NBS virsseržants: Cik vecāku būtu gatavi ļaut saviem bērniem dienēt? 26

  • 0
  • Pievienot

Dienests Nacionālajos bruņotajos spēkos ir darbs un vienlaicīgi aicinājums. Dienests apvieno sevī visu, jāņem vērā arī dažādu apstākļu sakritības. Tajā laika posmā, kad nenotiek mācības vai kādas citas aktivitātes, tas ir ikdienas darbs no 8.30 līdz 17.00, bet tā nenotiek bieži. 

Ja esi dienestā, zināmā mērā, visu laiku esi darbā. Mums nav tipiskas brīvdienas nedēļas nogalēs, sestdienās un svētdienās bieži notiek mācības. Saskaņā ar Darba likumu mēs strādājam 40 stundas nedēļā, par to arī saņemam atalgojumu.

Runājot par atalgojumu Nacionālajos bruņotajos spēkos, jāsaka, ka vienmēr jau gribētos labāk, bet patiesībā šajā sakarā gribas minēt kādu ļoti vecu un nodeldētu frāzi – armijā neviens bagāts nav palicis! Tā tas ir visās valstīs! Es uzskatu, ka atalgojums šobrīd ir adekvāts, salīdzinot ar citām, ne mazāk svarīgām profesijām, lai gan bruņoto spēku karavīri dara daudz vairāk kā saņem, bet šeit arī izpaužas tas, ka dienests ir aicinājums, nevis vienkāršs darbs. Tie, kas dienē ilgāk, kuriem ir augstākas dienesta pakāpes, protams, saņem vairāk. 

Atalgojums palielinās līdz ar dienesta pakāpi un izdienas ilgumu. Protams, jauniešiem, kuri uzsāk dienestu, jābūt spēcīgai motivācijai un vēlmei. Ir daļa tādu, kuri uzsāk dienestu, nodienē pirmajā līgumā paredzēto laiku, aptuveni, piecus gadus vai pat mazāk, un tad pamet dienestu, saprotot, ka tas nav piemērots viņiem. Un ir tādi, kuri izveido savu karjeru, kļūstot par instruktoriem vai virsniekiem. 

Ir ļoti maz kareivju, kuri ir vecāki par četrdesmit gadiem. Kareivji parasti ir vecumā līdz trīsdesmit gadiem. Ja mēs pievēršamies atbirumam, proti, cik liela daļa no dienējošajiem pārdomā un izstājas no bruņotajiem spēkiem, tad jāsaka, ka pamata apmācības laikā izstājas pavisam nedaudz. Nav tā, ka, iestājoties armijā, cilvēkam vairs nav atpakaļceļa, ir trīs mēnešus ilgas pamata apmācības, kuru laikā var pārdomāt. Arī mūsu instruktoru spējas un profesionalitāte sagatavojot karavīrus, ar katru kursu palielinās - mēs kļūstam labāki audzinātāji, skolotāji un treneri.

Manuprāt, obligātajam dienestam ir gan savi plusi, gan – mīnusi. Viens no lielākajiem mīnusiem ir tāds, ka obligātā dienesta kareivjiem nereti trūkst motivācijas, jo viņi to dara piespiedu kārtā. Profesionālajā armijā tiek izmantotas sarežģītas tehnoloģijas - karavīri, jūrnieki un lidotāji tiek apmācīti darbam ar dažādām iekārtām, un tas prasa laika un citu resursu ieguldījumus. Obligātais dienests nozīmētu, ka, beidzoties dienestam, būtu jāapmāca jauni cilvēki, manuprāt, no resursu viedokļa tas nebūtu nedz racionāli, nedz izdevīgi. To nevar atļauties pat turīgākās valstis, tāpēc jābūt pavisam citai motivācijai – mēs dzīvojam 21.gadsimtā, kad ir pavisam citi izaicinājumi. Bieži vien atbildīgi lēmumi, kas ietekmē situāciju, ir jāpieņem arī zemākās dienesta pakāpes karavīriem, attiecīgi arī viņiem jābūt zinošiem un motivētiem.

