Tautas balss / 8778

Atceroties nu jau par sakramentālu kļuvušo prezidenta mudinājumu noskaidrot, kas mēs katrs esam, atliek vien secināt, ka uz šo jautājumu nevar atbildēt ar vienu vārdu. Proti, mēs esam diezgan komplicētas būtnes kā visi cilvēki pasaulē, kam piemīt vairākas sugas, ja tā vulgāri var teikt, raksturojošas īpašības. Protams, mums, Latvijas iedzīvotājiem, svarīgākais ir, kas vai kādi mēs esam.

Šo rakstīt rosina portālā izlasītie Jēkaba Ziedara Melburnā secinājumi «Mēs paši», kur viņš pilnīgi pareizi iesaka paraudzīties spogulī, lai atrastu vainīgo mūsu bēdīgajai situācijai, neiedziļinoties būtībā, jo tas, ka mēs esam kā lopu bars, vismaz ir virspusīgi. Neliela raksta ietvaros nav iespējams sīka analīze. Vēl piedevām, ka vainīgā meklēšana šķiet ļoti nepateicīgs, bet dažkārt pat nevajadzīgs pasākums. Taču svarīgi ir ne vien pasludināt verdiktu, ka vainīgs, bet nepieciešams definēt, kaut vispārīgi, vainas sastāvu, drīzāk nozieguma sastāvu, kā mēdz teikt kriminālprocesu lietvedībā.

Te nu nākas secināt, ka tik vienkārši šo vainas sastāvu noteikt nemaz nav iespējams, bet vispārināti, protams, ka vissmagākā vaina ir neganti ilgo okupācijas gadu mērķtiecīgās tautas degradācijas sekas. Tās sekas, ka mēs nespējam saprast elementāras patiesības. Protams, tas, ka mēs vēl arvien turpinām soļot ierindā kā lopu bars, un priecājamies, ka varam būt kā visi, nevis, ka katrs mēs esam kaut kas unikāls. Tomēr interesants ir apstāklis, ka mūsu bars neseko viena gana rīkojumiem, bet laiku pa laikam maina virzienu, sekodams kādam, kas šķiet solām leknākas ganības, lai pēc tam viļoties, to ganu nopeltu.

Tomēr vistrakākais, ka tā arī nav tapis skaidrs, kas ir demokrātija, kas – cilvēktiesības, par elementāru morāli un ētiku sabiedrībā pat nerunājot. Laiks, kad mēs lamājam mantas rausējus, paši labprāt mēģinot darīt to pašu, bet šķendējoties, kad formāli iegūtais, bet faktiski vēl citam piederošais izrādījies par smagu, apstiprinot patiesību, ko nevar celt, to nevar nest. Taču tas arī tāds nieks vien būtu, nebijuši tie robi garīgo, elementāro patiesību izpratnē, ko formāli visi zinām, bet faktiski ignorējam. Kad paejam garām ķibelē iekļuvušam, kad par cilvēkiem uzskatām tikai tos, kas domā kā mēs, un, protams, nokļūstot smagā situācijā, meklējam un atrodam vainīgos kaut kur ārpusē. Kā padomju laikā vainīgie bija riebīgie kapitālisti. Tas atgādina pļāpāšanu pēc avārijas, ka vainīgs ir slidenais ceļš, nevis paša neprasmīga, kļūdaina braukšana. Lai nu tā būtu.

Pilnīgi cita situācija, kad mēs atrodam it kā kaut kur ārpusē sliktos, ka tie paši mēs vien esam, ko paši vien esam ievēlējuši, jo laikam jau nemaz neesam sapratuši vēlēšanu nozīmi. Tieši tāpat kā tais laikos, kad vēlēšanas drīzāk atgādināja formālu farsu, jo to rezultātā nekas nemainījās. Nudien, tieši tāpat arvien lasu, nu jau divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Formāli viss notiek, sākot ar aģitāciju un beidzot ar rezultātu publicēšanu, bet valstī viss rit ierastā gaitā. Vienīgi valdības mainās, tā vairojot grēkāžu skaitu. Droši, ka bijusi pie varas tai trakajā aizņemšanās laikā Jaunā laika valdīta valdība, lamātu to, tāpat kā jebkuru citu.

Vistrakākais, ka šogad paredzētajā pasākumā visticamāk notiks tas pats, jo Latvijas sabiedrība vairumā turpina ierindas mācībās (neticami, bet skolās savulaik tādas bija obligātas) apgūto. Šķiet, Rīgas publika no tā nedaudz ir sākusi atbrīvoties, bet Rīga jau nav visa valsts. Tas viss būtu nieks, ja šāda esamības izpratne piemistu tikai vecākajai sabiedrības daļai, bet situāciju sarežģītāku padara neizpratnes vai deformētās izpratnes stafetes kociņa pārņemšana. Un tas ir spilgti redzams, kaut vai lasot komentārus dažādos portālos. Atliek vien cerēt, ka laiks, kaut lēni, bet spēs padarīt savu un ļaužu prātos radīsies vajadzība pēc izpratnes par lietu būtību, kaut arī tā atšķirtos subjektīvā vērtējumā.

Zelta laiki arī tad neiestāsies, jo tādi uz Zemes nav paredzēti, tomēr mēs spēsim lietas saukt īstajos vārdos un nemeklēsim eifemismus, lai uzspodrinātu sirdsapziņu. Tad mēs nepriecāsimies par tautas skaitlisku pieaugumu, kas patlaban vairo nelaimīgos (ja atceramies tos tūkstošus bērnu namos), bet spēsim novērtēt kvalitāti, tautai pārtopot par izglītotu, pārtikušu cilvēku sabiedrību, kurā tautība būs katra indivīda īpatnība, cienot cita atšķirīgo, vismaz vērtējot līdzvērtīgu esam. Kad beidzot sapratīs, ka sabiedrība sastāv no indivīdiem ar pilnīgi vienādām tiesībām katram būt atšķirīgam. Kad nemotivēsim savu rīcību ar to, ka draudzene dara tāpat.

P.S. Lai aiztaupītu sašutušajiem laiku, ko tērētu komentāru rakstīšanai, uzsveru, ka lietoju apzīmējumu mēs, tātad rakstu arī par sevi. S.R.