Rudiņs ir skumis par tū, kuo nav i nabyus, partū ka nabeja.

Vosora cauri. Tū, kū dūmuoji dareit vosorā - mauduotīs, gulēt pļovā i ēst meža zemneicys, laseit zuoļu čajus i naktī klausētīs grīzis bolsus, vaira nadareisi. Tys laiks cauri, a rudiņam rudiņa dorbi i īšonys.

Aizadūmuoju - gondreiž mienesi beju Sibirī, a navaru pat kartenis sakuortuot - kur vēļ teiklā īlikt voi publicēt dīnrokstus par tū laiku. Sovu ceļa gruomotu, kū rakstieju kasdīnys i kur satak vysi satyktī breinumi, ļauds i ceļa nūstuošonys.

Sibirs ir kai rudiņs - latgalīši vēļ ir, a jūs nav. Aizarunoj pa sovam. Paspeid kai rudiņa saule buobu vosorā. A nikuo to vaira nav tai, laiks ir izabeidzs. Apsalaiduse rudiņa dīna, saule speid i vaira nasylda.

Šudiņ "Lelajā Kristapā" ruodēs studentu dorbus, tymā skaitā "Latgolys Studentu centra" bīdru Līnis Lindis i Daiņa Juragys taiseitū kinu par Sibira latgalīšim "Te katoļiem nav vietas". Ka gribit, aizejit apsavērt. Programa ite.

Kina ir par Sčastlivū, Bogotū - laimeigajom latgalīšu dzeraunem, kur laimis nav bejs varbyut nikod. Tik vīn kai sausuo i eisuo kasdīnys laime, zemis augleiba, bārnu i unuku dzimšona, syvānmuotis atsanesšona, saulrīti kai nikur.

Kina par Sibira katuolim. kai jūs nabeja i nav, tok jī ir. Ar sovom sovetskajūs laikūs paslapyn izglobuotajom nu Latvejis vastajom vacajom puotorneicom, niu Dīva dzīsmem krīvyski i poļaku misionarim.

A, ka vēļ par rudini, šudiņ sovā dīnrokstā, Naktineicā, salyku vīnā lopā krīvu rakstnīka Sergeja Kozlova puosoku "Ezeits myglā". Ka gribit paskaiteit vaira, meklejit ite.

Nazkai pyrms treju godu satyku itū tekstu i viļcīnī iztulkuoju. Nu tuo laika muns rudiņs drupeit ir ari itaids rudiņs - ar vīglom skumem i prīcu reizē.

Ite Sergeja Kozlova puosoka par rudmīseiti. Par atsavadeišonu i par prīcu.

Rudmīseite

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.

– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.

– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.

– Tok tu pasaver…

– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.

– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.

– Es nu prīcys i raužu, – saceja Luoceits.

– Voi ta nu prīcys raud?

– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.

– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.

– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.

– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izalaiss, i jī atsagrīzs.

– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.

– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.

– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?

– Kuo tu nagrybi?

– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.

– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!

– Zīmā es tože rauduošu.

– Zīmā? Deļkuo ta?

– Maņ byus juos žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.

– Skrīnam! – jis īsasauce.

– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.

– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.

– Iz kurīni to tu mane veļc?

Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puorruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.

– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.

Mozuo, zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.

– Redzi? – saceja Ezeits. – Jai nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša. Jei ir vysā vīna – i naraud.