Ja runājam par priekšrocībām, tad obligātais dienests nozīmē, ka valstī ir vairāk tādu iedzīvotāju, kuri prot izmantot ieroci, un gadījumā, ja pienāk "x" stunda, tas, iespējams, nāktu par labu. Šajā kontekstā, protams, jājautā, cik daudz vecāku šobrīd būtu gatavi ļaut saviem bērniem dienēt, lai jauns cilvēks gadu no savas dzīves veltītu militārai apmācībai? Manuprāt, vispirms vajadzētu apzināt, vai cilvēkiem ir šāda vēlme. Uzskatu, ka brīvprātība ir augstākā motivācija un dzinulis dienestā.

Jāsaka, ka maza, bet profesionāla armija kopā ar sabiedroto spēkiem, arī ir ļoti efektīva. Ir jāatceras, ka esam NATO un ES dalībvalsts, un es kā karavīrs, kurš pazīst savus instruktorus, varu teikt, ka esam gatavi aizkavēt jebkuru pretinieku, kamēr ierodas sabiedroto spēki. Nereti cilvēki uzskata, ka militāras krīzes gadījumā, dalība NATO Latvijai nesniegs nekādas priekšrocības, bet es tam kategoriski nepiekrītu - uzskatu, ka nepieciešamības gadījumā, mēs varam paļauties uz sabiedroto spēku atbalstu. Mana pārliecība ir balstīta uz personīgajām, draudzīgajām attiecībām ar mūsu rietumu kolēģiem – kareivjiem un instruktoriem, kuri ir tādi paši cilvēki kā mēs – arī viņiem ir dārga sava dzīvība.

Šobrīd mediju telpā izskan bažas par potenciāliem draudiem sabiedrības drošībai. Nevaru komentēt žurnālistu darbu vai medijos pausto informāciju, bet gribu uzsvērt, ka ikvienam cilvēkam pašam ir jāseko līdzi notikumiem pasaulē, ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, citās kaimiņvalstīs un visā Eiropā, kā arī jāizdara atbilstoši secinājumi. Uzskatu, ka apzinīgiem cilvēkiem nevajag avīzēs rakstīto uztvert par absolūtu patiesību vai akli tam ticēt, vienmēr vajag pameklēt citus ziņu avotus, lai salīdzinātu un izdarītu secinājumus. 

Es vēlos atgādināt veco, visiem zināmo teicienu – sargā sevi un arī Dievs tevi sargās! Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, katrai valstij ir vajadzīga sava armija, un, manuprāt, tā tas būs vēl vismaz tūkstoš gadus, kamēr neiestāsies utopiskais sapnis – miers visā pasaulē! Jebkuras valsts armija, neatkarīgi no situācijas pasaulē, gatavojas ļaunākajam.

Ikvienai valstij ir nepieciešami savi bruņotie spēki, neatkarīgi no tā, kādās aliansēs valsts ir iestājusies, vai, cik draudzīgas ir attiecības ar kaimiņiem. Ja valsts iedzīvotāji atbalsta savus bruņotos spēkus, tad viņi attiecīgi var paļauties uz tiem.

Pēdējā laikā aizvien vairāk jauniešu izvēlas stāties Zemessardzē, kāpēc tas notiek, laikam jājautā pašiem jauniešiem, personīgi mani šī tendence ļoti iepriecina. Arī pats bieži vien aicinu draugus un paziņas padomāt par šādu iespēju un pievienoties Zemessardzei. Ja man jautā, kāpēc jauni cilvēki stājas Zemessardzē, jāsaka, ka atliek tikai palasīt presē, kas notiek pasaulē, kas notiek aiz Latvijas robežām, piemēram, Ukrainā. Ja es nebūtu bruņotajos spēkos, noteikti iestātos Zemessardzē. Tos, kuri ir Zemessardzē kā brīvprātīgi karavīri, varētu raksturot kā pašus patriotiskākos un pašaizliedzīgākos Latvijas valsts iedzīvotājus.

Zemessardzei vienmēr bijusi būtiska loma valsts drošības veicināšanā, un pēdējā laikā tās nozīme pieaug. Atliek atcerēties pagājušā gadsimta 90. gadu sākums, kad valstī nebūt nebija mierīga situācija. Jāņem vērā, ka Zemessardze un arī NBS karavīri ir liels atbalsts sabiedrībai arī miera laikā, piemēram, ja ir plūdi, cita veida dabas stihijas, zemessargi palīdz arī pazudušu personu meklēšanā u.tml. 

