Augulis: Prioritāte ir tā, kur ir ļoti lielas problēmas, - ceļi 32

  • 0
  • Pievienot

Ir nozares, kas, no vienas puses, tiek uzskatītas par politiķiem pievilcīgām ( ievērojamas naudas plūsmas, reāla ietekme uz ekonomiku), bet, no otras puses, tik dažādām problēmām caurstrāvotas, ka popularitāti šādas nozares vadīšana arī nedod. Ar satiksmes ministru Uldi Auguli (ZZS) sarunājas Māris Zanders.

Fragments no intervijas:

Izskan bažas, ka nākamajā plānošanas periodā mums jārēķinās ar mazāku Eiropas naudas apjomu.

Šī gada otrajā pusē Eiropas Komisija (EK) sāks diskusijas par nākamo plānošanas periodu. Tas būtu viens aspekts. Un mēs nezinām, kāds būs pieejamo līdzekļu apjoms. It sevišķi, ja mēs paskatāmies, kas notiek globāli - itāļi draud nemaksāt, kas notiks ar referendumu Lielbritānijā utt. Ir ļoti daudz nezināmo, un mums tam jāgatavojas. Cits aspekts, ka arī šis plānošanas periods ir saplānots tā, ka lielākā naudas daļa, kas paredzēta ceļiem (es runāju par Kohēzijas fondu un ERAF), ir saplānota tā, ka tā "aiziet" līdz 2018. gadam. Savukārt plānošanas periods mums ir 2020. gads plus divi gadi.

Atvainojos par cinismu, bet tas nekas - mums tāpat ievilksies darbi...

Jau ir ievilkušies. Es cerēju, ka šajā plānošanas periodā tā nebūs kā iepriekšējā plānošanas periodā, kas sākās 2007. gadā, bet darbi reāli sākās 2009. gadā. Diemžēl līdzīga situācija ir arī šobrīd. Atgriežoties pie jautājuma, es saredzu risku situācijā, ka ir 2018. gads un, ja līdz tam nekas nemainās, mums var būt diezgan lieli sarežģījumi. Jo tas finansējums, kas ir no valsts budžeta - šogad tas ir 195 miljoni eiro -, ir nepietiekošs, lai to bedri, kas ir izveidojusies, mēs aizbērtu. Atnākot tagad strādāt par satiksmes ministru, man ir sajūta, ka es būtu aizgājis no šī amata vakar [nevis 2011. gadā]. Jā, lielie maģistrālie ceļi mums ir uzlabojušies, tomēr kopējā ceļu tīklā "bedre" ir palielinājusies.

Esat izteicies, ka ceļiem jābūt precīzi iezīmētai naudai, citēju: "Saucat to par ceļu fondu vai kā gribat." Labi. Bet jūs arī zināt iebildumus pret tā sauktajām iezīmētajām naudām, un arguments ir tāds, ka, ja vienai nozarei, piemēram, ceļiem, būs šāda pretimnākšana, tad būs maisam gals vaļā un to vēlēsies arī citas.

Nu jā, tomēr valstij ir jāsaprot, ka infrastruktūra ir pamatu pamats, lai attīstītos ekonomika. Tostarp ražošana, jo saražotā produkcija taču ir no uzņēmuma jāizved un jānogādā līdz tirgum. Es kā pašvaldības vadītājs savulaik pieredzēju, ko nozīmē ceļu fonds - tolaik tas tika izveidots un sāka nākt stabils finansējums. Mēs pašvaldībās varējām skatīties gadus piecus vismaz uz priekšu un plānot, kā varam savu infrastruktūru sakārtot. Jo bija saprotams pieejamo finanšu apjoms - precīza daļa no akcīzes nodokļa, no auto nodokļa - kas nonāks tieši ceļu vajadzībām.

Ir viedoklis, ka tādu ceļu tīklu, kas veidojies pavisam citā situācijā - lielāks iedzīvotāju skaits, plānveida ekonomika utt. -, Latvija vairs nevar atļauties.

