Rožu un ekzēmu, slakteru un killeru, daudžu, veldru, segliņu, buldozeru, mākoņtēvu un tamlīdzīgu kustoņu darbības un bezdarbības rezultātā, mūsu valsts atrodas sarežģītā situācijā.
Iepriekš uzskaitītie politiskā farsa tēli nav nekas cits kā piemuļķotas, gļēvas un dziļi sirdī nelaimīgas dvēseles. Piemuļķoti – jo domā, ka, aizgūtnēm raujoties pēc naudas un varas, iespējams gūt sirdsmieru. Gļēvi – jo, nespējot nodrošināt tautas labklājību, ikvienas straumes ietekmē tie liecas kā gļēmīgas zāles. Nav svarīgi, no kuras puses – Rietumiem vai Austrumiem –, ka tik iegūta pusjukušā atkarībnieka īslaicīgā tīksme. Nelaimīgi – jo arī ja iezogas domas atblāzma par godīgumu, labestību un sabiedrības interesēm – atpakaļceļa vairs nav!
Runājot dievcilvēka vārdiem, «es teikšu vienu lietu», valdošā elite ir darbojusies un darbojas, ievērojot «dzelžainus principus» – pašaizliedzīga zagšana, teicami organizēta politiskā teātra spēlēšana un masu apziņas manipulēšana, apņēmības pilna valsts graušana un iztirgošana.
Un «paldies» viņiem par to, jo valstī gandrīz vairs nav neviena, kurš nesaprastu «kā nevajag!». Ja kurpe spiež pavisam nedaudz, to var paciest gadiem - pierast, ar laiku aizmirst. Bet, ja uzberž pamatīgu tulznu, kad šķiet, ka pat dzeloņdrāšu sandales būtu nieks, tad sakod zobus, norauj kurpes nost, aizsvied tās labi tālu un skrien basām kājām, baudot atvieglojumu. Priecājies kā bērns, pieķerot sevi pie domas – «Kādēļ tikai tagad? Kāds es biju tāds muļķis.»
Lielo onkuļu radītie problēmu labirinti kļūst aizvien šaurāki. Gaiss kļūst smacīgs, trūkst elpas. Vienacainais masu mēdīklis turpina ar žulti pievemt gandrīz vai katra pingvīna mitekli. Bezcerības vīrusa epidēmija pārņēmusi teju vai visu sabiedrību...BET..
Lai cik mērķtiecīgi darbotos Latvijas izglītības sistēmas pārvaldnieki, lai kā paverdzināšanas mašinērija nemēģinātu sagūstīt ikvienu – nekas nav beidzies. Viss tikai sākas!
Ir pienācis laiks jaunatnei teikt savu vārdu. Ir pienācis laiks atgriezties tiem, kuri zināšanas un pieredzi krājuši ārpus Latvijas. Ir laiks apvienot visus spēkus, lai kurā pasaules malā mēs atrastos. Ir pēdējais laiks atbrīvoties no iesīkstējušiem uzskatiem, sadarboties, apvienoties.
Pašreizējo Latviju ir grūti nosaukt par valsti. Tāpat arī sadrumstaloto cilvēku masu ir grūti saukt par sabiedrību – ir individuālisti un izteiksmīgākas vai mazāk izteiksmīgas mūsu varoņu kopijas. Nav nedz kopīga mērķa, nedz definēti skaidri uzdevumi, lai to sasniegtu. Ir pēdējais laiks dziedināt ļaundabīgo audzēju, kurš lielākā vai mazākā mērā ir iesakņojies ikvienā no mums.
Jaunatne un bērni ir tie, kuriem būs jāatdod parādi, jāizstrebj savārītais un strauji grimstošā kuģa vietā jāuzceļ jauns. Un visi kopā mēs to paveiksim. Vai maz vispār ir alternatīvas?
Priekšlikumi, ko darīt:
1) Pulcēsim rīcībspējīgus cilvēkus, kuri vēlas izprast un jau šobrīd pietiekoši labi izprot pašreizējās situācijas cēloņus, kuri ir orientēti uz risinājumu meklēšanu un atrašanu, nevis bezspēcībā nolaiž rokas. Uzskatu, ka mēs ikviens varam dot ieguldījumu, tikai darbus vajadzīgs atbilstoši organizēt. Tiksimies gan klātienē, gan atradīsim viens otru, izmantojot interneta tehnoloģiju priekšrocības.