Arī jaunu sieviešu vidū pieaug interese par Zemessardzi un profesionālo dienestu, tāpēc nereti tiek uzdots jautājums, cik liela ir dzimuma nozīme, veidojot karjeru militārajā jomā? Jāsaka, ka dzimumam ir nozīme. Ikdienā tomēr ir vieglāk, ja visi kareivji ir viena dzimuma – kaut vai raugoties no infrastruktūras viedokļa. Uzvelkot formu, cilvēks nekļūst par kareivi bez dzimuma, sievietes paliek sievietes un vīrieši – paliek vīrieši. Es vēlētos, lai militārā joma un armija vairāk būtu vīriešu profesija, protams, ja sievietei ir vēlme un spējas darīt to pašu, ko vīrietis, neredzu, kāpēc, lai viņa to nedarītu. Un otrādi – ja vīrietis vēlas strādāt sieviešu profesijā, arī tas ir iespējams. 

No vienas puses, valsts aizsardzībā noder ikviena roka, no otras puses – lielākā daļa sieviešu nav tik spēcīgas kā vīrieši. Protams, arī starp vīriešiem atrodas kāds vājāks. Ir bijuši dažādi gadījumi, jau pirmajā dienā, kad tiek pateikts kāds skarbāks vārds vai nokliedzies "Stāties!", kāds jau pārdomā un saka, ka vairs negrib dienēt. Ļoti daudziem nav pieņemami, ka viņus komandē.

Sievietēm dienestā netiek piemēroti nekādi atvieglojumi, jāveic tie paši uzdevumi un jāpilda tie paši pienākumi, kas vīriešiem. Protams, ir gadījumi, kad vīriešu kārtas kolēģi palīdz, bet ir arī tādas sievietes, kuras negrib, lai viņām palīdz. Gan vīriešiem, gan sievietēm jārēķinās ar to, ka armija norūda, un armija arī salauž. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka. 

Jaunieši, iestājoties dienestā, gatavojas un zina, ka būs liela fiziskā slodze, taču viņi nav pieraduši pie kārtības un disciplīnas, nav pieraduši, ka viņus komandē. Mūsu sabiedrībā valda liela demokrātija - mēs zinām savas tiesības, bet nezinām pienākumus. Tas ir lielākais šķērslis daudziem, kuri uzsāk dienestu. Armija iemāca, ka ir arī pienākumi, ne tikai tiesības.

Tuvojoties Lāčplēša dienai un Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, protams, pārņem pozitīvas sajūtas, lai gan man personīgi ar katru gadu šie svētki aizvien vairāk sāk kļūt par spraigāko darba laiku gadā – ir parāde, kurā jāpiedalās kopā ar komandieriem, dažādi citi svinīgie pasākumi. Kādreiz pats soļoju parādē, ir bijušas reizes, kad vēroju parādi kopā ar visiem skatītājiem. Esmu ievērojis, ka pēdējos gados parādi apmeklē arvien vairāk cilvēku, kuri runā dažādās valodās, ne tikai latviešu. Cilvēkiem rokās ir Latvijas valsts karodziņi. Šie svētki sāk vienot arvien vairāk cilvēkus, un tas, protams, priecē.

Šajā laikā pieaug sabiedrības interese par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzi, tāpēc gribu teikt, ka cilvēki, kuri ir izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar Zemessardzi vai profesionālo dienestu, manuprāt, ir vieni no apzinīgākajiem mūsu valsts pilsoņiem. Tie ir cilvēki ar augstu pilsonisko apziņu, kuriem rūp savas valsts drošība un savas zemes nākotne. Tā ir drosme, jo dienests nav viegls.

Pievieno komentāru

Viedokļi

Zanders: Kolēģi un konkurenti
Zanders: Kolēģi un konkurenti  25   

Kučinska vadītais Ministru kabinets vismaz ārēji cenšas strādāt tik minorīgos toņos, ka var piemirsties, ka tā ir...

Lētā nauda var atgriezt krīzi
Lētā nauda var atgriezt krīzi  4   

Kas vienam labs, citam ne tik ļoti. Šo atziņu var attiecināt arī uz valstu finansēm, turklāt runa var būt par vienu...

Zanders: Kļūda tulkojumā
Zanders: Kļūda tulkojumā  12   

Slovēnijā iznākošajā Razpotja nesen publicēts kāds Polijas iekšpolitiskajiem procesiem veltīts materiāls, kurā...

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0