Rakstnieki, skolu un tehnoloģiju pārstāvji aicina Ķīli neaizrauties ar plašu digitalizāciju 60

Šobrīd to varēs izmantot uz katrā skolā pieejamās interaktīvās tāfeles, bet, ja nākotnē īstenosies R. Kīļa lolotā un citviet pasaulē jau īstenotā iecere par planšetdatoru katram skolēnam, tad elektroniskajiem materiāliem būs vēl viena plaši pieejama platforma.

Pirms dažiem mēnešiem redakcijas telpās notika Skolas Dienas reportieru tikšanās. Izmantojot situāciju, kad vienuviet ir padsmit jauniešu no dažādām Latvijas skolām, centāmies izzondēt izglītības laukā notiekošo. Vārdu salikums «izglītība un tehnoloģijas» ausīm kļūst arvien pazīstamāks, un toreiz klātesošajiem pavaicājām - jūs labāk lasāt elektronisku vai drukātu tekstu? Lielākā daļa no viņiem bija tradicionālo grāmatu piekritēji. Kad vaicājām, kā ir ar rakstīšanu, svaru kausi nosvērās par labu datoram. Pēc skolēnu teiktā, līdzīgi ir arī ar skolotājiem, jo rakstu darbus viņi daudz labprātāk pieņem datorrakstā.

Tādēļ, mūsuprāt, šis ir gluži piemērots brīdis, lai ar tehnoloģijām un to ietekmētajām jomām saistītiem cilvēkiem pavaicātu - cik tālu tās ielaist mūsu dzīvē un kad būtu īstais brīdis novilkt sarkanās līnijas?

Tehnoloģijas nav panaceja

Iveta Ratinīka

dzejniece, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja

Progress nav apturams - tehnoloģijas ir, tās būs un, iespējams, arvien vairāk pārplūdinās ikdienas dzīvi, izglītību, citas jomas. Jautājums, kas rodas, ir diezgan tiešs - tehnoloģijas mums kalpo vai arī mēs kalpojam tām? Jā, tehnoloģiju pieejamība skolā rada ērtības, palīdz gan skolotājam (no mācību vielas pasniegšanas iespēju dažādošanas līdz datu apstrādei, piemēram, e-klases vidē), gan skolēniem, tomēr vienmēr ir jāatceras, ka mērķis nosaka līdzekļu izvēli, nevis līdzekļi - mērķi. Neticu, ka e-grāmatu lasīšanas ierīces būs efektīvākas par gudri veidotām grāmatām (jāatzīst, ka daļa no mācību grāmatām joprojām šādu epitetu nav pelnījušas), turklāt jau gluži lieki teikt, ka pārlieku liela datoratkarība, ko aizvien jaunas tehnoloģijas tikai vairo, kaitē. Noteikti te var runāt arī par skolotāju profesionalitāti un tās veicināšanu, strādājot ar modernajām tehnoloģijām. Šaubos, ka valsts ir gatava jauniem tēriņiem vēl kādām tehnoloģijām skolā, kas netiks pilnvērtīgi lietotas, ja jau naudas trūkst elementārai skolu vides uzlabošanai un grāmatu iegādei.

Milzīga problēma, ko aizrautīgie reformu un visa pēc kārtas digitalizēšanas fani piemirst, ir ne tikai saskarsmes iemaņu zudums, ko visa virtuālā pasaule sekmē jauniešos, bet arī to, cik ļoti nenoturīgas ir jauniešu prasmes strādāt ar nekontrolējamajiem informācijas plūdiem, cik liels kārdinājums ir pārkāpt jebkuras autortiesības (arī uz prezentāciju, referātu tās attiecinot), cik ļoti negatīvi tehnoloģijas ietekmē tik elementāras prasmes, piemēram, kā rakstīšana ar roku, zīmēšana, teksta lasīšana ar izpratni. Aizraujoties ar pārlieku inovāciju daudzumu, mēs radošumu aizstājam ar tehnokrātiju. Radošums ir nepārvērst izglītību par bezjēdzīgi izklaidējošu procesu.