* Piemēram, Latvijas Jaunatnes padome (LJP) līdz 8.februārim aicina pieteikt savu dalību forumā i2009 (Idejas un Iespējas 2009). Forums notiks 13. – 14.februārī, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē (Palasta ielā 4).
2) Apkoposim ziņas, kas nodrošina visupirms jau aktīvāko, bet vēlāk ikviena cita cilvēka izaugsmi, jo varu ieguvušie ir ne tikai labi informēti, bet arī teicami apmācīti. Jebkura TV raidījuma ētera laika aizpildīšana ar neko, uzmanības novirzīšana no galvenā, nebeidzama melošana, acīs skatoties, šādiem cilvēkiem ir tīrais nieks. Tikai nepārtraukta sevis pilnveidošana un neizsīkstoša vēlme izzināt problēmu cēloņus ļaus uz visiem laikiem aizmēzt tos, kuri apmācīti VDK skolās, studējuši līderisma akadēmijās un kuriem bijuši pieejami kursi, kas ierindas cilvēkam nav pa kabatai. Nepārprotiet mani! Kā tas ir ar jebkurām zināšanām un prasmēm, tās var izmantot gan savtīgiem nolūkiem, gan sabiedrības labā.
* Kā sākums varētu būt www.TautasForums.lv sadaļa „Tavai izaugsmei”.
3) Darbosimies saskaņoti - saziņa, ideju apstrāde, projektu vadība utt. Tiekoties ikdienā ar ļoti daudziem cilvēkiem, man nav izdevies sastapt gandrīz nevienu ļaunu cilvēku. Īstu negodīgo un patiesu nekrietno ir maz, bet to dažu nedaudzo radītā, prātam grūti aptveramā un savā ziņā pat apbrīnojamā sistēma ir pakļāvusi gandrīz mūs visus. Arī mūsu prāti ir sagūstīti. Viņiem, atšķirībā no lielākās sabiedrības daļas, ir vienots mērķis. Pēc labākajiem mafiju priekšrakstiem, tika un tiek sadalītas interešu un ietekmes zonas. Šo «nedaudzo» panākumu atslēga ir teicama sadarbība, saskaņota rīcība, bez ķildām par niekiem.
* Priekšlikums. Aicinu uz sadarbību Pingviniem.info, Domkalve.info, LaimiLatvijai.lv, GlabValsti.lv un ikvienu, lai kopīgiem spēkiem pēc iespējas īsākā laikā izveidotu ideju ierosināšanas, apkopošanas un apstrādes rīku, kas būtu pieejams ikvienam. Ar kaimiņu – igauņu palīdzību, tikt pie šāda rīka varam pāris nedēļu laikā. Tas nebūtu brīnumlīdzeklis pret visām problēmām, bet gan pirmais solis, lai pulcētos un radītu arvien labākus risinājumus.
Par to, ka interneta tehnoloģiju iespējas mēs izmantojam gaužām vāji, jo īpaši sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanai, pārliecinieties 7. un 8.februārī Starptautiskajā jauno mediju konferencē „BarCamp Baltics 2009”.
Vairāku šādu ideju apstrādes rīku radīšana un deķīša vilkšana katram uz savu pusi būtu nekas cits kā pretsabiedriska un savtīga rīcība, jo tas mūs kārtējo reizi šķeltu nevis vienotu. Tā kā politiskās partijas ļoti lielā mērā ir zaudējušas sabiedrības uzticību, ko sekmē arī pašos pamatos aplamā gudro izraudzīšanas kārtība, portāla darbināšanai un attīstībai vajadzīgie finanšu līdzekļi piesaistāmi bez politisko partiju līdzdalības un ietekmes. Portāls veidojams bez komerciāliem nolūkiem, un tam jābūt atvērtam sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām un/vai interneta portāliem, kas darbojas sabiedrības, nevis šauru interešu grupu interesēs.
Nevis ticu, bet zinu, ka spēsim stiprināt mūsu - sabiedrisko televīziju un radio, sadarbosimies ar preses izdevumiem, iesaistīsim studentus, skolotājus un skolēnus, līdz visi lūkosimies ar gaišu skatu nākotnē – ne tikai gados jaunie, kuri jau šobrīd nekautrējas paust: «Mēs gribam dzīvot garīgi bagātā un materiāli nodrošinātā valstī – Latvijā, un citu zemi mums nevajag un nevajadzēs!»
Pievieno komentāru