Tautas balss / 8778

Vakardienas, 2010. gada 3. februāra, teju lielākā ziņa Eirovīzijas konkursa sakarā  bija stāsts par plaģiātu – LETAs sūtīts un teju visos interneta medijos tiražēts, komentēts un apspriests. Kad mēs kopā ar Rišti-Räšti komandu viesojāmies Eirovīzijas preses konferencē, man šķita, ka mūs intervē vairāk cilvēku nekā Aivaru Lembergu vai LTV komandu.

Protams, visi vaicāja par vienu un to pašu. Par LETA rakstu, kurš pavisam nejauši parādījies taisni tās dienas rītā, kad paredzēta konference par Eirovīzijas līguma parakstīšanu. Raksts, kurš tapis, kad Julgī Stalte, "folkloras draugu kopas "Skandinieki" vadītāja, mūziķe un lībiešu savienības aktīviste" pavēstījusi LETA, ka "Eirovīzijas nacionālās atlases finālā iekļautā dziesma "Rišti rašti" ir plaģiāts", par ko viņai adresētā vēstulē ziņojis sašutis igauņu mācītājs. Respektīvi par stāstu, ko viens tautas teicējs, atstāstot otra teikto, ar ziņu aģentūras laipnu starpniecību pavēstījis visai Latvijai.

Ir skaidrs, ka šis stāsts nav par dziesmu. Ja stāsts patiešām būtu par dziesmu, tad pirms ziņas parādīšanās medijos LTV būtu saņēmusi attiecīgu iesniegumu. Nav iesnieguma arī AKKA/LAA. Kā noprotams, pagaidām neviens, izņemot Julgī Stalti, nav redzējis pat sašutušā igauņu mācītāja vēstuli.

Ja stāsts būtu par dziesmu, tad Raimonds Tiguls neuzzinātu par noraizējušos pilsoņu bargajām aizdomām no LETA zvana. Es pirmo reizi par tām neuzzinātu no portāla Diena.lv un Kristīne Kārkle-Puriņa pirmo reizi neuzzinātu par tām pēc tam, kad viņai par to pavēstījuši draugi.

Ir skaidrs, ka šis stāsts nav arī "par raizēm, ka "līvu vārds varētu izskanēt Eirovīzijā  zem plaģiātisma zīmes", kā Julgī ierakstījusi savā  komentārā portālā Livones.lv. Jo arī tad kādam taču būtu vajadzējis pirms publiska skandāla taisīšanas iedomāties pavēstīt par savām aizdomām dziesmas komponistam vai kādam no abiem pārējiem kolektīva dalībniekiem.

Taču nekā tamlīdzīga. Patiesībā ir tieši otrādi. Julgī Stalte ir izdarījusi visu, lai lībiešu vārds Eirovīzijas ietvaros jau no paša sākuma izskanētu negatīvā kontekstā. Un faktiski – es nešaubos, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju pēc vakardienas uzskata lībiešus par mazu, taču ļoti kašķīgu tautiņu, kas pat lielas iespējas pastāstīt par sevi citiem prot sadragāt pīšļos. Un ziniet - viņiem diemžēl ir taisnība.

Man jāsaka godīgi –  mēs ļoti ilgi esam cīnījušies par to, lai atbrīvotos no šī pielipušā stereotipa, taču tagad izrādās, ka cīņa nav bijusi ne graša vērta.

Es neesmu mūziķis, es pat melodiju īsti noturēt neprotu, tāpēc nevaru vērtēt ne Julgi pausto, ne mācītāja teikto viņai. Par to lai spriež profesionāļi un klausītāji. Mani nodarbina tikai viens jautājums – kāpēc? Ja šie apgalvojumi būtu nākuši no sašutušā igauņu mācītāja, autortiesību aģentūras, kaut vai no Latvenergo, viss būtu kārtībā. Tas ir normāli. Eirovīziju katru gadu ir pavadījuši dažādi reāli vai iedomāti "plaģiātisma" skandāli. Bet kāpēc ar tiem nākusi klajā tieši Julgī Stalte - "lībiešu aktīviste"? Teju katrs otrais cilvēks vakar vaicāja to pašu – kāpēc, ja lībiešiem taču vajadzētu priecāties, ka lībiešu vārds izskan Latvijā un pasaulē? Kāds ir rezultāts no visas šīs ažiotāžas? Kas ir tas, ko tieši Julgī ar šo ir vēlējusies panākt? Un kas ir tas, ko viņa ir ieguvusi?