Rakstīšana ir apdraudētāka par lasīšanu

Andris Vilks

Latvijas Nacionālas bibliotēkas direktors

Runājot par tekstu attiecībām ar tehnoloģijām, ir jāsaprot, ka viena lieta ir informācijas glabāšana, pārvietošana, pieejamība, otra - saturs, tā izmantošana un ietekme uz dažādām cilvēku grupām, dažādās paaudzēs. Ja mēs sakām, ka pensionāriem vajadzētu lietot tehnoloģijas vairāk, bet bērniem mazāk, vai mēs atrisināsim mūsu vai viņu problēmas? Tas vien, ka saturs tiek pārnests uz elektronisko vidi, lasi - tehnoloģijām, nerada jaunus satura izmantotājus. Pašu tehnoloģiju lietotājus gan. Vienkāršāk izsakoties, tas, kurš nav lasījis tradicionālās grāmatas, nelasa arī e-grāmatas.

Var teikt, ka mēs dzīvojam citu ātrumu laikmetā, bet ir jāatceras, ka tad, kad XV gs. tika ieviesta grāmatu iespiešana, apmēram gadsimtu turpinājās to rakstīšana ar roku. Pagaidām drukāto grāmatu daudzums turpina pieaugt, bet e-grāmatu priekšrocības jeb uzskatāmi izdevīgas atšķirības nav tik lielas. Prakse rāda, ka daudz svarīgāks ir jautājums par grāmatu lasīšanu kā tādu, bet teksta nesēja nozīme nav tik svarīga. Vismaz līdz tam brīdim, kad nebūs izvērstas papildu meklēšanas, interaktīvās un audiovizuālās iespējas. Bet daudzos gadījumos tas ne tikai nav vajadzīgs, bet pat bīstami «izslēdz» cilvēka jeb lasītāja izdomu un iztēli. Ļoti lielas problēmas e-tekstos sagādā intelektuālā īpašuma jeb autortiesību jautājums. 140 zīmes katrs var ziedot, bet nopietnākus tekstus, patiesu jaunradi? Nav droši atrisināta arī tekstu «mūžīga» saglabāšana. Visticamākais, ka gadus 20 vēl būs jāsadzīvo tradicionālajām un e-grāmatām.

Tradicionālā rakstīšana ir apdraudēta vairāk nekā lasīšana. Te lielākā dilemma ir valodas kvalitāte, nevis glītrakstīšana. Cita lieta - iespējams, ka starp smadzenēm un pirkstu galiem notiek procesi, kuri būtiski atšķiras, ja mēs rakstām ar zīmuli jeb klaviatūru. Es būtu laimīgs, ja neierobežotai auditorijai paredzētie teksti, t. i., e-publikācijas, būtu labā valodā. Tas nozīmē, ka autoriem (šodien tāds var būt jebkurš sociālo tīklu dalībnieks) ir jābūt labi izglītotiem un disciplinētiem (tas nenozīmē, ka ortodoksāliem) valodas lietošanas jomā. Kļūdu labošana un rediģēšana būs (ir!) pašu rakstītāju atbildība. Piemēram, es cenšos neslinkot un īsziņas mobilajā telefonā rakstu pēc iespēja pareizi un pilnīgi. Piemēram, nerakstu: «pzv kad brivs vilx».

