Čevers: Nevajag baidīties no bagātiem cilvēkiem - viņi maksā nodokļus un rada darbavietas 64

Čevers savulaik ir bijis partijas "Saimnieks" un Brīvības partijas līderis. Pēdējos 15 gadus neesot aktīvi darbojies politikā, tikai konsultējis atsevišķas partijas. Piemēram, palīdzējis nākt pie varas Rīgas domē sociāldemokrātam Gundaram Bojāram un nosēdinājis pie viena galda "Saskaņas centru" un "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK.

"Zināt, man žēl tās nācijas, kura redz savu perspektīvu, ka tai nav savu "oligarhu", nav savu bagātu cilvēku," saka Čevers. Tādas tautas, pēc Čevera domām, maļas pa pagātni, nevar sevi atrast. Tieši to pašu dara arī politiķi, kas pazaudējuši darbības pamatvirzienus. Tas viss atgādina kustību meža biezoknī bez kompasa, kad ejam pa vienu un to pašu ceļu, tad atgriežamies un neko jaunu neieraugām. Tā arī ar "oligarhiem". Čevers vēlētu latviešiem izvirzīt sev mērķi - visiem kļūt bagātiem, lai šos līdzekļus varētu ieguldīt valsts attīstībā, savu bērnu izglītošanā.

Jautājums ir cits - vai "oligarhi", bagāti cilvēki var ietekmēt politiku. Protams, šodienas politiskajā situācijā var ietekmēt un, domāju arī, ietekmē. Veco "oligarhu" vietā ir nākuši citi bagāti cilvēki, kas arī mēģina ietekmēt politiku. Jautājums - kāpēc? Lai vinnētu kādu valstiski nozīmīgu konkursu un kļūtu vēl bagātāki? Ja viņi to izdara godīgā ceļā, pierādot, ka ir labākie - jautājumu nav. Ja ir notikusi politiskā vienošanās, tad pie darba jāķeras Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), norāda Čevers.

No tādām problēmām nākotnē varētu izsargāties, ja politiskās partijas vēlēšanās startētu ne par "oligarhu", ne par bagāto cilvēku naudu. Katrai partijai būtu jāatvēl limitēta naudas summa, ko politiķi varētu tērēt ikdienas darbam ar vēlētājiem. Tāpēc vajadzētu pamainīt likumus, un šādas problēmas paietu malā.

"Esam maza valsts, bet naidojamies par visu. Turpinām diskutēt par pagātni, nespējam piedot. Pat kultūru esam padarījuši par politisku kaujas lauku. Nepriecājamies par tiem pasākumiem, kas notiek Latvijā, mēs tos pat neprotam latviskot un padarīt valstij tuvus. Mēs vienkārši tos apkarojam. Ar vienu roku dodam, ar otru atņemam un vēl ar kāju pa dibenu iesperam. Rodas iespaids, ka paši nesaprotam, ko darām. Atbrauc uz Jūrmalu, uz konkursu "Jaunais vilnis" dziedāt krievi, ķīnieši, meksikāņi. Mēs brēcam: latviešu kultūra ir apdraudēta. Tik zemu inteliģences līmeni Latvija vēl nav piedzīvojusi," apgalvo Čevers.

Uzņēmējdarbība, ja arī veidojas, tad ļoti ātri izbeidz savu darbību, apgalvo Čevers. Ļoti daudzi uzņēmēji reģistrē savas firmas ārpus Latvijas, lai saglabātu finanšu līdzekļus savām ģimenēm. Ja politiskie lēmumi būtu pareizi un pārdomāti, bezdarbs tik traģiski nepalielinātos. Valstij vajadzētu sniegt atbalstu, lai uzņēmīgi pilsētnieki brauc uz laukiem, nevis prātot par pabalstu ieviešanu tiem, kas laukus pamet un pārceļas uz pilsētām. Pēc Čevera domām, iecere par pārcelšanās pabalstiem nav pārdomāta, tai var būt traģiskas sekas.

Jāļauj cilvēkiem darboties savā uzņēmējdarbībā pilnīgi brīvi ar pavisam nelielām iemaksām valsts budžetā. "Domāju, ka vajadzētu veidot, attīstīt un stimulēt brīvās ekonomiskās zonas depresīvos reģionos, piemēram, Latgalē," saka Čevers.

"Kāpēc kaunamies, ka investors uz Latviju atved naudu? Atved no Rietumvalstīm - labi, atved no Krievijas - slikti. Ar ko atšķiras amerikāņu dolārs no krievu dolāra? Abos gadījumos tas ir dolārs. Ja summa liekas par mazu, prasīsim to palielināt. Lai investori Latvijā atstāj lielāku naudu," norāda Čevers.