Diemžēl es neredzu citu ieguvumu kā vien divus: nodarīt ļaunumu priekšstatam par lībiešiem Latvijā, kas jau tāpat nav nekāds labais. Vai arī izgāzt savas dusmas un niknumu kādu mums nezināmu iemeslu dēļ pār šīs dziesmas kolektīvu – varbūt tāpēc, ka Raimonds Tiguls neuzaicināja izpildīt šo dziesmu Julgī Stalti, varbūt tāpēc, ka Julgī Staltei nepatīk Valts Ernštreits, varbūt tāpēc, ka Kristīne Kārkle-Puriņa kādreiz ir dziedājusi kopā ar Skandiniekiem. Varbūt vienkārši tāpēc, ka kāds cits ir izgājis uz skatuves, nesdams lībiešu vārdu. Kā lai uzmin īsto iemeslu?

Es nezinu, kā ir ar to otro iespēju (droši vien, rezultāts ir sasniegts). Taču ļaunums lībiešiem ir izdarīts. Eirovīzija bija, ir un būs. Raimonds Tiguls rakstīja dziesmas un rakstīs. Kristīne turpinās dziedāt un es šad tad – rakstīt dzeju. Taču tas dubļu spainis, kas uzgāzts lībiešiem paliks uz ļoti ilgu laiku.  Protams, es zinu, ka Latvijā par lībiešiem cilvēki lielākoties nezina neko vai arīdzan viņiem ir radies visai negatīvs iespaids. Tā ir taisnība, ka lībiešu pēcteču vidū nereti virmo strīdi un nesaskaņas. Taču, vai tieši tāpat nav visiem? Piemēram, latviešiem?

Tomēr pēc viena vienīga lībiešu pēcteča nevar spriest par visiem lībiešiem. Pat pēc desmit lībiešu pēctečiem nevar spriest par visiem lībiešiem. Tieši tāpat kā pēc viena latvieša vai igauņa nevar izdarīt secinājumus par visiem latviešiem vai igauņiem.

Lībieši nav tādi.

Lībieši – tas ir Jānis Princis kurš sarakstīja otro oriģināldzejas krājumu Latvijā un nodibināja Ostgalu Ventspilī, kur viņa vārdā  nosaukta iela, atrodas viņa piemineklis un arī koncertzāle "Jūras Vārti". Lībieši – tas ir Pēteris Dambergs, kurš visu mūžu kopa lībiešu rakstu valodu, rakstīdams lībiski dzeju pat tad, kad lībiešu valoda šķita jau pavisam izgaisusi. Lībieši – tie ir Emma Erenštreite un Paulīne Kļaviņa, kuras darīja visu, lai 1972. gadā nodibinātu pirmos folkloras ansambļus Latvijā – lībiešu korus Līvlist Rīgā un Kāndla Ventspilī. Lībieši – tas ir Baumaņu Kārlis, kurš sarakstīja Latvijas valsts himnu. Un lībieši – tās ir latviešu pašu saknes – neizzinātas un neapjaušamas, kas dzīvo latviešos jau gadu tūkstošiem.

Nenosodiet viena cilvēka dēļ veselu tautu. Tas gluži vienkārši nav pareizi.

Valts Ernštreits

lībiešu dzejnieks un mākslinieks, Tartu Universitātes valodniecības doktorants, Līvõ Kultūr sidām (Lībiešu kultūras centra) vadītāja vietnieks, viens no lībiešu portāla livones.lv veidotājiem un redaktoriem