Šī skolotāju paaudze vēl nespēj realizēt visu potenciālu

Reinholds Razums

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klases skolnieks

Daļai pedagogu tehnoloģijas un to sniegtās iespējas vajadzētu izmantot krietni biežāk. Uzskatu, ka pat skolēns, kuram stundas tēma īpaši neinteresē, atcerēsies krietni vairāk, pavirši noskatoties video, nekā tad, ja viņam liks lasīt vai klausīties kādu tekstu. Video demonstrēšana nav vienīgā metode. Var organizēt arī interaktīvas spēles, caur videozvaniem aizvadīt kopējas stundas ar ārzemju skolām un tamlīdzīgi. Protams, skolas attīstās - kabineti tiek aprīkoti ar interaktīvajām tāfelēm, skolotāji iegūst datorus. Tomēr loģiski, ka šī skolotāju paaudze vēl nespēj realizēt visu potenciālu. Baidoties par nākotni, - diezin vai tehnoloģiju attīstība ir tuvu brīdim, kad spēj mūs kādi apdraudēt.

Nevar noliegt, ka e-grāmatas ir krietni vien ērtākas. Piemēram, pats vairāk lasu e-grāmatas, jo tad nekad nav jākreņķējas - «ehh, būtu paņēmis grāmatu līdzi». Varu lasīt jebkurā brīdī, atverot grāmatu telefonā vai datorā, vai planšetē. Arī skolā e-grāmatas tomēr būtu ērtākas, pirmkārt, skolēnu somas ikdienā šobrīd ir pārlieku smagas. Otrkārt, e-grāmatā var iekļaut lietas, kas īstā nav iespējamas - video, palielināmas bildes, kustīgas diagrammas. Treškārt, tā daudz vieglāk iespējams kaut ko atzīmēt, atrast, izcelt. Kā arī e-grāmatas, protams, ir videi draudzīgākas. Tomēr nedomāju, ka «īstās» grāmatas tuvākajos gados ir lemtas iznīcībai - cilvēki tās ražos un pirks aiz mīlestības pret ierasto lasīšanas procesu.

Kiborgu laikmetam netic

Inga Žolude

rakstniece

Pirms gadiem desmit, kad sāku apzināti rakstīt, rakstīju stāstus ar roku kladē un tad pārrakstīju uz datora. Tagad rakstu pa tiešo datorā, tas ietaupa laiku un atvieglo teksta pārskatāmību, labošanu un uzglabāšanu. Vēl joprojām visas piezīmes, uzmetumus, pieredzes pierakstu ar roku uz papīra. Es vispār neesmu tehnoloģiju cilvēks, pat neprotu telefonā lietot internetu vai pārbaudīt savu e-pastu. Un ļoti labi ar to/bez tā iztieku. Dažkārt es apņemos kā ļoti noderīgu rīku brīžos, kad nav iespējas apsēsties un rakstīt, izmantot diktofonu, lai fiksētu savas idejas un domas attīstību un plūdumu, bet godīgi jāatzīst - tā arī to neesmu ieviesusi par regulāru praksi. Acīmredzot arī tas nav akūti nepieciešams. Man ir zināma rezerve un neticība kiborgu laikmeta pienākšanai tuvākajā nākotnē, un es nejūtu nepieciešamību mainīt savus paradumus un modernizēties, lai iekļautos mūžīgi modernizējamajā dzīves ritumā.

E-grāmatas droši vien ir loģisks attīstības solis. Galvenais, lai cilvēks lasa, vienalga, vai papīra formāta grāmatu vai e-grāmatas failu. Taču es nedomāju, ka vajadzētu datorizēt skolēnu mācību līdzekļus. Tā būtu apzināta pieaugušo iejaukšanās lietu kārtībā, nemaz nerunājot par izmaksām un lietošanas specifiku. Tehnoloģiju lietošanai vai nelietošanai vajadzētu būt brīvai pieauguša cilvēka izvēlei, tāpat kā reliģiskajai (ne-) piederībai. Cilvēkam ir dota taustes maņa. Cilvēkam ir nepieciešams saskarties ar dažādām faktūrām, skatīties, cik ātri grāmatas lapas pāršķiras vienā rāvienā, kā lappušu pāršķiršanās iepūš sejā tipogrāfijas smaržu, kāds ir papīrs, izcilni burti, ar plaukstu pārbraukt pāri grāmatas vākam, redzēt iepriekšējo lasītāju vai nevērīgas izturēšanās pēdas grāmatu lapās - pasvītrojumus, fosilas kafijas, netīrumu, saspiestu mušiņu, herbarizētu augu pēdas. Tāpat var sajust atšķirību starp rakstīšanu ar H vai B cietuma/ mīkstuma zīmuli, dusmīgus pildspalvas švīkājumus burtnīcā, kas saēd vairākas tālākās lapas. Tā ir sajūtu inteliģence un atmiņa. Es piekrītu visaptverošai tehnoloģiju lietošanai tikai gadījumos, kad laiks ir nauda, jo tehnoloģijas ietaupa laiku, bet vai tad mēs vēlamies, lai visa sabiedrība dzīvo un rīkojas saskaņā ar šo moto - laiks ir nauda?

