Tērauds: Nost ar ķīmiju – visiem brīvību, jeb Tiesībsarga viesošanās pelēkajā zonā 9

  • 0
  • Pievienot

Ilgus gadus sasāpējušais jautājums par smagi psihiski slimu un garīgi atpalikušu cilvēku sadzīvi, ilgstošu aprūpi un ārstēšanu ir aktualizēts - ir publicēts Tiesībsarga ziņojums par situācijas novērtējumu Valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) personām ar garīga rakstura traucējumiem.

Diemžēl šī problēma presē tiek atspoguļota ar antipsihiatrisku ievirzi – pret personām, kas dzīvo VSAC tiek vērsta „ķīmiska ierobežošana”, atstājot otrā plānā gan problēmas ar nepietiekamo VSAC finansējumu, gan nepietiekamās rehabilitācijas iespējas, gan pārblīvētību, gan nepietiekamo veselības un sociālās aprūpes speciālistu skaitu VSAC personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. 

Daudziem Tiesībsarga ziņojuma punktiem ir jāpiekrīt, bet par dažiem apgalvojumiem būtu nepieciešama diskusija. Nav šaubu, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāsaņem līdzvērtīga veselības aprūpe, arī VSAC klientiem ir jādzīvo cilvēka cienīgos apstākļos, nedrīkst tikt ierobežotas cilvēktiesības, VSAC klienti nedrīkst tikt pakļauti cieņu pazemojošiem apiešanās veidiem vai sodīšanai. Aprūpei VSAC ir jābūt strukturētai, saprotamai un pārbaudāmai. Bet līdztekus tam ir jārunā par VSAC darbinieku kvalifikāciju, cilvēka cieņu nepazemojošām algām, izdegšanas sindromu, sociālajām garantijām, drošību darba vietā un veselības apdrošināšanu u.c. Jārunā par VSAC personām ar garīga rakstura traucējumiem iedalījumu, grupējot klientus ar dažādām diagnozēm un sociālām problēmām dažādos centros. Pie šī jautājuma jau ir strādājusi speciāla komisija Labklājības ministrijas pārraudzībā, ir secināts, ka dažādu grupu klientiem ir nepieciešami dažādi rehabilitācijas, ārstniecības un uzraudzības modeļi.

Kļūdaini būtu uzskatīt, ka VSAC personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem ir tikai vieta, kur šie cilvēki dzīvo. Šajos centros jābūt līdzsvarā gan sociālajiem pakalpojumiem, gan ārstniecībai. Uzskatu, ka pēdējo gadu laikā kļūdaini ir samazināts profesionālu mediķu - garīgās veselības aprūpes māsu un psihiatru slodžu skaits specializētajos VSAC. Tikai kvalificēti darbinieki var novērtēt psihiski slimā klienta veselības stāvokļa pārmaiņas, pieaicināt psihiatru, lai varētu elastīgi mainīt medikamentozās terapijas taktiku un kopā ar rehabilitācijas darbiniekiem plānot citas ikdienas aktivitātes. Ārstu t.sk. psihiatru pieejamība VSAC ir nepietiekama, ir pārmērīgi liels pacientu (klientu) skaits, kas vienam ārstam jāaprūpē, bet hroniski psihiski slimu un gados vecu pacientu veselības stāvokļa pārmaiņas ir grūti prognozējamas. 

Sabiedrībā un zināmā mērā arī Tiesībsarga ziņojumā iezīmējas nevēlama tendence – speciālistu (psihiatru, ģimenes ārstu, garīgās veselības aprūpes māsu, sociālo darbinieku u.c.) klīniskās un darba  pieredzes nonivelēšana, pat kritizēšana. Jautājumus par ārstēšanu nedrīkst vispārināt, katra pacienta ārstēšanai jābūt individuālai, tā jāvērtē neatraujami no situācijas kādā pacients atrodas. Klientam (pacientam) atrodoties VSAC jāsaņem gan somatisko traucējumu, gan psihisku traucējumu ārstēšanai nepieciešamie medikamenti. Nedrīkst stigmatizēt psihiatrijas nozari – psihisku slimību un traucējumu ārstēšana ar medikamentiem ir viena no pierādītām bioloģiskās ārstēšanas metodēm, nevis” ķīmiska ierobežošana”. Ilgstošu psihisko slimību un traucējumu ārstēšana ir vērtējama kā balstterapija vai profilaktiska terapija, tai ir jābūt iespējami saudzīgai un speciālistu pārraudzītai dinamikā.

Tiesībsarga atzinumā ietvertā kritika par VSAC klientiem nozīmēto medikamentu reģistrēto indikāciju neatbilstību diagnozēm ir diskutējama profesionāļu vidū. Katrai diagnozei (pēc Starptautiskās slimību klasifikācijas 10 redakcijas) nav atšķirīgu, konkrētu medikamentu. Daudzi medikamenti tiek lietoti balstoties uz ārsta klīnisko pieredzi, publikācijām zinātniskos medicīnas izdevumos. Tā ir praktizējoša ārsta ikdiena - atrast konkrētu ārstēšanas taktiku katra pacienta (arī VSAC klienta) vajadzībām, panākot vēlamo terapeitisko efektu, kā arī iespējami zemāko blakņu risku.

