Jaunais Maksātnespējas likums arvien biežāk tiek izmantots nevis uzņēmuma finanšu problēmu risināšanai, bet gan kā parādu piedziņas instruments.
Kā jau iepriekš tika prognozēts, uzņēmumi Maksātnespējas likumu arvien biežāk izmanto, lai daudz ātrāk atgūtu parādus un šādā veidā cīnītos ar saviem parādniekiem. Lai gan maksātnespējas process kā parādu piedziņas instruments ir salīdzinoši dārgs (kreditora maksātnespējas pieteikuma iesniegšana izmaksā 650 latus), tas ir daudz efektīvāks nekā smagnējā, ilgstošā un arī dārgā parādu piedziņas tiesvedība.
Maksātnespējas likums paredz, ka maksātnespējas process netiek uzsākts, ja parādnieks norēķinās ar to kreditoru, kas ierosinājis maksātnespēju. Tādējādi Maksātnespējas likums tiek pārvērsts par parādu piedziņas instrumentu un zaudē savu būtību, apdraudot uzņēmējdarbības vidi kopumā un ilgtermiņā radot neatgriezeniskas sekas jau tā sabojātajai uzņēmējdarbības videi.
Maksātnespējas likums nosaka, ka tiesai, izvērtējot maksātnespējas pieteikumu, tiek vērtēts tikai parāda samaksas izdarīšanas fakts attiecībā pret konkrēto kreditoru, nevis uzņēmuma maksātspēja kopumā. Turklāt šobrīd vairs nenotiek maksātnespējas ierosināšanas stadija, līdz ar to par konkrētā parādnieka faktiskās maksātspējas stāvokli citi kreditori un sadarbības partneri nemaz netiek informēti.
No vienas puses, tas ir pozitīvi uzņēmumiem ar īslaicīgām maksātspējas problēmām, jo tādējādi netiek apdraudēta uzņēmuma reputācija un tēls, taču ilgstošu nemaksātāju atrašanās biznesa vidē ilgtermiņā rada negatīvas sekas, jo faktiski maksātnespējīgais parādnieks bez juridiskām sekām var turpināt savu "darbošanos", apdraudot savus sadarbības partnerus, kā arī kropļojot visu uzņēmējdarbības vidi kopumā.
Pievieno komentāru