Tehnoloģijas jāizmanto gudri

Andrejs Vasiļjevs

Tilde valdes priekšsēdētājs

Tehnoloģijas arvien vairāk ir jāizmanto gudri, jo tas var sniegt lielu labumu un atvieglot dzīvi. Bet neprasmīga pielietošana cilvēkam var nodarīt lielu ļaunumu. Psihologi nav vēl līdz galam to izpētījuši, bet es domāju, ka pastāv saikne starp reālistiskām vardarbīgām datorspēlēm un gadījumiem, kad jaunieši izrīkojas pilnīgi neadekvāti - ņem rokā reālu ieroci un iet šaudīties. Gudrā lietošana nozīmē izmantot tehnoloģiju priekšrocības, nevis nosist laiku ar tām, aizvietojot reālu saskarsmi. Pedagogi daudz runā par problēmu, ka bērni ļoti ātri apgūst spēju atrast un sagrābstīt lielu daudzumu informācijas drusku, bet viņiem ir grūti atrast sakarības. Izpratne par procesiem un spēja domāt tiek aizvietota ar spēju ātri atrast un sakompilēt informāciju.

Rakstītprasme skolās noteikti ir jāattīsta, jo pašreiz datori vēl nav tik pieejami, lai pilnībā varētu aizstāt tradicionālo pildspalvu, papīru un grāmatu. Kladi vai burtnīcu jebkurš bērns var atļauties. To droši var atstāt skolā uz galda vai parkā uz soliņa. Idejai, ka katram bērnam visas grāmatas varētu aizvietot planšetdators, nav īsti aprobēta. Ir jautājums, cik tas izmaksā, cik tehniski droši tas ir, jo bērni ir aktīvi un dinamiski, un cik droši tas ir viņiem pašiem, jo visiem būs zināms, ka skolēni pa ielu staigā ar planšetdatoriem somā. Domāju, ka atradīsies garnadži, kas gribēs to izmantot, un tas pakļauj bērnus riskam. Kur nu vēl tas, ka bērnam neapšaubāmi būs kārdinājums paklikšķināt kaut kur sānis un atvērt kādu spēlīti vai aizskriet kaut kur citur interneta pasaulē.

Elektroniskas un drukātas grāmatas pretnostatījums ir nedaudz mākslīgs. Grāmatu var apskatīt kā drukātu fizisku materiālu, bet pēc citām definīcijām tas ir plašāka apjoma vēstījums, kas apskata kādu noteiktu tēmu vai to loku. No tāda viedokļa vairs nav nozīmes, vai šis saturs ir pieejams uz papīra vai planšetdatora. Galvenais ir saturs.

Grāmata ir universāls datu nesējs

Guntis Berelis

Ar roku vispār esmu aizmirsis rak stīt, jo datoru lietoju no 96. gada. Ja sanāk kaut ko rakstīt ar roku, tad tas liekas baigais apgrūtinājums. Nevajag būt stulbam - ir jāparūpējas, lai rakstītajam būtu kopijas. Zinu vienu krievu rakstnieku, kuram mājā iespēra zibens. Nodega māja ar visiem datoriem un pabeigtu romānu. Pie mums arī bija gadījums, kad viena tulkotāja savu iztulkoto grāmatu izglāba tikai tādā veidā, ka tulkojumu bija atsūtījusi man izlasīt.

