Šīs vasaras ekonomiskā situācija globālajos tirgos īpaši nepatīkami izgaismojusi neizmantotās iespējas Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģiskajos formulējumos. Turklāt loģika ir neapstrīdama — jo ātrāk Latvija precizēs savas ekonomiskās intereses un attīstības virzienus, jo ātrāk varēs ķerties pie to realizēšanas, uzskata uzņēmējs Nils Melngailis. Krīzes situācijās parasti izskan aicinājumi pēc aktīvas valsts iejaukšanās ekonomikā, taču šobrīd nozīmīgākā valsts loma būtu darboties kā prasmīgam menedžerim, organizējot ekspertu diskusijas par stratēģiju un, netraucējot privātajam sektoram, darboties atbilstoši brīvā tirgus principiem. Faktiski izšķiršanās Latvijas ekonomiskajā attīstībā atkal ir starp Krieviju un Rietumiem vai drīzāk — kā šīs intereses sabalansēt.
Ārvalstu investoru interese par Latviju joprojām ir, tiesa — tā kļuvusi piesardzīgāka, ko ietekmē arī valdību svārstīgie lēmumi, augstā inflācija un korupcijas riski. Latvijai joprojām ir vairākas izvēles, no kurām būtiskākās ir trīs: Krievijas milzīgo resursu vilinājums un riski par ekonomisko atkarību; smags darbs pie Rietumu investoru piesaistes, kas dotu ekonomiski politisku stabilitāti, bet salīdzinoši lēnu peļņu; Latvijas prioritārās nozares izkopšana, kas radītu iespējas izcelties Eiropas Savienības tirgū ar atbilstošu atdevi uz iekšzemes kopproduktu un ieguldījumiem nozares attīstībā, sākot no speciālistu sagatavošanas un beidzot ar eksporta stimulēšanu. Vieglākais ir ļauties pirmajai, grūtākais — mēģināt sabalansēt visas.
Krievijas intereses Latvijā ir skaidri redzamas — mēs esam vieglāk iekarojamais placdarms ceļā uz lielvalsts interešu lobēšanu Eiropā. Arī Rietumu investoru vēlmes ir acīmredzamas — viņus vilina Latvija kā pietura ceļā uz kārdinošo Krievijas tirgu. Taču absolūti neskaidrs ir jautājums par Latvijas interesēm — politiskās apņemšanās atšķiras no ekonomiskās darbības rezultātiem, intereses mainās atbilstoši politiskajai situācijai un atbildīgo ierēdņu kompetencei.
Labākais, ko valsts pašreiz varētu darīt, ir meklēt atbildes par ekonomikas stratēģisko attīstību. Sliktākais — bailēs par politisko reitingu turpināt stutēt apšaubāmas uzņēmējdarbības idejas, sargājot valsts uzņēmumus no brīvās tirgus ekonomikas. Šis ir grābeklis, kuram uzkāpušas arī citu valstu valdības. Spilgtākais piemērs Itālijā — nacionālā aviosabiedrība Alitalia kārtējo reizi nonākusi uz maksātnespējas sliekšņa, bet Itālijas valdība atkal piekritusi izpalīdzēt aizdevumu. Uzņēmuma neefektīvā darbība turpināsies un agri vai vēlu šīs izmaksas gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem. Tikpat bēdīgs piemērs ir arodbiedrību stagnējošā ietekme Skandināvijā, Vācijā un Francijā, kur vairākas nozares tiek dotētas un kur ārvalstu investoru ienākšana tiek bremzēta, baidoties, ka konkurence izjauks sociālistisko līdzsvaru. Abu piemēru rezultātā cieš Eiropas konkurētspēja. Ja Latvijas valdība vēlas spēlēt noteicošo lomu ekonomikā ilgtermiņā, tai steidzami jāparāda, kā tā prot rīkoties ar instrumentiem krīzes situācijas mazināšanā — pirmais solis būtu nekavējoties izveidot triju gadu plānu būtisku izmaksu samazināšanai valsts sektorā.
Kas attiecas uz uzņēmējdarbības vidi, tad atbildīgākais valdības uzdevums ekonomisko grūtību laikā ir nemēģināt glābt atsevišķus neveiksmīgus uzņēmumus vai ieviest papildu regulas un noteikumus, bet gan nodrošināt tādu uzņēmējdarbības vidi, kurā uzņēmumi var paši elastīgi reaģēt uz dažādiem šokiem valsts un globālās ekonomikas līmenī. Latvijā valdībai papildus tam nepieciešama drosme un tālredzība izšķirties, kurās nozarēs sadarboties ar Krieviju un kurās — ar Rietumiem, lai kļūtu par svarīgu ķēdes posmu abu ekonomisko bloku attiecībās.
Pievieno komentāru