Jāatzīmē arī, ka vairāku medikamentu kombinācija ir klīniska nepieciešamība (nevis tikai „ķīmiska ierobežošana”), „polipragmāzija” ir reāla klīniskā prakse visās Eiropas Savienības valstīs. VSAC atrodas hroniski psihiski slimi pacienti, kuri bieži vairs nevar tikt ārstēti ir vienu psihotropu medikamentu, jāmeklē ir pacienta stāvoklim atbilstošas medikamentu kombinācijas, bieži nebūs efektīvi arī jaunākās paaudzes medikamenti, īpaši nelielās devās. Jāatzīmē arī, ka uzvedības traucējumi, patoloģiska dziņu izbrīvēšanās, tāpat kā halucinācijas un murgu idejas ir psihopatoloģiski simptomi, tiem ir nepieciešama ārstēšana. Nepietiekama medikamentozā terapija hroniskiem šizofrēnijas pacientiem var būt saistīta ar biežām hospitalizācijām psihiatriskā slimnīcā, kā arī ar paaugstinātu bīstamas uzvedības risku.

Medikamentu izsniegšana ir jārealizē VSAC personālam, nav pieļaujama situācija, ka pie klientiem ir liels medikamentu daudzums - ne vidēji smagi / smagi garīgi atpalikušie, ne plānprātīgie, ne hroniskie šizofrēnijas pacienti nav spējīgi sistemātiski lietot medikamentus un pilnībā izprast katra medikamenta lietošanas nozīmi. Daudzi no pacientiem ir nokļuvuši sociālās aprūpes centros, jo viņi bijuši nekritiski pret saviem veselības traucējumiem un nelīdzestīgi ārstēšanai.

Tiesībsarga ziņojumā teikts „...VSAC klienti nav pietiekami informēti par terapiju un iespējamām blaknēm un dažkārt viņiem nepastāv alternatīva atteikties no terapijas. Tas būtībā liecina, ka vairāki klienti saņem ārstniecību pret savu gribu. Pacientu tiesību likums nosaka, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Ārstniecības likums nosaka, ka psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Ārstniecību bez personas piekrišanas iespējama tikai konkrētos izņēmuma gadījumos un tad lēmumu pieņem tiesa, bet ārstēšana tiek nodrošināta psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tādējādi secināms, ka šāda veida ārstniecība VSAC bez klienta piekrišanas ir nelikumīga”.

Likumi citēti pareizi. Bet šobrīd nav saprotams, kā šo situāciju risināt. Trūkst juridiski korektu risinājumu un praktisku rekomendāciju. Ja SAC klienti atteiksies no zālēm, pasliktināsies psihiskās slimības norise, pieaugs uzvedības traucējumu intensitāte un bīstamība.  Vienīgais risinājums, lai likumiski sakārtotu šo ilgstoši slimojošo pacientu ārstēšanu ir risināt jautājumu par ierobežotu rīcībspēju, t.i. ierobežot rīcībspēju lemt par savu ārstēšanu. Šādos gadījumos Tiesa varētu nozīmēt personu, kas sava pārstāvamā interesēs sniegtu informētu piekrišanu ārstēšanai un savas kompetences robežās pārraudzītu ārstēšanu. 

Divi citāti no Tiesībsarga ziņojuma: „...visizplatītākais tiesību dzīvot sabiedrībā pārkāpšanas veids ir ievietošana sociālās aprūpes institūcijās”  un „ ...tādu pakalpojumu sniegšana, kas paredz, ka personām ar invaliditāti jāturpina dzīve psihiatriskās veselības aprūpes iestādēs, nav uzskatāma par pieņemamu, jo šādas iestādes rada nopietnu pacientu un personāla institucionalizācijas risku, kas savukārt var nelabvēlīgi ietekmēt pacienta ārstēšanu”.  No šiem citātiem nav saprotams, kur tad lai atrodas (dzīvo) hroniski psihiski slimie, īpaši tie, kuriem nav ģimenes un tuvinieku, tie, kuri nav piemēroti dzīvošanai „alternatīvās aprūpes iestādēs”. Jelgavas slimnīca „Ģintermuiža” jau vairākus gadus cenšas atrisināt jautājumu, kā un kur ārstēt hroniski psihiski slimos (t.sk. „hroniski akūtos”) pacientus, kas nav piemēroti ne ilgstošai ārstēšanai psihiatriskā slimnīcā, ne dzīvošanai VSAC. Latvijā vienīgā ilgstošas psihiatriskas aprūpes slimnīca Aknīstē diemžēl arī nav bezizmēra.    