Protams, būs teksti, kas pastāvēs tikai elektroniskā veidā. Manuprāt, viss process attīstīsies tādā virzienā, ka būs gan grāmatas, gan elektroniskais teksts. Lai cik tas jokaini būtu, bet grāmatā publicēts teksts ir daudz ilglaicīgāks. Konkrēts piemērs - 90. gados Amerikā bija viena izdevniecība, kas publicēja simtiem vai pat tūkstošiem elektronisko tekstu disketēs. Ko lai tagad ar tām disketēm iesāk? Diskešu lasītāji faktiski vai nepastāv. Uz mata tas būs ar kompaktdiskiem. Tehnoloģiskā attīstība ir tik strauja, ka mēs nevaram iedomāties, kas būs pēc 50 gadiem. Protams, viņus var konvertēt, bet tā atkal ir papildu problēma. Tieši no šī viedokļa grāmata ir universālais datu nesējs, kas pastāv gadsimtus.

Mūsdienās tekstu var uzlūkot pārsvarā divos aspektos - vai nu izglītojošs, vai izklaidējošs. Gadu tūkstošiem bija citādi. Teksta galvenā funkcija bija maģiskā. Primitivizējot var teikt, ka teksts bija tiešais vads ar Dievu, turklāt ne jau tikai Bībeles formā, tā bija absolūti visās kultūrās, kur vien pastāvēja rakstība. Tieši tāpēc teksts tika uzlūkots kā milzīga vērtība, bezmaz mistiska. Tāpēc tekstus pielūdza, saklausīja tajos dievu balsis.

Pieļauju, mūslaiku literatūrzinātne vai, konkrētāk, literatūras vēsture ir šīs attieksmes rudiments. Romantisma laikmets radīja priekšstatu par rakstnieku kā dievišķo radītāju. Pēcāk tas atbīdījās fonā, bet attieksme pret tekstu kā dievišķu - jo tā autors ir Radītājs - vērtību saglabājās. Tāpēc arī radās pielūgsmes racionālās formas - literatūrzinātne un literatūras vēsture, kuras pamatu pamats ir doma, ka katru teksta skrandu, katru Radītāja uzrakstītu frāzi vajag saglabāt un pēc tam pielūgt (arī aprakstīšana un analīze zināmā mērā ir pielūgsmes forma). Protams, ir bezgala daudzi citi aspekti, taču tas ir fundaments.

Pienāk laikmets, ko dēvē par postmoderno, un attieksme pret tekstu mainās. Teksts zaudē savu dievišķo vērtību, toties sāk dominēt izklaidējošā un izglītojošā. Arī autora acīs teksts zaudē vērtību, jo radīt tekstu - tas taču ir visparastākais maizes darbs, nekā mistiska tur nav, turklāt pasaulē ir tāda tekstu pārprodukcija, ka nav iedomājama situācija, kad katram autoram pieliktu klāt literatūrvēsturnieku, kurš rūpētos par procesa iemūžināšanu un saglabāšanu pēctečiem. Tas, ka, rakstot datorā, nepaliek pāri visādi «radošā procesa materiāli» vai kas tamlīdzīgs, ar ko izklaidēties literatūrpētniekiem, cieši saistīts tieši ar šo attieksmes maiņu pret radošo darbību un pašu tekstu. Kaut kādā mērā tas būs literatūrpētniecības - tādas, kādu to mēs pazīstam patlaban, - gals, bet šī literatūras pētniecība īstenībā ir jauna parādība, pat divi gadsimti nebūs, tātad - pavisam mazs nogrieznis literatūras vēsturē.