Ziņu, ka 42,6% Latvijas iedzīvotāju sliecas neticēt, ka Latvija var pastāvēt kā neatkarīga nacionāla valsts, protams, var tulkot kā kārtējo apliecinājumu tam, ka vilšanās politikā plus ekonomiskā krīze lielu daļu sabiedrības padarījusi par neglābjamiem pesimistiem, «vaidētājiem» utt. Bet - sakritības rezultātā - autoritatīvā izdevuma Foreign Policy šā gada jūlija/augusta numurā viens no materiāliem veltīts faktoriem, kas valsti var novest līdz tā sauktajam failed state (burtiski no angļu val. - neizdevusies valsts) līmenim.
Foreign Policy raksta autori min 10 iemeslus, kas ilgtermiņā izposta valsti, pat ja tajā nenotiek kara darbība, dabas katastrofas un tamlīdzīgas norises. Kā piemēri tiek minēti labi zināmā kompānija («Ziemeļkoreja & Co.»), kurā Latvija, protams, neiekļaujas un, cerams, arī nekad nenonāks. Tomēr daži no faktoriem liekas saprotami arī mums un attiecīgi vedina domāt, ka vieglprātīga politika šajos jautājumos var novest pie ļoti smagām sekām.
Tātad daži no 10 iemesliem, kas, pēc Foreign Policy publicētā, var sagraut valsti. «Uzspļaujoša» attieksme pret cilvēkresursiem (piemērs - Uzbekistāna). Mums, protams, nav kokvilnas plantāciju, tomēr nevarētu teikt, ka Latvijā - ja neņem vērā deklarācijas - nopietni rūpējas par ļaudīm kā valsts nākotnes pamatu. Juceklis ar īpašuma tiesībām. Un atkal - Latvijā situācija nav tik skarba kā dažās no rakstā minētajām Dienvidamerikas valstīm, tomēr, spriežot pēc preses, mūsu uzņēmēji daudz laika pavada aizstāvoties tiesās, kontrolējošās institūcijās u. tml. Respektīvi, privātīpašums it kā ir pašsaprotama vērtība, tomēr itin bieži tas vairāk kļūst par apgrūtinājumu nekā aktīvu. Vēl starp minētajiem iemesliem ir centrālās varas vienaldzība pret attālākos reģionos notiekošo (Kolumbija) un rentablāko biznesu koncentrēšanās šaurā elites lokā (Ēģipte).
Tātad, lai valsts būtu pussabrukusi vai tuvotos tam, nav obligāti jānokļūst starptautisko ziņu kanālu izlaidumos ar bada cietēju rindām vai pilsoņu kara skatiem. Negribas piekrist minētās SKDS aptaujas noskaņai - mēs neesam failed state. Tomēr nevar noliegt, ka labi IKP pieauguma tempi neizslēdz bīstamu sabiedrības noslāņošanos un demokrātijai nepieciešamu institūciju vājumu.
Pievieno komentāru