Negatīvie procesi sākās 2008.gadā, un tie turpinās arī patlaban. Ekonomiskie likumi, par kuriem daudzi saņēmuši Nobela prēmiju, nestrādā un nefunkcionē, uzskata Čevers. Pasaulē patlaban nedarbojas klasiskā shēma: prece - nauda - prece, bet darbojas cita shēma: nauda - nauda - nauda. Pasaules ekonomika attīstās tā, ka nauda pelna naudu. Protams, jebkurš cilvēks saprot, ka kādreiz tas process beigsies. Nekas jauns vietā nav izdomāts, bet kaut kas būs jāmaina. Situācijā, kurā atrodamies, nav simtprocentīgi pareiza viedokļa, kā vajadzētu iziet no krīzes.

Pēc Čevera domām, politiķiem vajadzētu biežāk atcerēties par mūsu valsts saknēm un, izejot no tā, pieņemt stratēģiski pareizus lēmumus, kas būtu virzīti šo sakņu stiprināšanai. Viņu, piemēram, uztrauc pensionēšanās vecuma palielināšana. Pašreizējie pensijas vecuma cilvēki, būdami spēka gados, bija tie, kas veidoja savu valsti pēc neatkarības atgūšanas. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki. Naudas līdzekļi no sociālā budžeta, kad valstij bija grūti, tika ieskaitīti valsts pamatbudžetā. Arodbiedrības par to runā jau gadiem, un viņām ir taisnība, tur nav ko iebilst. Nauda, kas tika paņemta valsts attīstībai, ir jāatgriež pensionāriem.

Ja runājam par nākotnes vīziju, tas ir jautājums par mūsu bērniem. Pēc Čevera domām, jātiek skaidrībā par bērnudārziem, skolām - vai tās ir bezmaksas vai nav. Varbūt grūti audzināmie bērni nav jāmet ārā no skolas, bet valstij jāfinansē psihologu dienests skolās? Tai jābūt valsts politikai - kā samazināt agresiju, kas veidojas ne tikai bērniem skolā, bet jau ģimenēs, kur valda nestabilitāte, neziņa par nākotni, stress, ko izjūt bērni un pieaugušie.

Ir jāsakārto daudzas lietas, lai iedzīvotāji nejustos atstumti no valsts, norāda Čevers. Lai cilvēks būtu pārliecināts, ka saņems valsts palīdzību, ja viņam radīsies veselības problēmas, un viņam nebūs jāuztraucas, kur paliek viņa vīrs vai sieva, pametot slimnīcu. Mediķiem ir jādod vairāk naudas, lai viņi nemuktu prom, bet izmantotu visas iespējas šeit veidot kvalitatīvu medicīnas pakalpojumu.

Ja runājam par sabiedrisko kārtību un drošību, jārunā par tādiem negatīviem procesiem kā alkoholisms un narkomānija. Pēc Čevera domām, ir jāvienkāršo procesuālās darbības ar mērķi paātrināt tiesvedību. Cilvēku, ja viņš nav sociāli bīstams, nevajadzētu vēl pirms tiesas sprieduma likt cietumā un turēt viņu tur uz nodokļu maksātāju rēķina. Ir jāmaina likumi un jāievieš piespiedu ārstēšana no alkoholisma un narkomānijas, pat ja tā ir pretrunā ar Eiropas Savienības prasībām.

Trakākā lieta, pēc Čevera domām, ir, ka palaižam vaļā kriminālnoziedzniekus, bet iesēdinām, piemēram, Jūrmalas mēru Juri Hlevicki. Neviens nevar izskaidrot, uz kāda pamata viņu iesēdināja. Par to, ka viņš piedāvāja kādam amatu? Tad par amatu dalīšanu vajadzētu sēdināt cietumā arī Rīgas domes un citu pašvaldību vadību. Pēc Čevera teiktā, šodien var ietupināt cietumā pat stabu un pēc tam atjēgties, ka tas ir nevis uzvārds, bet stabs.

Eiropas Cilvēktiesību tiesā parādās arvien vairāk spriedumu, kas nav pozitīvi Latvijas valstij. Pēc Čevera domām, tas liecina par to, ka ir lielas problēmas ar mūsu izpratni par taisnīgumu. Cilvēku ietupina cietumā, un pat viņa advokāts nevar pilnvērtīgi veikt savu darbu. Tas liecina, ka esam dabūjuši "infekciozu bacili", kurš ir jāizārstē.