Kāpēc hroniski psihiski slimiem biežāk nav iespēja atgriezties sabiedrībā un dzīvot patstāvīgi:

Ir psihiski traucējumi, kas saasināsies neārstēšanās rezultātā (pacienti sākumā pēc izrakstīšanās no VSAC vai slimnīcas jūtoties labi, neuzskatīs par nepieciešamu lietot medikamentus, rezultātā tiks pārslogotas slimnīcas),

Nav kur dzīvot, nav iemaņu patstāvīgi saimniekot (pacienti nonāks bezpalīdzīgā stāvoklī vai var pieaugt sabiedriski bīstamas uzvedības risks), Nav naudas (mazas pensijas vai sociālais pabalsts), Pastāv sabiedrības, ģimenes stigmatizējoša attieksme pret psihiski slimiem.

Runājot par VSAC klientu iespēju atkal dzīvot sabiedrībā, nedrīkst aizmirst ļoti svarīgu jautājumu – mēs spriežam par smagi, ilgstoši psihiski slimiem pacientiem vai garīgi atpalikušiem pacientiem, kuru ārstēšana sociālā adaptācija iepriekš bijusi nesekmīga. Arī ārstēšanas rezultātā nav bijusi iespēja panākt atveseļošanos. Vai mēs varam dzīvot cerībā (varbūt ilūzijā), ka būtiska daļa šo cilvēku spēs dzīvot patstāvīgi, atveseļoties – diemžēl nē, hronisks šizofrēnijas process un organisks galvas smadzeņu bojājums ir neatgriezenisks. Es nenoliedzu sociālās rehabilitācijas nepieciešamību, bet sastādot aprūpes un rehabilitācijas plānu jāvadās no reālistiskām prognozēm, nevis formāli jāaizpilda rehabilitācijas plāni, lai nepieļautu jau tā nepietiekamā veselības un sociālās aprūpes budžeta nemērķtiecīgu iztērēšanu. Ja SAC klientam ir stabilizējušies psihiskie traucējumi, protams, ir jābūt iespējai pacientam dzīvot pusceļa mājās, grupu dzīvokļos vai sociālajās mājās.

Protams, hroniski psihiski slimajam pacientam ir „tiesības uz dzīvošanu sabiedrībā”, bet nedrīkst aizmirst arī par citu cilvēku tiesībām - kādas tiesības ir viņa gados vecajai mātei vai radiniekiem, pie kā pēc „atgriešanās sabiedrībā” ies dzīvot šis sociāli bezpalīdzīgais un slimais cilvēks? „Iespēja izvēlēties, kur dzīvot?” arī ir ļoti nopietni vērtējams jautājums, lai hroniski psihiski slimie un garīgi atpalikušie cilvēki nekļūtu par nepārdomātu reformu vai negodīgu cilvēku upuriem, kā rezultātā reāli paliktu uz ielas. Bieži šie pacienti ir svārstīgi, pretrunīgi un pasīvi pakļaujami savos lēmumos.

Aktīvi sabiedrībā jārunā par ģimenes un sabiedrības lomu, ja ir cilvēki, kopā ar kuriem var dzīvot psihiski slimie un garīgi atpalikušie cilvēki, tad SAC viņi nedzīvos. Vajadzētu atbalstīt ģimenes, kurās dzīvo cilvēki ar smagiem psihiskiem traucējumiem. Šeit ir svarīga gan sabiedrības aizspriedumu mazināšanai, gan ambulatorās psihiatriskās ārstēšanas uzlabošanai, kā arī šo ģimeņu materiālās situācijas uzlabošanai.

Priekšlikumi aprūpes un ārstniecības uzlabošanai specializētos VSAC personām ar garīga rakstura traucējumiem:

Nav mērķtiecīgi likvidēt specializētos VSAC, bet mazināt to pārblīvētību, nodrošināt dažādas klientu uzraudzības pakāpes, neatsakoties arī no VSAC ar „slēgtām durvīm”;

Nodrošināt ar pietiekamu darbinieku skaitu, nodrošinot arī klientus ar individuāliem aprūpētājiem (nepieciešamības gadījumā);

Nodrošināt specializētos VSAC ar pietiekamu kvalificēta medicīniskā personāla un rehabilitācijas speciālistu skaitu, iespēju sistemātiski veikt klīniskās analīzes, nodrošināt brīvāku pieeju pie ģimenes ārsta un speciālistiem.

Veidot reālistiskas sociālās rehabilitācijas programmas, izprotot, ka ne visi  VSAC iemītnieki spēs atgriezties sabiedrībā

Veidot koordinējošu starpnozaru institūciju, kas organizētu darbu SAC personām ar garīga rakstura traucējumiem

Sakārtot likumdošanu, kas skar smagi psihiski slimas personas, to aprūpi un ārstēšanu, īpaši izceļot ierobežotas rīcībspējas jautājumus.

Pievieno komentāru

Viedokļi

Zanders: Debatēt par ekonomiku
Zanders: Debatēt par ekonomiku  13   

Paveca anekdote. Sarunājas divi politiķi (vai žurnālisti...): es tomēr nesaprotu, kas ir Latvijas ekonomikas pamatā. -...

Dzirdēt skaņu niansētāk
Dzirdēt skaņu niansētāk  3   

Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja, medicīnas zinātņu doktore Sandra Kušķe intervijā Romānam Meļņikam. Pēdējā...

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0