Varētu pat paskatīties tālākā pagātnē - viensētas kā modelis, un šīs viensētas ir kaut kā jāsavieno... Lai kā arī būtu, tā nu ir, ka, ņemot vērā esošo ceļu tīklu, no vienas puses, un iedzīvotāju blīvumu, no otras, tīkla uzturēšanas izmaksas ir diezgan lielas. Neatceros precīzo statistisku, tomēr, manuprāt, šīs izmaksas mums, salīdzinot ar kaimiņiem, ir vislielākās. Bet par tādu jautājumu, vai kādu ceļu "aizver", ir jāvienojas sabiedrībai - konkrētajai pašvaldībai, novadam. Savulaik es izveidoju Ceļu padomi, kurā bija ceļu nozares pārstāvji, pašvaldību pārstāvji, un tur mēs spriedām par prioritātēm, par iespēju salāgošanu ar vēlamo. Jebkurā gadījumā es nepiekrītu izteikumiem, ka viss ir jāsakoncentrē ap Rīgu. Protams, man ir jautājumi, kuros es vēlētos uzzināt ceļu uzturētāju viedokli. Piemēram, padomju laikā sabūvētie tā sauktie otrās šķiras platie ceļi, sešu metru platumā. Vai mums ir nepieciešams uzturēt tieši tik platus, jo tas, protams, ir dārgi? Ir starpība, vai greiders "aiziet" piecas sešas reizes vai trīs reizes... Savulaik, īstenojot reģionālo reformu, bija nosacījums, lai visiem bijušajiem pagastu centriem uz novada centru ir asfaltēts ceļš. Pēc reformas ir pagājuši gandrīz desmit gadi, un diemžēl šis nosacījums arī nav realizējies. Ir bijušas lauku attīstības programmas, vēl citas programmas, bet... Īsi sakot, jā, es to redzu kā svarīgu uzdevumu - iegūt skaidru redzējumu par šīm dažādajām kategorijām. Es savulaik iesāku, bet tad mani "noņēma no trases". Ir jāuzliek skaidrs plāns, lai nav tā, ka, mainoties politiskajai vadībai, sākas kaut kādas improvizācijas: nē, tur nebūvēsim, būvēsim tur.

"Iesiet cauri" arī Pasažieru vilcienam. Klau, ja jauno vagonu iepirkums ir kļuvis par tādu murgu, varbūt vienkārši jāmet miers? Vai vismaz jāsamazina ambīcijas?

Jā, man arī te ir jautājumi. Piemēram, kā Pasažieru vilciens plāno nofinansēt esošo dīzeļvilcienu renovāciju, kā ir plānots finansēt jaunu vilcienu iepirkumu. Varbūt ir citas iespējas, piemēram, mainīt kaut pa vienam sastāvam, kas nozīmētu garāku laika periodu, bet šādu plānu vismaz varētu finansiāli pacelt. Tie ir jautājumi, uz kuriem Pasažieru vilciens līdz šim diemžēl nav spējis atbildēt un tikt galā.

Kad cerat iegūt skaidrību?

Otrā iepirkuma kārta ir plānota šā gada maijā. Līdz ar to visdrīzāk pēc maija būs skaidrība, vai Pasažieru vilciens ir spējīgs nopirkt jaunus vilcienus vai ne. Tālab uzņēmumā ir valde, kurai jābūt skaidram redzējumam.

Savulaik daļa no naudas, kas bija iezīmēta šim pirkumam, tika atdota "lielajam" Dzelzceļam, vienkāršoti sakot, peronu sakārtošanai.

Nu jā, vismaz nauda netika pazaudēta. Tomēr tas nav risinājums - kāda jēga būvēt peronus, ja mēs turpinām braukt ar vecajiem vilcieniem.

Visu lielo interviju ar satiksmes ministru Uldi Auguli (ZZS) lasiet pirmdienas, 29.februāra, avīzē Diena!

Pievieno komentāru

Viedokļi

Lai saimniekotu videi draudzīgi
Lai saimniekotu videi draudzīgi  3   

Par to, kā attīstīt bioekonomiku Latvijā un kā tas notiek Norvēģijā, kam vislabāk izmantot biomasu un kāpēc rapša...

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0